Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

«Ņivas» ceļš uz Gambiju - 5 1

19.janvāris. Agrā rītā dodamies kopā ar anglīšiem (11 mašīnas) Senegālas robežas virzienā. Iebraucam degvielas tankā, lai sapildītu bākas, un izrādās, «Mitsubishi Pajero» eļļas radiatora šļūtene ir caura.

Indulis mēģina to noblīvēt divas reizes ar šķidro metālu, bet tas nelīdz, jo mums ir beidzies attaukotājs. Visa kolona dodas uz tuvāko auto servisu. Indulim nervi netur skatīties, kā tiek skrūvēta mašīna. Kopumā paiet četras stundas, līdz varam turpināt ceļu.Dažus simtus kilometrus tālāk Āfrika sevi parāda pavisam citādās krāsās. Smiltis ar katru brīdi kļūst sarkanākas, bet redzam arvien vairāk koku un zaļumu. Daži no tiem ir pat divi metri diametrā. Var redzēt, ka šeit tiek saņemta piešprice no Eiropas, jo lielo ūdensvadu būvē eiropieši, bet transportu nodrošina «Schenker».Apstājamies, lai nofotografētos pie Baobaba.Tuvojamies pilsētai Rosso un griežam pa labi lai atrastu īsto ceļu uz Gambiju. Bet ceļa ta' nav! Braucam pa tādu kā melnzemes uzšķūrētu ceļu, kur var pazaudēt gan riteņus, gan visu pārējo. Satiekam savējos - mūsu dzērves. Un atkal es tik ļoti gribu mājās.Senegālas robeža - satiekam anglīšus, kas izbrauca sešos no rīta. Viņi joprojām sēž uz robežas. Mums veiksme - tiekam pāri robežai par nieka 180 eiro. Konvojs mums tiek piestiprināts līdz «Zebra bar». Esam nonākuši punktā un beidzot jūtamies brīvi. Vakarā mums katram tiek uzsaukts alus, par naudu, protams. Visas guļvietas ir aizņemtas, bet tomēr sameklējam vietu, kur varam palikt - Mauritānijas teltī. 20.janvāris. Rausis pamostas un atceras vakardienas pasniegtos makaronus ar gaļu. Piecu minūšu laikā esam sarunājuši doties ar motorlaivu uz St-Louis. Pilsēta ir vienkārši miskaste. Piedodiet, bet man citu vārdu nav.Taisām testu, meklējam šņabja bodi. Neviens pilsētā par tādu iespēju neko nezina. Paņemam taksi un atrodam meklēto. Viskijs maksā nepilnus divus latus. Sapērkam un dodamies mājās.Vakars iesākas normas robežās, ejam gulēt pēc «barbeque» pārtijas. Anglīši nav latvieši, jo viņi neuzskata par vajadzību pateikties par tehnisko palīdzību no Induļa. Opis tomēr uzsauc visiem alu. 21.janvāris. No rīta «Ņivai» riepa nolaiž gaisu, esam gatavi to nomainīt, bet nav kur. Beidzot atrodam riepu servisu, bet lietas iet uz priekšu, tikai pateicoties Indulim. Stunda, un mēs atkal esam gatavi doties ceļā. Samaksājam ar savu veco riepu un kameru. Tālāk ceļš ir vienkārši «pi...c». Braucam pa lauku blakus ceļam, un tas skaitās pats par sevi saprotams.Sasniedzam Gambijas robežu. Ar pāris šprotu bundžām esam viegli tikuši pāri, bet klāt ir upe, un biļešu dīleri mūs velk atpakaļ. Latvieši ietur rindu, un es dodos ar vietējo pēc biļetēm uz tuvāko policijas posteni. Viss ir kārtībā, tikai melnie joprojām siro apkārt mūsu mašīnām un par katru cenu grib kaut ko pārdot. Pamatā visi prasa, vai mums ir stereo iekārta, un tad saka, ka viņiem to ļoti vajag. Crazy!Viesnīca «Crocodile Johne». Jūtos kā mājās, bet man jau tik ļoti gribās mājās, ka nevaru Jums to vārdos pateikt.Es mīlu savu Zaķi, savus dēlus un manu mazo meitiņu Čiksīti!Garš ceļš. Esmu noguris, bet atgriezīšos mājās, izgulēšos un tikai tad atcerēšos, ka skaistākie brīži par šo kontinentu ir manas atmiņas.Lai Jums un mums arī turpmāk kāds stāv klāt!

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Zhanis

Tev paveicies, cels vel nav gala, bet esi jau atradis patiesas vertibas. Nu istens Spriditis!
Gaidam maja.

pirms 11 gadiem, 2008.01.24 23:32

Lietotāju raksti