Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nodokļu burvju nūjiņa

Šī raksta mērķis ir norādīt uz nodokļu politikas kļūdām, un iezīmēt nodokļu politikas vadlīnijas, kas var veicināt Latvijas tautsaimniecības atveseļošanos. Raksts nav precīza zinātniska publikācija, bet apzināti vienkāršots skaidrojums, lai padarītu to uztveramu arī cilvēkiem bez ekonomista izglītības. 

Līdz šim Latvijas nodokļu politiku var raksturot kā nelabvēlīgu vērtību radīšanai un labvēlīgu vērtību pārdalei un patēriņam. Par to liecina gan augstie darbaspēka nodokļi (valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas un iedzīvotāju ienākuma nodoklis), gan uzņēmumu reinvestētās (uzņēmuma nopelnītās un attīstībā atpakaļ ieguldītās) peļņas aplikšana ar uzņēmuma ienākuma nodokli. Tajā pašā laikā patēriņam nodokļi ir bijuši salīdzinoši zemi – pievienotās vērtības nodoklis (PVN) līdz šim bija viens no mazākajiem Eiropā, tāpat par patēriņam labvēlīgu attieksmi liecina arī nekustamā īpašuma jomas faktiska neaplikšana ar nodokļiem un akcīzes nodokļu neesamība dažādām luksus precēm.

  Šāda divējāda attieksme radīja situāciju, ka vērtību radīšana (ražošana un pakalpojumu sniegšana) bija neizdevīga un nespēja konkurēt starptautiskajā tirgū, jo bija augstas darbaspēka izmaksas un liela maksa par uzņēmējdarbības veikšanu (uzņēmumu ienākumu nodoklis). Savukārt, vērtību pārdale (piemēram, spekulācijas ar nekustamo īpašumu) un patēriņš bija salīdzinoši izdevīgi, ko vēl vairāk veicināja lētu kredītu pieejamība. Rezultātā Latvijas tautsaimniecība tika būvēta uz ļodzīgiem pamatiem, iztirgojot iepriekšējo paaudžu radītās vērtības un aizņemoties. Valsts attieksme līdz šim bija pilnīgi ačgārna – nevajag pelnīt, vajag tērēt.

  Lai situācija Latvijas tautsaimniecībā uzlabotos, nodokļu slogs ir lielākā mērā jāpārliek no vērtību radīšanas uz vērtību patēriņu. Sevišķi liels nodokļu samazinājums nepieciešams ražošanas sfērā (rūpniecība, lauksaimniecība, zivsaimniecība), kas uzlabotu tās starptautisko konkurētspēju un palielinātu valūtas ieņēmumus no preču eksporta. Lai kompensētu nodokļu ieņēmumu kritumu, jāpalielina nodokļi patēriņa sektorā. Nodokļu sloga pārnešana no vērtību radīšanas uz patēriņu nozīmētu sekojošas izmaiņas:

  1.      Darbaspēka nodokļu (sociālais nodoklis un iedzīvotāju ienākuma nodoklis) samazināšana, vienlaikus ieviešot iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresīvo likmi;

2.      Uzņēmumu ienākuma nodokļa atcelšanu attīstībā ieguldītajai peļņai, vienlaikus ieviešot progresīvu uzņēmuma ienākuma nodokli dividendēm;

3.      Pievienotās vērtības nodokļa palielināšanu, saglabājot pazeminātas likmes pirmās nepieciešamības precēm.

4.      Esošo akcīzes nodokļu palielināšanu un iespējams jaunu akcīzes nodokļu ieviešanu luksus precēm. Akcīzes nodokļa kompensācijas mehānismu ieviešanu ražošanas uzņēmumiem;

5.      Nekustamā īpašuma nodokļa palielināšana, ieviešot neapliekamo minimumu līdz noteiktai platībai. Atvieglojumu noteikšana ražošanas uzņēmumiem.

  Šādas izmaiņas dotu divus labumus. Pirmkārt, nodokļu samazinājums darbaspēkam veicinātu Latvijā ražotu preču konkurētspēju vietējā un ārvalstu tirgos. Otrkārt, patēriņa nodokļu pieaugums iedzīvotājus stimulētu mazāk tērēt, bet vairāk uzkrāt un ieguldīt, kas pašlaik ir ļoti nepieciešams Latvijas tautsaimniecībai. Nodokļu ieņēmumu kritumu atsevišķu nodokļu likmju samazināšanas rezultātā kompensētu ar citu nodokļu palielināšanu (nodokļu sloga pārlikšanu), tādējādi saglabājot kopējo nodokļu ieņēmumu apjomu. Pāreja būtu jāveic pakāpeniski, lai sabiedrība pielāgotos jaunajai sistēmai un nerastos lielas nodokļu ieņēmumu svārstības.

  Sevišķi liels nodokļu sloga samazinājums būtu nepieciešams rūpniecībā, lauksaimniecībā un zivsaimniecībā, jo šo nozaru ražotā produkcija konkurē starptautiskā tirgū, un nodokļu samazinājums šajā jomā uzlabotu Latvijas ražotāju stāvokli gan vietējā, gan ārvalstu tirgū (samazinātos Latvijas ražojumu cenas). Savukārt t.s. “pakalpojumu sektorā” (tirdzniecība, būvniecība, finanses u.c.) nodokļus varētu arī īpaši nepazemināt, jo pakalpojumu uzņēmumi vairumā gadījumu ir vērsti uz vietējā tirgus apkalpošanu un starptautiski nekonkurē. Piemēram, nodokļu palielinājums nepasliktinātu Latvijas mazumtirdzniecības veikalu stāvokli attiecībā pret ārvalstu veikaliem, jo Latvijas iedzīvotājs gluži vienkārši nebrauks pārtiku pirkt uz ārvalstīm (izņemot pierobežas pilsētas, kur problēma būtu risināma ar administratīvu metožu palīdzību).

  Ražošanas, lauksaimniecības un zivsaimniecības uzņēmumiem būtu nepieciešams daļēji vai pat pilnībā atcelt darbaspēka nodokļus (saglabājot sociālās garantijas, kuras segtu no citiem nodokļu ieņēmumiem), kā arī samazināt uzņēmuma ienākuma nodokli dividendēm. Būtu apsverama arī degvielas akcīzes nodokļa kompensācijas ieviešana. Tas krietni samazinātu Latvijā ražoto preču pašizmaksu, ļaujot Latvijas ražotājiem nostiprināties vietējā tirgū (aizstāt importu) un palielināt eksportu. Valūtas aizplūdes samazināšanās (ārvalstu preču apmaksai) un ieplūdes palielināšanās (vietējo preču pārdošana) ļautu ātrāk norēķināties par iepriekšējos gados uzkrātajiem parādiem.

  Kāds varētu iebilst, ka valsts budžetā jau pašlaik ir iztrūkums, un nodokļu pazemināšana ražošanas uzņēmumiem vēl vairāk samazinātu budžeta ieņēmumus. Tā tas sākotnēji varētu šķist, bet jāsaprot, ka vidējā termiņā valsts nodokļu ieņēmumi ne tikai nesamazinātos, bet pat varētu krietni pieaugt. Ar vienkāršotu piemēru mēģināšu parādīt, kā ražošanas atbrīvošana no nodokļiem var veicināt kopējo nodokļu ieņēmumu pieaugumu.

  2009. gadā Latvijas kopprodukts bija 13 mljd. LVL, no kura tikai aptuveni 15 % veidoja ražošanas (rūpniecība, lauksaimniecība un zvejniecība) sektors, bet pārējos 85 % veidoja pakalpojumu sektors. Pieņemot, ka kopējie valsts nodokļu ieņēmumi sadalās aptuveni līdzīgi, ražošanas sektora pilnīga atbrīvošana no nodokļiem nozīmētu nodokļu ieņēmumu samazināšanos par 15 %, jeb 680 miljoniem latu (kopējie budžeta ieņēmumi 2009. gadā – 4,5 miljardi latu). Tomēr šāds solis ļautu ražošanas uzņēmumiem samazināt savas pievienotās vērtības (veido darbaspēka izmaksas un peļņa) pašizmaksu līdz pat 50 %, jo nebūtu jāmaksā darbaspēka nodokļi un peļņas nodoklis. Atkarībā no iepirkto izejvielu un materiālu īpatsvara, tas nozīmētu arī ievērojamu Latvijā ražoto preču gala cenas kritumu. Tā kā Latvija būtu radījusi ražošanai labvēlīgāko nodokļu likumdošanu Eiropā, paplašinātos esošo ražošanas uzņēmu darbība un veidotos jauni ārvalstu investoru finansēti uzņēmumi.

  Pieņemot, ka Latvijas ražošanas sektora atbrīvošana no nodokļiem dažu gadu laikā radītu 50 % ražošanas apjomu pieaugumu (reāli ražošanas pieaugums varētu būt arī krietni lielāks), kopprodukts ražošanas jomā palielinātos par 980 miljoniem latu, kā arī pieaugtu eksporta apjomi un darba vietu skaits. 2007. gadā rūpniecībā, lauksaimniecībā un zvejniecībā bija nodarbināti 300 000 cilvēku. Tā kā daļa esošo darba vietu ir neefektīvas un maz apmaksātas, nodarbinātības pieaugums ražošanas jomā nebūtu proporcionāls ražošanas apjomu pieaugumam, bet jebkurā gadījumā varētu sasniegt vairākus desmitus tūkstošu jaunu darba vietu.

  Kāds atkal varētu iebilst, ka ražošanas apjomu pieaugums nepalielinātu nodokļu ieņēmumus, jo ražošana būtu no nodokļiem atbrīvota. Šajā sakarā jāatceras vēl viena sakarība – ražošanas darba vietas ir pamats darba vietu izveidei pakalpojumu sektorā. Pakalpojumu uzņēmumi parasti veidojas kā papildus ekonomikas nozare, kas attīstās uz ražošanā nodarbināto algu rēķina. Ja kādā mazpilsētā vispār nav ražošanas, tad tajā ir neattīstīti arī pakalpojumu uzņēmumi. Bet pietiek izveidoties pat nelielam ražošanas uzņēmumam ar dažiem desmitiem nodarbināto, lai to apkalpošanai rastos veikali, kafejnīcas, frizētavas, būvfirmas u.c. Sakarība nav tieša (par tās apjomiem joprojām diskutē zinātnieki), bet Latvijas tautsaimniecības struktūra (15 % ražošanas un 85 % pakalpojumu) liecina, ka viens ražošanā radītais lats var radīt līdz pat pieciem latiem pakalpojumu sektorā. Tādējādi ražošanas kopprodukta pieaugums par 50 % (980 miljoniem) latu radītu līdz pat 50 % (5 miljardi latu) kopprodukta pieaugumu arī pakalpojumu sektorā.

  Tā kā pakalpojumu uzņēmumi tiek aplikti ar nodokļiem, tas nozīmētu proporcionālu nodokļu pieaugumu no šīs jomas – par 50 %, jeb 1,9 miljardiem latu. Rezultātā valsts ražošanas nodokļu ieņēmumos ik gadu zaudētos 680 miljonus latu, salīdzinoši īsā termiņā varētu kompensēt ar papildus 1,9 miljardiem ikgadējo nodokļu ieņēmumu pakalpojumu sektorā. Turklāt būtu radīts desmitiem tūkstošu jaunu darba vietu gan vienā, gan otrā jomā, kā arī uzlabota arējās tirdzniecības bilance un radīti apstākļi milzīgā ārējā parāda atmaksai.

  Jautājums par nodokļu ieņēmumu īstermiņa samazinājumu būtu risināms ar ārvalstu aizņēmuma palīdzību. Pēc būtības tā būtu investīcija valsts attīstībā, kas vidējā termiņā ļautu ne tikai palielināt nodokļu ieņēmumus, bet panākt arī ievērojamu nodarbinātības un kopprodukta pieaugumu. Tāpat būtu jārisina jautājums par nodokļu administrēšanu, lai piemērotu likumdošanu jaunajai nodokļu politikai un ierobežotu t.s. „nodokļu optimizācijas shēmu” veidošanos.

  Veiktais aprēķins, protams, nav simtprocentīgi precīzs, jo ir jāņem vērā dažādi papildus apstākļi, bet atspoguļo priekšlikuma būtību. Ražošana ir valsts ekonomikas pamats, tāpēc tās attīstībai labvēlīgu apstākļu radīšana dotu iespaidīgus rezultātus arī ekonomikā kopumā. Kad ražošana Latvijā būtu pietiekami attīstīta un pārorientēta uz augstas pievienotās vērtības preču ražošanu, nodokļu slogu starp ražošanas un pakalpojumus sektoriem atkal varētu pakāpeniski izlīdzināt.

  Jānis Sils

Latviešu nacionālistu kluba vadītājs

Bezpartejisks deputāta kandidāts no VL/TB/LNNK saraksta

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti