Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Par lidošanu uz mītnes zemi 3

Pa vairākām savām grāmatiņām šodien meklēju dzejoli, kuru sarīkojumam Jelgavas mūzikas vidusskolā bija izvēlējies saksofonists Artūrs Sebris. Jau klausoties to, biju pārsteigta – toreiz, kad rakstīju, rindas un vārdi bija ar pavisam citu saturu un noskaņu, taču no skatuves nu izskanēja kā šodienas aktualitāte. Pa savu grāmatu lappusēm eju arvien dziļāk un dziļāk pagātnē, līdz beidzot atrodu dzejoli «Zilajā gredzenā», datētu ar 1998.gadu.

Tā bija Atmodas pirmā desmitgade, piepildīta ar simtiem satikšanos. Uz vienu pusi tālos ceļos brauca mūspuses ļaudis sen neredzētos radus apciemot, šurp - uz pretējo  – latvieši, kas garus gadus bija pavadījuši prom no Dzimtenes. Viņi neteica – trimda un svešatne, bet iemācīja mums jēdzienu – mītnes zeme.Arī mūsu ģimenei bija tas prieks sagaidīt tautiešus – Anci un Alfrēdu Amoliņus. Amoliņa kungs jaunībā bija dienējis Jelgavā Jātnieku pulkā, savā 80 gadu vecumā viņš veikli pieveica Ložmetējkalna torņa augstās kāpnes, Ances kundze sajūsminājās par ziedošajiem jasmīniem, Līgo nakti  Tērvetē un, protams, par savu dzimto Rīgu. Dienā, kad Amoliņu ģimene devās atpakaļceļā, uzrakstīju dzejoli «Uz mītnes zemi»:Aizlido mana māsa dzērve,Un aizlido brālis strazds.Zem viņu stipriem un platajiem spārniemAizslīd Dzimtenes krasts.Smaga ir lidoņu nasta,Kas ceļā nesama līdz –Līdz pašam otrajam krastamBaltie lielceļi atmiņā stīdz.Gan ozols, kur Līgo naktī Ziedu vainags zaros ir mests,Gan tumšzaļas pļavas un lauki,Ko piebēris gundegu zelts.Aizlido mana māsiņa dzērve,Un aizlido brālis strazds,Tik sirds abiem ilgās atpakaļ skatās,Kur mīļās Latvijas krasts...«Kā mūsdienās...», es domāju, Artūra lasījuma ilgiem aplausiem skanot. Koncerta beigās pie manis ar ziediem pienāk Sabīne – pirms pus gada bakalaura studijas beigusi jelgavniece - un saka: «Skolotāj, patiesībā es atnācu atvadīties, jo rīt no rīta es aizlidoju.»Nākošajā dienā mēs apmaināmies ar e-pasta vēstulēm jau no cita Baltijas jūras krasta. Māsiņa dzērve ir aizlidojusi. Paies vēl dažas dienas, un aizlidos uz citu pusi Jurčuks  - ne vienam, ne otram neatrodas darbs un maize Latvijā. Jā, es raudu. Bet raud ne tikai Sabīnes un Jura ģimenes. Bail iedomāties, cik mājās kravā ceļa somas un virs cik māju skursteņiem paceļas dūmi, ceļamaizi cepot. Bez kara, bez vardarbīgas deportācija tiek izšķirtas ģimenes, sarautas saites ar dzimto vietu – tiek iznīcināta tauta. Kas un kad par to atbildēs? Nav vairs ne Finka, ne Zilā kalna Martas, kas vismaz kādu cerību varētu solīt!Pavasaris atnāks, lai cik dziļš vēl ir sniegs. Ceriņi un jasmīni ziedēs noteiktajā laikā. Bet tie tūkstoši jauno un stipro cilvēku, kas šopavasar aizbrauc – kad viņi pārnāks un vai viņi pārnāks? Kad viņi, kurus mēs esam audzinājuši un skolojuši, būs atkal vajadzīgi Latvijai? Pagaidām – aizlido mana māsiņa dzērve un aizlido brālis strazds...

Pievieno komentāru

Komentāri 3

zemniece

Samērā salkani, 3.pantiņā nav atrastas atskaņas kā pārējos.

pirms 9 gadiem, 2010.03.13 15:26

D@M

Skaistākās zvaigznes
lai atspīd TEV naktī ...
Skaistākie sapņi
lai iekrīt plaukstās ...

pirms 9 gadiem, 2010.02.27 14:47

Lietotāju raksti