Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Paralēlie absurdi

Sabiedrības sajūsmu nekad neizsauc šaubīgu darboņu lēkāšana no viena valsts amatpersonas krēsla uz nākamo, īpaši tad, ja šādas lietas notiek ar pilnīgu valsts un tās likumu svētību.

Latvijā ir virkne personu, kas, neatkarīgi no tā, vai izpelnījušās oficiālu uzbrēcienu disciplinārlietas ietvaros vai pagodinātas ar sprieduma lasījumu no cilvēka melnā mantijā, ar senu «draugu», «ieinteresēto pušu» un tamlīdzīgu radību palīdzību pamanās nokļūt nākamajā ērtajā krēslā.Ilgi gaidīts, lai reiz beigtos tas idiotiskais absurds, kad par grēkiem justīcijas jomā no amatiem nomestie ar jaunu sparu metas iekšā tajā pašā lauciņā, liekulīgos ģīmjus savelkot svinīgā izteiksmē un solot ievērot likumu, darbojoties zvērinātu advokātu kapacitātē. Par šādu absurdu nepieļaujamību kāds ieminējies tikai tagad, sešpadsmit gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, neskatoties uz to, ka pārējā civilizētajā pasaulē tā ir jau sen pieņemta prakse - pārkāpumu gadījumā ierobežot nogrēkojušos ļautiņu darba iespējas.Pie mums notiek gluži otrādi, tieši tā, kā teikts senajā gudrībā par āžiem un dārzniekiem. Lai cik drausmīgi neskanētu šāds salīdzinājums, bet pārkāpēju, tiesāto un tamlīdzīgu kategoriju personu akceptēšana noteiktos amatos ir tas pats, kas bērnu pieskatīšanas uzticēšana pedofiliem vai alkoholiķa norīkošana šņabja noliktavas sargāšanā. Ja to var uzskatīt par kaut ko pieņemamu, tad ir iemesls uzskatīt, ka vismaz šī nelielā pasaules daļa ir neatgriezeniski sajukusi prātā...

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti