Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pasaka par Pēteri - Latvijas patriotu

(Politkorekta nākotnes vīzija ar happy end.)Pēteris jau no mazām dienām tika audzināts par Latvijas patriotu. Kad viņš vēl bija mazs zēns, vectēvs, bijušais jūrnieks, stāstīja Pēterim par citām zemēm un par to, ka tādas jūras, tādu bērzu un tādu mākoņu kā Latvijā nav nekur citur pasaulē. Abi ar vectēvu viņi dziedāja «Še, kur līgo priežu meži» un «Pulcējaties, latvju dēli», un vectēvs smaidīja, dzirdot, cik braši mazais Pēteris skandēja: «Bet kas svešas zemes, salas man ar savu greznumu, kad es še pie Gaujas malas dzirdu latvju valodu.»

Nē, Pēteris nebija nacionālists. Viņš cienīja citu tautu kultūru, neuzskatīja, ka latvieši būtu pelnījuši citādu attieksmi, kā pārējo tautu pārstāvji. Taču viņš uzskatīja, ka cilvēkam nav jāmeklē pasaulē vieta, kur ir labāk nekā paša dzimtajā zemē, bet gan jārūpējas par to, lai ar savu darbu celtu Dzimtenes labklājību. Studējot augstskolā, Pēterim nepatika biedru runas par došanos peļņā uz Īriju, Norvēģiju vai Angliju. Pēteris ticēja, ka augstskola spēs viņu sagatavot interesantam un ražīgam darbam tepat Latvijā, lai nākamajām paaudzēm pat nerastos doma par laimes meklējumiem kaut kur ārpus Latvijas.Studējot ceturtajā kursā, Pēteris apprecējās. Viņa studiju biedrene, gaišmatainā Ilze arī bija Latvijas patriote. Ilze saprata Pēteri, kad, sēžot jūras krastā, viņš stāstīja par jūru, bērziem un mākoņiem, kādu nav nekur citur pasaulē.Abi jaunieši dzīvoja trīsistabu dzīvoklī pie Pētera vecākiem. Ilze ļoti labi satika gan ar Pētera vecākiem, gan ar viņa jaunāko māsu Zani. Tomēr pieciem cilvēkiem trīs istabās bija šauri. Pēteris jau bija pabeidzis augstskolu un strādāja valsts iestādē. Darbs gan nebija visai interesants, toties samaksa diezgan pieklājīga, mazliet virs vidējās algas valstī. Bez tam Pēterim nebija jāatdod studiju kredīts, ko viņš bija izmantojis, lai varētu samaksāt par studijām augstskolā. Īsi sakot, dzīvot varēja, turklāt Pēteri priecēja Latvijas ekonomikas straujā izaugsme, un viņš nešaubījās, ka nākotnē viņa sapņi par pārticīgu un laimīgu dzīvi Latvijā piepildīsies.Situācija mazliet sarežģījās, kad Zane paziņoja par savu vēlmi precēties. Viņas izredzētais, Andris, bija iebraucis strādāt Rīgā no Latgales. Tā kā Andrim Rīgā nebija īstas mājvietas, arī viņš apmetās dzīvot pie Pētera vecākiem. Patiesību sakot, Pēterim Andris ne visai patika. Taču viņš neizrādīja savu nepatiku, jo mīlēja savu māsu un nevēlējas izjaukt viņas laimi. Tomēr kādu vakaru abi ar Ilzi viņi sāka spriest par to, ka visu mūžu nevarēs dzīvot pie vecākiem, un ka ir jādomā pašiem par savu mājokli. Iepazīstoties ar dzīvokļu cenām Rīgā, Pēteris sāka rēķināt, cik mēnešu viņam būtu jākrāj nauda, lai varētu nopirkt dzīvokli. Rezultāts nebija iepriecinošs. Pat, ja visu nopelnīto naudu Pēteris atliktu «dzīvokļa fondam», ātrāk par desmit gadiem pat uz nelielu dzīvoklīti nebija ko cerēt. «Varbūt ņemt kredītu?» Pēteris domāja. Taču viņš bija Latvijas patriots un saprata, ka ar savu rīcību veicinātu cenu pieaugumu nekustamo īpašumu tirgū, līdz ar to arī inflāciju, un attālinātu labklājības laikus Latvijā. Turklāt valdības izstrādātais un pieņemtais inflācijas apkarošanas plāns jūtami apgrūtināja kredīta saņemšanas iespējas. Savukārt šī paša plāna ietvaros paredzētā stingrā politika pret algu palielināšanu valsts iestādēs strādājošajiem darīja Pēteri bažīgu par kredīta atdošanas iespējām nākotnē, pat ja šādu kredītu izdotos dabūt.Kādu dienu Pēteris satika savu studiju biedru Valdi, kurš bija grupā labākais students. Valdis iejūtīgi uzklausīja Pētera raižpilno stāstu. Viņam, strādājot celtniecības darbos Īrijā, Latvijas problēmas uz kādu laiku bija kļuvušas pasvešas.«Protams, es negrasos pārcelties uz Īriju pavisam,» Valdis teica. «Bet šobrīd Īrijā es mēnesī nopelnu vairāk, nekā tu Latvijā pusgada laikā. Pastrādāšu vēl pāris gadu, būšu iekrājis gan naudu, gan pieredzi. Tad atgriezīšos Latvijā,» piebilda Valdis, un viņi atvadījās.Naktī Pēteris nevarēja aizmigt. No rīta viņš bija izdomājis, ko darīt. Pēteris izstāstīja Ilzei par tikšanos ar Valdi un par to, ka arī viņš ir izlēmis sekot Valda piemēram. «Es būšu prom tikai vienu gadu,» Pēteris teica Ilzei. «Dzīvošu Īrijā ļoti taupīgi. Mūsu laimīgās nākotnes vārdā vienu gadu ir vērts ziedot.»Pagāja gads. Dzīve Īrijā nebija tik lēta, kā Pēteris bija rēķinājis, tomēr nauda bija iekrāta. Varētu jau braukt mājās. Taču pašlaik Pētera darba alga jau bija lielāka nekā pirmajā pusgadā, tāpēc, sazvanījies ar Ilzi, viņš nolēma, ka pastrādās Īrijā vēl gadu.Pagāja pusgads, un Pēteris saņēma ziņu no Ilzes, kas viņu satrieca. Izrādījās, ka sieva pa šo laiku bija sadraudzējusies ar puisi no Indijas, kurš studēja Latvijā.«Piedod, Peeter, bet es tagad miilu vinju,» Ilze rakstīja e-pasta vēstulē. Pēteris bija nedzērājs, taču tajā vakarā viņš piedzērās un ilgi raudāja.Kopš tā laika ir pagājuši desmit gadi. Dzīves līmenis Latvijā ir ļoti audzis. Latvijā vairs tikpat kā nav ne inflācijas, ne latviešu. Toties ir «euro». Latvijas tēls ir izmainījies uz labo pusi līdz nepazīšanai. Latvija visā pasaulē tiek minēta kā paraugs kultūru integrācijai, tautu vienotai kopdzīvei, tolerancei un politkorektumam. Latvijas valsts proklamēšanas simtgades pasākumā svinīgo runu teica skaistā, tumšmatainā Latvijas prezidente, kura, lai tiktu ievēlēta šajā amatā, bija atteikusies no Tobago pilsonības. Runas ievadvārdus tautas mīlētā prezidente teica latviešu valodā, taču atlikusī runas daļa bija angļu valodā, jo tieši šo valodu Latvijas iedzīvotāji brīvprātīgi izvēlējušies par savstarpējo saziņas valodu. Pēc prezidentes runas ar patiesu sirdsdegsmi visi klātesošie nodziedāja Latvijas himnu, no kuras gan bija izmesti politnekorektie vārdi «Dievs, svētī Latviju», kas aizskar neticīgo Latvijas iedzīvotāju jūtas, kā arī «Kur latvju meitas zied», pret ko iebilda daudzas organizācijas, kas cīnās pret sieviešu diskrimināciju.Pēteris svinīgo pasākumu noskatījās televīzijā savā mājā Īrijā. Viņam iet labi. Viņam ir mīloša sieva Džeina, kura prot vairākus vārdus latviski. Viņa neiebilst, ka Pēteris ar abiem dēliem reizēm sarunājas latviešu valodā. Protams, Pētera dēli diendienā runā angliski, taču vecākais dēls nākamgad sāks iet latviešu svētdienas skolā. Pērn Pēteris bija tālā ceļojumā - uz Indiju, kur tagad dzīvo Ilze. Viņas vīrs Pēteri uzņēma ļoti laipni, un viņi abi kļuva labi draugi. Nākamgad Ilze ar vīru ieradīsies apciemot Pēteri un Džeinu Īrijā. Pēteris Īrijā ir atradis darbu savā specialitātē, ko viņš bija apguvis Latvijā. Viņš labi pelna un var palīdzēt māsai Zanei, kura dzīvo tepat Anglijā. Zanei iet samērā grūti, jo viņas vīrs Andris pirms vairākiem gadiem mīklainos apstākļos tika nogalināts. Reizi gadā Pēteris ierodas Latvijā uz kapu svētkiem, jo viņa tēvs un māte ir apglabāti Latvijā.Brīžiem gan Pēterim kļūst skumji, kad viņš atceras jūru, bērzus un mākoņus, kas Latvijā ir tādi, kā nekur citur pasaulē. Taču Džeina apgalvo, ka tās ir tikai Pētera iedomas, jo jūra, bērzi un mākoņi visur ir vienādi. Vispār jau viņai ir taisnība.

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti