Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pasaules izzināšana ar prieku un aizrautību – brīvā spēlēšanās pēc Emmijas Pikleres metodes (FOTO)

Pats bērna dzīves sākums ir nepārtraukts mācīšanās process. Process, kurā ir daudz sevis vērošanas, daudz ļaušanas būt, kur viss, kas notiek, ir nebijis un brīnumains. Mēs pieaugušie esam diezgan zaudējuši šo spēju vērot, vērot bez vērtējuma, baudot pašu procesu un bieži vien kopā ar bērniem sākam mācīties to atkal no jauna. Brīvās spēlēšanās nodarbībās vecākiem ar mazuļiem ir iespēja to praktizēt, vienlaikus ļaujot mazulim ar prieku un aizrautību nodoties pasaules (gan lietu, gan citu cilvēku) pētīšanai, iepazīšanai un izprašanai.

Kopš oktobra šādas nodarbības notiek arī Jelgavā. Priecājamies, ka mūsu vadītās brīvās spēlēšanās nodarbības apmeklē ne tikai mammas ar mazuļiem, bet reizēm arī abi vecāki kopā vai arī tētis ar mazuli, kamēr mammai ir iespēja izmantot šo laiku pēc saviem ieskatiem. Klātesošie vecāki, īpaši pirmajās nodarbībās nereti saskaras ar izaicinājumiem. Izrādās, ka nav nemaz tik viegli – rāmi sēdēt telpas malā un ļaut savam mazajam zinātkārajam pētniekam doties iepazīt jaunas lietas un citus mazuļus. Vecāki bieži baidās, ka viņu bērns varētu nodarīt pāri kādam citam, īpaši, kādam mazākam bērniņam. Tomēr, nu jau ilgāku laiku vadot atbalsta grupu mammām ar mazuļiem un tagad arī šīs nodarbības, mēs redzam, ka bērni viens pret otru izturas gana saudzīgi. Reizēm netīši gadās kāda nepietiekami koordinēta vai neparedzēti spēcīga kustība, kas var izrādīties nepatīkama otram mazulim, taču to salīdzinoši vienkārši var atrisināt.

Lai šādas situācijas pamanītu un laikus novērstu uz 8 mazuļu grupiņu ir divas nodarbības vadītājas, kas rūpējas gan par mazuļu drošību, mazuļu savstarpējo konfliktu risināšanu, ja tādi rodas, un atbalsta vecākus vērotāju lomā. Īpaši pirmajās nodarbībās vecākiem mēdz būt grūti atteikties no savas vēlmes īstenot iecerēto scenāriju. Ja, nākot uz nodarbību, vecāki ir iztēlojušies, ka mazulis aktīvi spēlēsies, izmantojot visu pieejamo inventāru, bet bērns ilgstoši sēž klēpī, neatkāpjoties no mammas ne soli, vecākiem var likties, ka nodarbībai nav nekādas jēgas. Šādi aizvadītai nodarbībai nebūs izmērāma rezultāta, taču pieaugušo acīm bieži paslīd garām procesi un smalkākas nianses, uz kurām cenšamies vērst vecāku uzmanību nodarbībās, skaidrojot to, ko redzam mēs. Reizēm kaut ko var ieraudzīt tikai tad, ja zina, uz ko skatīties.

Tas ir viens no nodarbību vadītāju uzdevumiem – palīdzēt vecākiem saprast, uz ko skatīties un ko ieraudzīt ne vien ar acīm, bet arī psiholoģiskajā un emocionālajā jomā. Ir ļoti svarīgi, ka bērns drīkst pavadīt mammas vai tēta klēpī visu viņam nepieciešamo laiku, līdz sajūt pats savu impulsu doties darboties. Kādam ir vajadzīgs vairāk laika, kādam mazāk – tas liecina vien par mazuļu dažādību. Kādas mazulis, kas iepriekšējo nodarbību būs pavadījis, pētot visus atnākušos, nākamajā nodarbībā, iespējams droši ies citiem klāt, jo jutīsies ar visiem iepazinies. Citam varbūt būs vajadzīgas vairākas nodarbības, lai justos droši doties pētīt pasauli. Un visi bērni to sāk darīt – tikai katrs savā tempā. Lieliski redzam arī, kā mazie pasaules pētnieki pēc intensīvas darbošanās tālāk no mammas, atkal atgriežas, lai uz brīdi pabūtu ciešā kontaktā ar mammu vai tēti un pēc brīža atkal dotos “pasaulē”. Klātesošā mamma vai tētis ir bērna drošā vieta, pie kā atgriezties atpūsties, sasmelties drošības sajūtu un spēkus jauniem atklājumiem.

Ir tik brīnišķīgi vērot, ar kādu aizrautību bērni spēlējas ar salīdzinoši vienkāršām, sadzīviskām lietām. Varam novērot, ka bērni nereti pilnībā nododas jaunatklātajam kādas lietas pielietojumam, koncentrējas darāmajam un gūst no tā prieku un apmierinājumu. Turklāt dara to paši pēc savas iniciatīvas, bez kāda pieaugušā vadības vai kontroles. Brīvās spēlēšanās grupās bērns var sekot pats savam ritmam, mainot aktivitāšu veidus un uzmanības koncentrēšanas līmeņus, tādējādi apgūstot pašregulācijas spēju. To bērnam nevar iemācīt, to viņš var apgūt tikai pats. Turklāt, atzīstot, ka viena no mūsdienu sabiedrības iezīmēm ir nomāktības un depresijas pieaugums, ir svarīgi zināt, kur ņemt prieku. Semināra dalībniece un biedrības “Dūlu prakse” dūla un psiholoģe Dace Lisovska pēc mācībās piedzīvotā saka, ka “bērnam prieks rodas no apjausmas, ka viņš pats spēj iepazīt savas rokas, savu ķermeni, lietas, kas ir viņam apkārt un šo lietu darbības principus. Ļaujot šim procesam notikt savā tempā un veidā, bērns piedzīvo prieka sajūtas, kas tālāk dzīvē ir pamats tam, ka mēs pieaugušie spējam priecāties arī par vienkāršām lietām un, lai piedzīvotu prieku, esam vajadzīgi tikai mēs paši!“

Ik nodarbībā pārliecināmies, ka veikalu plauktos atrodamās rotaļlietas pavisam mazajiem zīdainīšiem esam izgudrojuši mēs pieaugušie, kuriem šķiet, ka mums gan, pavadot tik daudz laika guļus, būtu neizturami garlaicīgi. Bet mazulis atklāj jaunu pasauli (burtiski) un pats sevi! Tas nemaz nav garlaicīgi! Cik ļoti mazais cenšas un nopūlas, koncentrējoties sarauc pierīti un pavada savus centienus ar izteiksmīgām skaņām.

Īpašu uzmanību mūsu brīvās spēlēšanās grupiņās izpelnās metāla vāciņi, dažādas bļodas, bumbas, koka klucīši, mūsu lielā kastaņu bļoda un virtuves priekšmeti (koka karotes, putojamā slotiņa, silikona keksiņu formiņas u.c.). Vecākiem reizēm rodas šaubas par to, vai manam bērnam šādā grupiņā, kur ir tik vienkāršas lietas un nav noteiktas programmas ar mērķi bērnam kaut ko iemācīt, būs ko darīt. Bet bērni (jāatzīst – nereti arī pašām nodarbību vadītājām par pārsteigumu) atrod arvien jaunu pielietojumu pieejamajām lietām un izmanto tās arvien jaunu prasmju apgūšanai un likumsakarību izprašanai. Kamēr kāds mazāks mazulis kastaņus tikai ber no bļodiņas laukā un bāž mutē, tikmēr kāds cits jau izaudzis līdz tam, ka sāk tos likt spainītī iekšā un, piemēram, grabināt, izmēģinot, kā tie sabērti spainītī skan, vai arī izmanto lomu spēlē, maisot kastaņus ar koka karoti vai “kuļot” ar putojamo slotiņu. Lai mazulis varētu attīstīt savas prasmes, viņam pieejamajām rotaļlietām jābūt drošām, ar dažādu pielietojumu, no atšķirīgiem materiāliem, atbilstošām viņa attīstības līmenim un interesēm, kā arī pietiekami daudz. Ir rotaļāšanās formas, piemēram, lomu spēles vai būvēšanas pirmssākumi, kas parādās tikai tad, ja mazajam ir pieejamas attiecīga veida rotaļlietas.

Mēs varam ieraudzīt bērnu savstarpējā mijiedarbībā arī sadarbošanās prasmju sākumu. Bērni atdarina viens otra balss skaņas. Tie, kas atklājuši skaņu pasauli reizēm apvienojas mazā ansamblītī, skandinot vai grabinot lietas reizē viens ar otru vai pamīšus. Var manīt, ka šīs darbības ir savstarpēji saskaņotas. Turklāt jo klusāk uzvedas pieaugušie, jo labāk var sadzirdēt bērnus un arī viņi var labāk uztvert viens otru, tādēļ mūsu nodarbībās neskan fona mūzika un mēs maz sarunājamies nodarbības laikā vai darām to klusām, ļaujot bērniem izbaudīt pašu radīto skaņu pasauli.

Apgūstot brīvās spēlēšanās metodi, praktiskajās nodarbībās arī nodarbību vadītājām bija iespēja izjust to, ka, arī spēlējoties kopā, izvēles brīvība ir pamatvērtība – iesaistīties vai palikt maliņā, dot sev laiku pavērot, pieņemt vai nepieņemt rotaļbiedru. Cik bieži mēs pieaugušie ļaujam sev izdarīt šādas izvēles un, piemēram, aizejam no neveselīgām attiecībām? Cik bieži izvairāmies no kontaktēšanās ar mums nesimpātiskiem kolēģiem? Cik droši jūtamies starp svešiem cilvēkiem? Saglabājot iespēju izvēlēties un rīkoties saskaņā ar savām sajūtām, ir drošāk un vieglāk būt atvērtam jauniem kontaktiem. Un tikai, veidojot jaunus kontaktus un iesaistoties kopīgās "rotaļās", var atrast kopīgas intereses un sadarboties, lai īstenotu kādu kopīgu projektu.

"Brīvības sajūta organizēt pašam savu dzīvi pieaugušā vecumā nāk no iespējas pašam noteikt, kā un ar ko spēlēties maza bērna vecumā", Emmijas Pikleres brīvās spēlēšanās metodes kursos sacīja, viņas meita, zināšanu pārmantotāja un pasniedzēja Anna Tardos. Ir jāpiekrīt. Brīvība, aizrautība, prieks, dabiska zinātkāre un veselīga pašapziņa ir tie ieguvumi, ko gribētos īpaši izcelt saistībā ar brīvās spēlēšanās nodarbībām.

Nodarbības Jelgavā notiek trešdienās un piektdienās. Tās vada biedrības “Dūlu prakse” dūlas, kas gada sākumā ar Eiropas Savienības programmas “Erasmus+” atbalstu apguva Emmijas Pikleres izstrādāto brīvās spēlēšanās metodi Budapeštā, Ungārijā organizētajā seminārā “Brīvās spēlēšanās aktivitātes (vecumā 0–3 gadi)” (“Autonomous Play Activity (ages 0 to 3)”).

Ilze Kuduliņa, dūla

Foto: no “Dūlu prakses” albuma

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti