Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pateicība sarkanā auto īpašniekam 5

10.februāris sākās ļoti nomācies un lietains, bet beidzās uz ļoti, ļoti pozitīvas nots.

Esmu rīdzinieks, bet māsa dzīvo Jelgavā. Viņas vīram dzimšanas diena - 82. Jābrauc. Pa ceļam apskatām Hercoga Jēkaba laukumā vēl pāri palikušās Starptautiskā ledus festivāla skulptūras. Ļoti žēl, ka šogad tik nepiemēroti laika apstākļi.Tad aizbraucam uz Baložu kapiem. Uzliekam piemiņas ziedus uz kapu kopiņas. Sēžamies automašīnā («Audi 100», 1986. gada). Gribu piestartēt, bet - pilnīgs klusums. Nekādas dzīvības pazīmes. Notīru akumulatora spailes - tas pats. Pēc vairākkārtējas «balsošanas» tomēr viens atrod tik daudz laika, lai iedotu audītim «piepīpēt». Bet tas neizrāda nekādas dzīvības pazīmes.Zvanu jubilāram, lai atsūta kādu palīgu. Domāju, ka varētu aizvilkt vismaz līdz jubilāra mājas sētai. Uz ceļa parādās gaidītā mašīna, bet tai pa priekšu viens sarkans autiņš, kas apstājās pie mums. Izkāpj labi noaudzis jauns Vīrietis, kurš jāraksta ar lielo burtu. Sasveicināmies. Viņš secina, ka laikam esot vesela bēdu ieleja. Un tūliņ ķeras vērsim pie ragiem, nebaidoties nosmērēt rokas. Radinieks arī jau piebraucis. Tas viss notika tik vienlaicīgi, ka es biju pilnīgi pārliecināts - jaunais cilvēks ir kopā ar manu radinieku.Jaunais vīrietis ļoti ātri pēc savas jau atstrādātas sistēmas noteica diagnozi. Atlika ievilkt manu autiņu, ko viņš arī izdarīja. Motors «pielēca», viņš noāķēja šlepējamo siksnu, ielika manā mašīnā, un es laimīgs varēju braukt. Ieradies pie jubilāra, prasu radiņam - kur palika paziņa? Kā? Es domāju, ka tas ir viņa paziņa!Tā nepamanīts jaunais krietnais cilvēks, kas uzradās bez «balsošanas» un kuram es lāgā pat paldies nepaspēju pateikt, bija aizbraucis.Manuprāt, šodien tas ir ļoti liels retums. Tāpēc gribu ar avīzes starpniecību pateikt ļoti sirsnīgu paldies par tik cilvēcīgu rīcību un novēlu veiksmi viņam visās jomās.Ar cieņu - Paulis

Pievieno komentāru

Komentāri 5

Ciņa

Zuze, sapratu arī atvu bēdu, bet tad nu atcerējos 14gadus vecus notikumus uz Rīgas šosejas pie Vienības gatves: bija tur reiz tāda nenopietna uzpildesstacija, uzpildijos, auto neleca (moskvich:hihi), man pašai vēders uz deguna kāpj-8mēnesis, balsoju,... piestāj Volga, padod atpakaļ , es uzmetu striķi, ievelk, pieeju pie šamā+iedodu 10.-Rubļi, vecis laukā neizkāpjot aizlaiž tālēs zialajās. Tā arī nesapratu, vai es laimīga, ka tāds vecis pa ceļam gadījās, vai arī tādai babenei , kura gaida bērnu nav ko ar autiņu braukt.

pirms 11 gadiem, 2008.02.17 00:23

zeze

Ir jau ir arī labi un izpalīdzīgi cilvēki!
Viņus mēs neievērojam tā, kā tos "ne tik labos", kuri mums varbūt pat traucē dzīvot.
Varu kā piemēru izstāstīt pašas piedzīvoto. Toreiz nesen kā pati biju sākusi stūrēt auto un tā, braucot no Rīgas, uz šosejas pirms Ozolniekiem, man viena riepa tukša. Nobraucu malā, izņemu rezerves riteni, domkratu(tas ir viss, ko tad un arī tagad māku) un stāvu pie sava auto, gaidu,kad kāds apstāsies, kautrējos celt roku, bet nu neviens neapstājās. Tad saņēmos, pacēlu roku un momentā apstājas viens izpalīgs un ļoti drīz es arī varēju turpināt savu ceļu.
Pēc tam pārdomāju, ka neviens jau nevarēja uzminēt, kādēļ es tur stāvu, varbūt, ka mani izpalīgi iegājuši uz brītiņu
mežā.

pirms 11 gadiem, 2008.02.15 15:53

Jurčiks

Malacis! :) Gan tas cilvēks, kas palīdzēja! :) Gan Audi saimnieks, kuram palīdzēja! :)
Tiešām, prieks!!!!!!!!!!! :):):)

pirms 11 gadiem, 2008.02.14 23:30

Kaspars

Super,ka vel tādi cilvēki ir,tagad tas ir retums,visi tik ļoti steidzas,ka pilnība vairs neko neredz!

pirms 11 gadiem, 2008.02.14 17:47

Lietotāju raksti