Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pieredzējušu mežkopju atklātā vēstule par ilgtspējīgu un gudru saimniekošanu Latvijas mežos

Valsts prezidentam Egilam Levitam

Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei

Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam

Zemkopības ministram Kasparam Gerhardam

 

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja, valdības un Saeimas pārstāvji!

Mežs mūsdienās klāj vairāk nekā pusi Latvijas teritorijas, kas ir pēdējos 250 gados lielākā meža platība. Latvijas meža koku krājas pieaugums, proti, koksne, ko augšanas procesā saražo koki, saskaņā ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” veiktajiem pētījumiem, veido apmēram 26 miljonus kubikmetru gadā, no tā izmantojam apmēram 16 līdz 17 miljonus kubikmetru, bet vismaz 6 miljoni kubikmetru koksnes atmirst citu faktoru – kukaiņu, slimību, vēja un sniega – dēļ. Tā rezultātā ik gadu koksnes krāja Latvijas mežos palielinās par aptuveni 3 līdz 4 miljoniem kubikmetru.

Mēs, mežkopji ar ilgu gadu pieredzi mežu apsaimniekošanā, vēlamies vērst jūsu uzmanību pārdomām par ilgtspējīgu un gudru saimniekošanu mežos. Pateicoties tai, mūsu valsts var piedzīvot uzplaukumu un saņemt pateicību no mūsu bērnu bērniem.

Jebkuras valsts lielākais saimnieciskais resurss ir zeme. Tai ir jābūt gudri apsaimniekotai. Pateicoties meža selekcijai un mežzinātnei, ir iespējama ātrāka mežaudžu aprite, proti, straujāka koku audzēšana īsākā laika periodā, tādējādi radot lielākus ienākumus valstij un tās iedzīvotājiem. Ja latviešu zemnieku varam cildināt par savlaicīgu un lielāku ražas novākšanu, tad nez kāpēc mežkopjiem, kuri cenšas audzēt produktīvu mežu (Latvijas apstākļos viegli sasniedzams mērķis, ka koksnes krāja cērtamā vecumā ir 500 ­līdz 600 kubikmetri koksnes uz hektāru), tas tiek pārmests. Šobrīd cērtamās audzēs koksnes krāja ir ap 300 kubikmetriem uz hektāra. Tātad, no kopta meža varam iegūt vairāk. Meža raža jānovāc savlaicīgi, nav prātīgi kokus pāraudzēt, jo tad tie sāk zaudēt savu vērtību, pat atmirst.

Meža saimnieciskās darbības ciklā tieši vai netieši esam iesaistīti mēs visi – gan kā darbu veicēji, gan kā patērētāji. Mums katram mežs nozīmē savu vērtību. Kādam mežs ir darba vieta, kur, liekot lietā savas profesionālās zināšanas un prasmes, ieguldīt ievērojamu savas dzīves daļu. Izpratne par to, kā būtu jāsaimnieko mežā, mainās, pateicoties pasaules pieredzei un mūsu pašu uzkrātajām atziņām. Svarīgi, lai mūsu devums saudzīgi turpinātu iepriekšējo paaudžu paveikto un tam būtu turpinājums. Turpretī cita sabiedrības daļa novērtē mežu kā atpūtas vietu, iegūstot arī kārotās meža veltes, un mums Latvijā šādas iespējas ir! Savukārt vēl kādam citam ir būtiski, ka uz katru iedzīvotāju ir apmēram 1,7 hektāri meža. Esam ar to bagāti!

Mūsdienu sabiedrībā ir izveidojušies nekorekti termini saistībā ar mežu apsaimniekošanu. Viens no tiem ir “izcirst mežu” – tas nozīmē, meža vietā izveidot būvobjektu vai lauksaimniecības zemi. Otrs termins “cirst mežu” – te jāpaskaidro, ka necērt mežu, bet cērt kokus, kas ir daļa no meža. Koki ir meža raža, un tā ir jānovāc.

Zināms, ka pēdējo 200 gadu laikā regulāri visās Latvijas meža platībās ir notikusi koku ciršana. Zinātnieki atzīst, ka Latvijā dabisku ­­jeb cilvēka darbības neskartu mežu ir 0,5 %, pārējā platībā ir notikusi saimnieciskā darbība. Tādēļ dabisku, saimnieciskas darbības neskartu mežu biotopu Latvijā faktiski nav. Dažādām augu un dzīvnieku sugām mežs kā dzīvotne ir vajadzīga visās tā attīstības stadijās.

Mūsuprāt, dabas aizsardzībai jābūt gudri pārdomātai, zinātniski pamatotai, tādai, kas ievēro un sabalansē dabas daudzveidības saglabāšanu ar sabiedrības un saimnieciskajām interesēm. Mēs neesam pret dabas aizsardzības teritoriju izveidi, bet uzskatām, ka jābūt skaidri zināmiem “spēles” noteikumiem un tie ir jāievēro. Katru reizi, izveidojot jaunu dabas  aizsardzības teritoriju, ir ļoti būtiski noteikt tās mērķi, pasākumus šī mērķa sasniegšanai, kā arī sekot to izpildei.

Piemēram, 2000. gada sākumā, pēc kopšanas cirtes mežā, tika atrasta silpurene un, ar mērķi to aizsargāt, izveidots mikroliegums, aizliedzot tālāko saimniecisko darbību. Apsekojot teritoriju pēc dažiem gadiem, tika konstatēts, ka silpurenes vitalitāte ir samazinājusies. Koki pēc kopšanas cirtes bija labāk auguši, izveidojot lielākus vainagus, līdz ar to silpurenēm sāka trūkt gaismas. Pēc vējgāzēm 2005. gadā, dažiem kokiem nogāžoties, šajā mežaudzē izveidojās gaismas atvērumi, kuros silpurene atkal labi auga. Nosakot mikroliegumu, bija jāparedz saimnieciskā darbība – koku ciršana – , lai nodrošinātu aizsargājamajai sugai nepieciešamo gaismas daudzumu.

Sabiedrībai un valsts pārvaldei jāapzinās, ka jebkurš lēmums par papildu aprobežojumiem kādai saimnieciskajai darbībai rada zaudējumus valstij. Tie ir neizmantoti resursi, zaudētas darbavietas, neiegūti nodokļi, kas veido valsts budžetu, no kura tiek maksātas darba algas arī mediķiem, pedagogiem un citu cienījamu profesiju pārstāvjiem. Meža nozare Latvijas reģionos lielai daļai iedzīvotāju nodrošina darba iespējas un konkurētspējīgu atalgojumu, saglabājot vietējo darba tirgu.

Nav pieļaujama zinātniski nepamatotu dabas aizsardzības teritoriju palielināšana un dažādu ierobežojumu noteikšana, jo mēs nedrīkstam atļauties domāt vispirms par kukaini, un tikai tad – par cilvēku. Jādomā valstiski. Pirms pieņemt lēmumus par saimnieciskās darbības ierobežošanu, jāizvērtē, kādas tam būs sekas un kādus zaudējumus tas radīs. Palielinoties platībām, kur liegta vai ierobežota saimnieciskā darbība, tiek samazināts darbavietu skaits Latvijā un ienākumi valsts budžetā.

Mēs visi sēžam vienā meža “laivā” un visi esam patiesā labuma guvēji no meža. Nemēģināsim šo laivu šūpot un krasi mainīt tās kursu. Mežs ir vajadzīgs mums visiem, tāpēc kopīgi mācīsimies to saprast un ar to sadzīvot!

Uzskatām, ka valdībai beidzot būtu jāsāk domāt par iedzīvotāju labklājību un jāpieņem lēmums par dabas aizsardzības teritoriju un saimnieciskajai darbībai paredzēto meža platību proporcionālo attiecību. Līdz šim šāda iedalījuma (saimnieciskie meži/dzīvotnes) proporcija nav bijusi noteikta, līdz ar to mežu apsaimniekotāju ilgtspējīga mežsaimnieciskā darbība ir apgrūtināta. Pašreiz Latvijā dzīvo aptuveni 1,9 miljoni iedzīvotāju un ir 3,3 miljoni hektāru meža. Saimnieciskā darbība iespējama tikai teju 2 miljonos hektāru meža.

Mūsu valsts ir mežiem bagāta, tāpēc izmantosim gudri mums pieejamos zemes un dabas resursus!

Foto: pixabay.com

 

 

 

 

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti