Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Puķe Imantam Ziedonim 1

Ziedonis, Ziedonis, Ziedonis! Dārzā, mežā, teātrī, avīzē. Sarunās, atmiņās, nostāstos, domās. Nav Dzejniekam apaļas jubilejas gads, nav, kaut gan – kas var būt apaļāks par 77?

Bet varbūt laiks ir tāds, kad atkal tik ļoti vajadzīgas viņa idejas, viņa ticība un brīdinājumi, ierosmes un īpašais dzīves jēgas skaidrojums? Tik daudz svētku mums būs maijā! Un tieši lielo visas mūsu valsts svētku priekšvakarā būs viņa dzimšanas diena, kad mums atkal iespējams apjaust – cik tas ir brīnišķīgi, ka mēs ar savas tautas neparasto un izcilo Imantu Ziedoni dzīvojam vienā laikā! Ko katrs no viņa esam paņēmuši un ko spējuši viņam dot? Katram mums sava dārgu atmiņu un skaistu brīžu glabātava. Citam tajā ir brīdis, kad mūsu pašu Jelgavas pilī vai pus Latvijas sabrauc apspriest grāmatu «Kurzemīte»,  kāds atceras, ka raudājis, viņa dzejas lasījumu Šlokenbekas pilī klausoties. Kāda mūzikas vidusskolas meitene atceras, ka viņas domraksts par tēmu «Kāpēc man nepatīk Imanta Ziedoņa dzeja?» saņēma visaugstāko novērtējumu par atklātību un savu uzskatu pamatojumu...Vēl kāds atceras, kā gājis pļavā dzejniekam puķes plūkt, kā spēlējis balli Dzejnieka 50 gadu jubilejas svinībām Jaunpils pilī. Pilī un atkal pilī! Bet kāpēc gan nē, ja mums Latvijā ir pilis un ir savs Karalis!? Mainās prezidenti, mainās ministri, tikai Karalis nemainīgi ir ar mums. Par to padomāsim 3. maijā, izvēloties savu puķi pavasara dārzā un sakot tai: «Šodien tu ziedi Dzejniekam!»Kā tas ir noticis manā dzīvē? Man arī ir savs stāsts par puķi .1983. gadā, gatavojoties Imanta Ziedoņa piecdesmitgadei, «Skolotāju Avīzes» redakcija lūdza uzrakstīt jubilejas rakstu. Biju apmulsusi un nobijusies – viņš taču to lasīs! Kā  lai es uzrakstu kaut cik Dzejniekam pieņemami? Varbūt parunāt ar viņu pašu? Zvanu, sirdij trīcot, izstāstu par skolotājiem domāto rakstu, jautāju par iespējamo sarunu...Ziedonis man saka: «Katrs tāds jubilejas publicējums ir kā dāvana. Nu ,kā tad es pats piedalīšos dāvanas gatavošanā? Ja jums ir , ko teikt – rakstiet, ja nav – nerakstiet! Raksta tapšanā es nepiedalos.»Izdomājusies krustu šķērsu, nolemju braukt uz Ragaciemu, uz māju, kur dzejnieks dzimis un savus pirmos dzejoļus rakstījis.Ir skaista aprīļa beigu diena. Ejot uz Jūrmalas vilcienu, nopērku ziedus, ko aiznesīšu uz Ragaciema kapiem Dzejnieka vecākiem .Pie kundzes, kura tirgo dāliju saknes, izvēlos vienu stādīšanai. «Tā dālija augs dzejniekam Imantam Ziedonim? Tad ņemiet oranži dzelteno!» viņa man priecīgi  skaidro.Ragaciemā, meklējot Dzejnieka dzimto māju, aprunājos ar vietējā veikala pārdevēju. Diezgan pastrupi viņa man saka: «Tur jums nav ko redzēt. Tā māja ir pārdota.» Nomierinu viņu, ka to, pēc kā es esmu atnākusi, nevar pārdot.Sameklējusi aprakstīto māju, apsēžos piesaulē, klausos putnu balsis no Kaņiera ezera puses, redzu augsto pagrabu, uz kura aug no Vidusāzijas atvestā čiekura sēkliņas izaudzētā priede, plašā zāliena vienā malā šķūnis, otrā – mazais dārza namiņš, kurā Imants Ziedonis rakstījis dzejoļus pirmajai grāmatiņai «Zemes un  sapņu smilts». Jā, te būs tā vieta, kur augs dzelteni oranžā dālija.Palūkojos uz kaimiņmāju cerībā atrast kādu darbarīku puķes iestādīšanai, bet iegūstu ne tikai lāpstu un spaini ar trūdzemi, bet arī racēju un interesantu sarunu biedru – Imanta Ziedoņa tēva brāli. Pēc dālijas iestādīšanas abi kopā aizstaigājam uz Dzejnieka vecāku atdusas vietu, jauniegūtais draugs pavada mani līdz autobusa pieturai, un es apsolu atbraukt augustā paskatīties, kā puķe uzziedējusi.Vasaras otrā pusē ar ģimeni braucam apciemot Imanta Ziedoņa puķi un laipno tēvoci. Ejot garām dzīvojamai mājai, redzam – joprojām neapdzīvota, bet, tuvojoties dzejas namiņam, pārsteigumā apstājos...Jūs neticēsiet – pie namiņa zied oranži dzeltenā dālija, bet tai apkārt lielā laukumā vasaras puķu klāsts. Kāds manu darbu ir turpinājis. Kas? „Nē, tas nav mans darbs,” pārliecinoši taisnojas tēvocis.Pēc pāris gadiem, ārstējoties Durbes sirds rehabilitācijas slimnīcā, par šo gadījumu stāstu savas istabas biedrenēm. Brīdi pēc stāsta noklausīšanās – jūs neticēsiet! – viena no viņām saka : «Es to puķu dārzu izveidoju, kad ieraudzīju, ka kāds to jau ir sācis darīt...»Kas viņa bija? Pagaidām lai tas paliek viņas un mans noslēpums.Rakstu avīzei es uzrakstīju un kopā ar dzeltenu rozi iespraudu Dzejnieka pasta kastītē 1983. gada 3. maijā. Tas bija pirms divdesmit septiņiem gadiem.28.04.2010.

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Lilita

Paldies par jauko stāstu! Lai veselība Jums un Karalim!

pirms 9 gadiem, 2010.05.02 09:01

Lietotāju raksti