Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Šķēle un valstij zaudētie miljoni

Ministru prezidents Andris Šķēle 1997.gadā, privatizācijai nododot uzņēmumu AS Latvijas Gāze, jaunveidojamai akciju sabiedrībai vārda tiešā nozīmē uzdāvināja vienu no ienesīgākajām valsts dabas resursu un rūpnieciskajām bagātībām — Inčukalna pazemes gāzes krātuvi, turpmāk – Inčukalna gāzes krātuve. Šķēle, privatizējot AS Latvijas Gāzi, valstij nodarījis vairāk kā 14 miljonu latu zaudējumus, ja mēs pieņemam, ka Latvijas valsts no Inčukalna gāzes krātuves ik gadus varētu iegūt vismaz 1 miljonu latu. Tiesībsargājošajām iestādēm ir jāizvērtē Šķēles atbildība par šo darījumu.

Privatizācijas rezultātā AS Latvijas Gāzes akcijas pašlaik ir sadalītas šādi: 47,23% — Vācijas koncernam E.On. Ruhrgas International AG, 34% — Krievijas koncernam Gazprom un SIA Itera Latvija — 16%, bet 2,85% — maziem akcionāriem, tajā skaitā Latvijas valstij 0,0002857% akciju. Enerģētikas likuma 20. pants nosaka, ka stratēģiski svarīgi energoapgādes objekti — pazemes gāzes krātuvju pazemes daļa — ir saglabājami valsts īpašumā, taču pēc „izdevīgā” privatizācijas darījuma Latvijas valsts pār Inčukalna gāzes krātuvi ir zaudējusi kontroli. Šķēle, 1997.gadā, piešķirot ekskluzīvas tiesības AS Latvijas Gāzei uz 20 gadiem, līdz 2017. gadam, izmantot Inčukalna pazemes gāzes krātuvi, ir atņēmis valstij iespēju gūt ienākumus no sava īpašumu. Rezultātā gāzes patērētājiem Latvijā tagad jāpakļaujas Gazprom diktātam un noteiktajām gāzes cenām, jo visa valsts gazifikācija ir atkarīga no Inčukalna gāzes krātuves. Jānorāda, ka AS Latvijas Gāze pilda privatizācijas noteikumus un katru gadu valstij maksā noteiktu daļu par pazemes gāzes krātuves izmantošanu. Piemēram, 2003.gadā šī maksa bija 6,5 tūkstoši latu, bet maksimālā summa, kuru Latvijas valsts varētu saņemt, ja gāzes krātuve visu gadu būtu maksimāli noslogota, būtu vien 40 līdz 50 tūkstošu latu robežās. Gribu norādīt, ka AS Latvijas Gāzes peļņa 2009.gadā ir bijusi 20 miljoni latu, neskatoties uz lielo gāzes patēriņa kritumu. Ja kaut viens miljons latu gadā tiktu samaksāts valstij par Inčukalna gāzes krātuvi, tad valsts budžetā iegūtu 14 miljonus latu. Es uzskatu, ka Šķēlem ir jāuzņemas atbildība par šo valstij tik neizdevīgo darījumu. Diemžēl, privatizāciju nav iespējams atgriezt tās sākumstadijā un noslēgto līgumu laušana Latvijas valstij radītu miljonus latu zaudējumus. Es jau tuvākajā laikā vērsīšos tiesībsargājošajās iestādēs ar iesniegumu par Šķēles atbildības izvērtēšanu saistībā ar šo darījumu. Piebilde. Inčukalna gāzes krātuve ir trešā lielākā Eiropas gāzes krātuve, kuras ietilpība ir 4,4 miljardi kubikmetru dabasgāzes, tai skaitā — 2, 145 miljardi kubikmetri bufergāzes, bet 2,255 miljardi kubikmetri aktīvās gāzes. Ģeoloģiskie pētījumi rāda, ka tieši Latvijas teritorijā porainā smilšakmens slāņi atrodas gāzes krātuvju ierīkošanai optimālā dziļumā — 700 – 800 metru zem zemes. Igaunijā tie ir krietni tuvāk zemes virskārtai — apmēram 300 metru dziļumā. Savukārt Lietuvā un Krievijas rietumdaļā tie ir pārāk dziļi — 2200 – 3000 metru zem zemes. Tādēļ tieši Latvija ir stratēģiski nozīmīga reģiona gāzes apgādes sistēmā. Citas gāzes krātuves Latvijā šobrīd nav, lai arī ir runas par iespējamu gāzes krātuves izveidi Dobelē. No Inčukalna gāzes krātuves ar gāzi tiek apgādāta ne tikai visa Latvija, Igaunija un Lietuva, bet arī daļa Krievijas, tajā skaitā viss Pleskavas apgabals. Loģiski būtu, ja Latvija un tās iedzīvotāji no Inčukalna gāzes krātuves būtu ieguvēji, taču, diemžēl, nekā.

Klāvs Olšteins, politisko partiju apvienība „Vienotība”, www.olsteins.lv

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti