Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Un tā – par eglītēm 3

Šoreiz par divām. Ja par to otro esmu pilnīgi pārliecināta, kā tā tas patiešām bija, tad pirmais gadījums būtu jāapstiprina ar lieciniekiem – universitātes kursa biedriem. Dažiem kādreiz esmu ieminējusies par šo gadījumu, taču saņēmusi izbrīna pilnu atbildi: «Ko gan tu visu atceries?! Man tas laiks jau sen kā miglā...»  Tad es domāju, ka varbūt tā ir tikai mana fantāzija vai kāds no neskaitāmajiem ik nakts krāsainajiem septiņu sēriju sapņiem...

Tas notika tuvu sešdesmitajiem gadiem. Mēs- filologi – bijām jau pārcelti no mācību telpām  Brīvības ielā virs veikala «Sakta» uz Valdemāra ielas māju, kur mūsu mācību telpas tāpat kā iepriekšējā vietā bija otrajā stāvā. Lielākajā no auditorijām notika lekcijas latviešu literatūras vēsturē , un tās mums lasīja dzejnieks, rakstnieks, Literatūras katedras vadītājs, bijušais frontinieks Arvīds Grigulis – bargs, zinošs un prasīgs vīrs. Gandrīz katram no mūsu kursa biedriem – vēlākajiem dzejniekiem, literatūras kritiķiem, bibliotekāriem un skolotājiem – droši vien ir katram savs stāsts par profesoru. Savus pastāstīšu citu reizi, bet šoreiz par eglīti.Mācījāmies otrajā vai trešajā kursā, un tajā ziemā pašā gada nogalē iznāca Arvīda Griguļa miniatūrā dzejoļu izlase «Ceriņzars». Kārtējai bargā profesora  lekcijai bija jānotiek no paša agra rīta tieši Ziemassvētkos. Kuram ienāca prātā jaukā ,bet stipri pārgalvīgā ideja uz pasniedzēja galda nolikt mazu eglīti ar aizdegtām svecītēm  - kas to vairs atceras? Bet bija Ziemassvētki, jaunība, un varbūt mazliet vēlēšanās redzēt Arvīda Griguļa reakciju uz notiekošo.Ienācis auditorijā, profesors - kā vienmēr – novietoja uz galda savus lekciju konspektus, uzskatei līdzi atnestās grāmatas, pastūma eglīti mazliet uz galda stūra pusi un teica: „Man stāstot  gaismas pietiks”. Kaut es zinātu, kāda bija tās lekcijas tēma! Es tikai atceros svecīšu smaržu, atceros, kā mēs visi sēžam un klausāmies, neko nepierakstīdami, kā aiz loga aust zilgans Rīgas rīts un kā pēc lekcijas ar iepriekšējā dienā nopirktajām grāmatiņām «Ceriņzars» ejam pie sava profesora pēc autogrāfiem. Tikko pārbaudīju – tas ir noticis 1959. gadā.Paiet gadi divdesmit. Joprojām Ziemassvētku dienās skolās nedrīkst notikt klases vakars ar eglītes dedzināšanu, 24. decembrī parasti ir ceturkšņa noslēguma pedagoģiskā sēde, kas ievelkas līdz tumsai, darbavietas nesaņem atļauju šajos datumos rīkot svētkus, uz baznīcu dodas īpaši bezbailīgie, saprazdami, ar ko viņi riskē.  Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā sākas neklātnieku uzņemšanas kursi un eksāmeni. Četras dienas mācāmies, atkārtodami vidusskolas zināšanas dzimtajā valodā un literatūrā, bet piektajā jau rakstām  iestāju eksāmena sacerējumu.Ceturtā nodarbība man paredzēta Ziemassvētku vakarā. Ejot no Pārlielupes uz pili, ievēroju neparastu dabas parādību –pa plato upes straumi,. lēni, ap sevi griezdamies , peld apaļi , dažāda lieluma ledus gabali, to malas ar vižņu valnīti izrotātas – kā baltas, apcukurotas Ziemassvētku piparkūkas. Tuvojoties klausītavai, kur jānotiek mūsu ceturtajai nodarbībai, uzmanību saista neparasts klusums. Brīdi ienāk prātā doma – viņi neviens nebūs atnākuši...droši vien kopmītnē svin Ziemassvētkus...Pa atvērtajām durvīm pretī nāk tumšā telpa, pēc mirkļa, kad acis ir apradušas , es ieraugu pie tāfeles piestiprinātu lielu egles zaru. Pieceļas jauneklis pirmajā solā un jautā: «Vai mēs drīkstam aizdedzināt sveces?»«Protams», es saku, «ir taču Ziemassvētki, un man stāstīšanai gaismas pietiks».«Ak, eglīte, ak, eglīte, cik tu gan skaista esi...»27.12. 2010.

Pievieno komentāru

Komentāri 3

Ivars

Tomēr vajadzētu padomāt par pareizrakstības kļūdām rakstā!

pirms 8 gadiem, 2011.01.09 12:28

Gunta

Rakstam par Griguļa eglīti - bija vai nebija - atbild kursabiedrene Māra Mende: "Gunta, kā tad nu nebija1?Tā taču patiesībā notika! - Sākotnējo sazvērnieku vidū gan nebiju, aizelsusies ierados, kad eglīte jau stāvāja uz galda, bet tā lekcija toreiz šķita neaizmirstams, aizraujošs notikums. Atceros pat vietu, kur biju apsēdusies...
Grigulis, kā jau jurists, arī dzīvē bija labs aktieris. Todien, kad pa auditorijas augstajiem logiem spēja ieplūst tikai rēna rīta blāzma, tā eglīte ar degošajām svecītēm bija viņu aizkustinājusi. Bet mums jau nu nevajadzēja to pamanīt...
Vai viņš pats toreiz nekļuva līdzīgs sava romāna "Cilvēki dārzā" varpnim { aizmirsu vārdu} ? Tā pati dziļi slēptā liriskā stīga, attālināšanās, iekšējs traģisms...
Turpini, mīļā, Tev padodas!

pirms 8 gadiem, 2011.01.04 13:08

Inita

Paldies, par skaisto atmiņu stāstu.Jocīgi, bet atmiņā visspilgtāk palikuši notikumi ar "aizlieguma zīmi"....Tagad ir visa atļautais laiks .It kā varam darīt visu, darām ar', bet nav ne tā laika emociju , ne gandarījuma.

pirms 8 gadiem, 2011.01.03 10:25

Lietotāju raksti