Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Uz pusēm dalīta diena un sirds

Sadalīšanās un dalīšanās. Atteikšanās no kaut kā jau iegūta un tiekšanās pēc mērķa, par kuru pats vēl neesi īsti skaidrībā. Kritika un paškritika personības tapšanas un veidošanās ceļā. Tava paša un citu atbildība, atbalsts un gudra vadība, «ritot un topot par citu», kā teica Rainis. Un visbeidzot – darbs, darbs un vēlreiz darbs. Par to visu man jādomā pēc divu koncertu klausīšanās vienā dienā.

Cik liela ir atšķirība starp tiem ,un cik daudz līdzīga! Viens no Latvijas izcilākajiem diriģentiem Normunds Šnē 11.aprīlī uz dzimto Jelgavu atvedis savu šobrīd jaunāko lolojumu-orķestri Simfonietta Rīga . Kultūras nama pilnās zāles liela auditorijas daļa ir Trīskārtējā Lielās mūzikas balvas laureāta skolas biedri, skolotāji, jauniešu  orķestra mūziķu pedagogi un vecāki no Auces, Dobeles un Rīgas, sabiedrība, kurus piesaista arī koncerta izcilais un neparastais solists Sergejs Jēgers.No abiem viņiem staro profesionalitāte un cilvēciska sirsnība, smaids, kas satuvina ar klausītāju un atver mūsu sirdis. Es pazīstu šo smaidu, es esmu to saņēmusi četrus gadus, būdama Normunda audzinātāja. Es pazīstu gudro, centīgo, neparasti apdāvināto cilvēkbērnu kopš tā laika, kad viņš mācījās spēlēt pirmos skaņdarbus uz vijoles un viņa tēvs Romāns Šnē atļāva zēnam izlikt nošu partitūras orķestrantiem uz pultīm, atvilkt un aizvilkt priekškaru koncerta laikā, iedegt gaismas uz skatuves. Nopietni un centīgi paveicis savu pienākumu, viņš smaidīja. Vēlāk, neskaitāmas stundas veltīdams vijolei, pēc tam obojai, piedalīdamies dažādos muzicēšanas veidos un kolektīvos, literatūras stundās Normunds uzmanīgi klausījās manu stāstījumu un smaidīja. Kad mums bija jālasa «Zaļā zeme»{ Andrejs Upīts}, Normunda mamma, mana kolēģe, sūdzējās par dēlu: «Viņš taču nelasa to Upīti! Viņš jau septīto reizi lasa grāmatu par Sergeju Prokofjevu!» Normunds izlasīja visu, ko vajadzēja izlasīt, izcili piedalījās koncertos, konkursos, smaidīja, bet...nekad nebija pilnībā ar sevi apmierināts.Jo vairāk viņš nodarbojās ar mūziku, jo vairāk saprata un redzēja, ka apvārsnis joprojām ir tālu un sasniedzams tikai ar darbu. Kā es toreiz vēlējos būt kādreiz viņa un citu kursa biedru koncertā, kad nebūs viņiem vairs ne sešpadsmit , ne astoņpadsmit gadu!Tajā pašā svētdienas vakarā, E. Grīga, A.Vivaldi un A.Korelli mūzikas saviļņota, sagaidu LNT «O! Kartes akadēmijas» koncertu. Šoreiz tās ir pašu vairāk vai mazāk veiksmīgi izvēlētas dziesmas. Pēc Nikolaja Puzikova dziesmas noklausīšanās žūrijas locekle, mūsu brīnišķīgā aktrise Rēzija Kalniņa aizkustināta un laimīga ļoti noteikti saka: «Tev IR jādzied! Skatuve ir tava. ES GRIBU BŪT TAVĀ KONCERTĀ!»  Mīļā Rēzija! Cik tu esi laba un īsta skolotāja! Jau visos iepriekšējos koncertos ir bijis iespējams vērot Rēzijas stingrās prasības, objektīvo vērtējumu un neviltoto prieku par katra jaunieša panākumu. Ir pagājušas tikai sešas dienas, kad notika «lielais boikots», kurā Nikolajs centās izlīdzināt sasprindzināto atmosfēru, bet arī nākošie dziedātāji saņem labus vārdus, ja tos šovakar nopelna. Diemžēl...ne visi.Mārtiņš, kā jau tas bija paredzams, šodien ir jau Ugālē. Kad viņam jāizsaka domas par savu dziedājumu, izrādās, viņam liekas, ka nodziedājis «forši», vainīga dziesma utt. Paškritikas trūkums, nespēja sevi sadzirdēt un novērtēt, drosme atzīt savas kļūdas un nepietiekošs darbs. Pat vārdā saucama vieglprātība. Un mani neatstāj doma – ja ārpus šī konkursa palika ap 1400 dalībnieku, tad šie ir vislabākie. Bet, apmēram ,puse no viņiem dzied «netīri», nevar noturēt toni, nevar iesākt muzikālo teikumu, pazūd rindu pēdējie vārdi . Kas notiek? Vai tas ir rezultāts tam, ka nedzied skolās? Vai vecāki ar saviem bērniem kopā vispār dzied? Vai jaunieši paši savās sanākšanās dzied? Vai kaut kas ir glābjams jaunieša muzikālās dzirdes un vokālo dotību attīstībā vēl 20 un 25 gadu vecumā? Ir patīkami klausīties Evijas dziedājumu, te paldies gan vecākiem, gan mūzikas skolai. Varbūt arī Mārtiņš varētu piepildīt savu sapni, ja reiz «labākie gadi»  – bērnība – būtu pavadīti, stundām vingrinoties mūzikas skolā uzdoto, kamēr citi Ugāles puikas dzenā bumbu. Nekad nevari zināt, ko tavs bērns dzīvē vēlēsies tā, ka vai gals klāt! Tu sūti viņu franču skolā, bet izrādās – mūzika arī bija jāmācās!Jūs droši vien gribējāt dzirdēt, ko es teikšu par to, kā «vienotā ģimene» gribēja atbrīvoties no Annas? Par to citu reizi. Arī par to, ka , izrādās, šos blogus lasa pat Limbažos un Bostonā...

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti