Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Velopastaigā uz Pikšām un lidlauku 2

Sīki lietainajā 2010. gada 4. septembra rītā, Kārļa Ulmaņa 133. dzimšanas dienā bija norunāta velopastaiga uz Pikšām. Raiņa parkā līdz pulksten 9.20 bijām sapulcējušies sešpadsmit velobraucēji, trīs vēl pa ceļam pienāca klāt. Vidējais vecums mums bija vairāk par piecdesmit, šķiet, visi latvieši.

Laižot pa Būriņu ceļu gar Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību spēku dārzu kooperatīvu «Ziedonis», ilggadīgajam sporta pasniedzējam Boļeslavam Matusevičam ienāca doma, ka vajadzētu mums no viņa dārza paņemt pa kādai puķei, ko aizvest Ulmanim. To atbalstījām. Puķu plūkšana, kā arī ābolu lasīšana aizņēma minūtes desmit, taču tālāk braucot pa taisno caur Brakšķu stacijas vecajai pārbrauktuvei (tur pa taciņu Ventspils dzelzceļa sliedēm var tikt pāri), Pikšās paspējām laikā uz pulksten 11. Mītiņš, uz kuru bija ieradušies apmēram tūkstotis cilvēku, sākās dažas minūtes vēlāk. To vadīja aktieris Mārcis Manjakovs, kurš skaisti runāja K.Ulmaņa citātus. Piemēram, to: «Kādi ļaudis mums ir vajadzīgi? «Ļaudis nenopērkami. Ļaudis stingri, pret bagātības kārdinājumiem. Ļaudis godīgi, kā mazās tā lielās lietās. Ļaudis, kuru centieni sniedzas pāri pašlabuma meklēšanas robežām. Ļaudis vīrišķīgi darbā, nepagurstoši nesekmēs. Ļaudis, kurus nevada divējādas tikumības - viena privātā dzīvē, otra atklātā dzīvē. Ļaudis – pilsoņi, kuriem sabiedrības labums augstāk par pašu interesēm stāv.» Diezgan formālas likās politikas dižvīru (prezidenta Valda Zatlera, zemsavieša Augusta Brigmaņa un citu) runas. Man atmiņā palika Gunta Ulmaņa uzstāšanās, kurā viņš stāstīja, ka Pikšās stādījis kokus (savas prezidentūras laikā Pikšās viņš gan neesot bijis), Stavropolē apmeklējis cietuma klameru, kurā apcietinājumā turēts Kārlis Ulmanis. Tā beidzās ar patosālu atziņu, ka Kārlis Ulmanis ir mūsu nākotne. Ko viņš ar to domāja? To katram ļauts spriest pēc savas izjūtas. Taču pēc «tete a tete» sarunas ar Ventspilī strādājošo jelgavnieku režisoru Agri Krūmiņu, kas ar ziediem rokās uz Pikšām bija atbraucis ar Jelgavas latviešu biedrības sarūpēto piepildīto autobusu, sapratu, ka lieta ir nopietna. Viņaprāt, nederīgs ir Latvijas mūsdienu demokrātijas modelis, Vajadzīga Kārļa Ulmaņa kā stingra, prasmīga valdnieka reinkarnācija. «Saeimā nav vajadzīgi simts deputāti. Pietiek, ja no katras tajā ievēlētās partijas būs pa vienam. Tas tad viens varēs balsot ar to svaru jeb balsu skaitu, kādu tam būs vēlēšanās būs devusi tauta,» to pirms nedēļas rakstā «Zemgales Ziņās» pauda Jelgavas latviešu biedrības rosīgā projektu vadītāja, režisore Vija Zelmene, kas arī bija Pikšās. Ja dziļi domājoši radošās inteliģences pārstāvji droši runā pretī mūsdienu Latvijas demokrātijai, tad tiešām velk uz kādām izmaiņām. Mītiņā daudziem krita acīs amatpersonas, politiķi, kas šeit bija atbraukuši ne kā uz svētkiem (varēja tak ņemt līdzi sievas un bērnus), bet it kā darba pienākumu veikšanai – apgrozīties tautas priekšā, aprunāties ar saviem partijas biedriem vai konkurentiem, vai vismaz palielināt sava šefu atbalstošo ļaužu masu. Dažas minūtes mauriņā pie jaunatklātā pieminekļa Jelgavas galva Andris Rāviņš divatā runājās ar ekspremjeru Andri Šķēli. Laikam jau viņus vieno ne tikai tas, ka abi beiguši Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības Mehanizācijas fakultāti. Vai viņi šeit būtu, ja nenāktu vēlēšanas? Šķiet, vairums mītiņa dalībnieku tomēr bija arī vecākās paaudzes cilvēku, kuru pirmie dzīves gadi ir pagājuši daudziem taču labajos Ulmaņlaikos. Pikšās uzkavējamies drusku vairāk par stundu. Tad pa Kārļa Ulmaņa pirmās skolas ceļu devāmies uz Bērzi. Pateicoties meldera Alda Zaļā laipnībai, apskatījām dzirnavas, jūsmojām par dambi, kurām pāri gāzās šīs slapjās vasaras un rudens straumes (šajā vietā apsveicām savu šīs dienas jubilāri uzņēmēju Ilzi Beiri un ēdām kliņģeri). Tad Bērzes bibliotekāres Astrīdas Langes un viņas mazmeitas laipnā vadībā izskatījām Bērzes centru, uzkāpām baznīcas tornī, kuram zvanu 1939. gada 14. maijā dāvinājis K.Ulmanis. Runājām gan par sāpīgo Bērzes skolas slēgšanu (pirms desmit gadiem te vēl bija vidusskola). Ja desmit kilometru robežās (Līvbērzē, Bērzē un Jaunbērzē) atradās trīs lauku skolas, tad diez vai tas bija ilgtspējīgi. Taču skumji bija skatīties uz pēc remonta brēcošu ēku ar nolupušu fasādi, kuras sienā iemūrēta akmens plāksne ar uzrakstu «Šeit mācījies valsts prezidents Kārlis Ulmanis». Šķiet, tas būtu tas pats, kas izkārt valsts karogu pie avārijas stāvoklī esoša grausta. To taču likums aizliedz. Interesanti, ka Bērzes centrā pretī baznīcai atrodas akmens par godu Bērzes Brīvības piemineklim, ko savulaik atklāja likumīgi ievēlētais valsts prezidents Jānis Čakste un kurš padomju gados tika iznīcināts. Bieži vien Čaksti un Ulmani nostāda vienu otram pretī. Pirmais deviņu bērnu ģimenes galva, viens no izcilākajiem demokrātiem pasaules vēsturē. Otrs prasmīgs saimnieks – diktators, moceklis, vientuļnieks. Tomēr Bērzes Brīvības pieminekļa atklāšana bija moments, kad Čakste un Ulmanis tuvinājušies. Dodoties atceļā, pie pašas Līvbēzes nobraucām garām Līču mājām, kur, kā stāstīja bibliotekāre A.Lange, lugas esot uzvedis Ādolfs Alunāns. Pat lietū Līvbērze izskatījās skaisti sakopta. «Mērcētāja» dēļ mājupceļu turpinājām visīsākajā variantā pa Tukuma šoseju. Vienīgi Rīgas Tehniskās universitātes students, topošais elektroniķis Renārs Sabulis teica, ka gribot izbraukt agrāk plānoto maršutu – pa polderu dambi, kur 1985. gada augustā vairākus kilometrus pliki maršēja pieci Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas puiši. Taču enerģiskais jauneklis mazliet nomaldījās un aizlaida uz Kalnciemu. Arī Renāra papildus veiktais piecpadsmit kilometru garais un medību torņiem apbūvētais ceļš starp Kaigu un Drabiņu purvu ir iegājis misēkļu un nerātnību vēsturē ar to, ka 2009. gada nogalē tur darbdienas vidū bija izbraukusi medīt Jelgavas novada spice (šī ziņa todien bija viena no lasītākajām visā Latvijā). Mēs pārējie pa šosejas asfaltu bez kopējāms pieturām aizlaidām kilometrus desmit līdz Grīvukrogam (pie veikala blakus Svētes tlltam), kur vēl tagad ir apskatāms hercoga Jēkaba laika stikla ceplis. Tur satikām šīs četrsimt gadu vecās ēkas iedzīvotāju Ivaru. Viņš stāstīja, ka rokot dārzu atradis vecu monētu, taču nezinot gan, kur tā palikusi. Tālāk pa 5. līniju laidām uz Vārpas ciemu, kur apskatījām piemiņas akmeni latviešu karavīriem cīņa pret Bermontu, un lidlauku. Tikt uz privatizācijas papostīto lidmašīnu skrejceļu vienubrīd likās neiespējami, jo taciņa, pa kuru galvenokārt caur lidlauku uz pilsētu iet vārpieši bija aizlijusi līdz riteņu rumbām. Ar pazeminātu pārnesumu varbūt izbraukt cauri var. Bet vairākiem mūsu velopastaigas dalībniekiem bija vienkāršā rumba, bez kādiem ātrumiem. Taču tad laimīgi Jānis Vasariņš pamanīja divus puišus, kas ar BMX un kalnu riteni brauca gar lidlauku. Viņi mums parādīja vienu augstāku vietu, pa kuru var tikt uz lidlauka skrejceļu, uz kura laimīgi sastapām Renāru, kas salīdzinājumā ar mums pārējiem bija nobraucis par divdesmit pieciem kilometriem vairāk. Lidlaukā dabūjām grūti mīties pa mitru, un biezu smilšu kārtu, kas bija palikusi zem Ozolnieku uzņēmēja Ilgvara Leča noņemtajām dzelzbetona plātnēm ( «Zemgales Ziņām» uzņēmējs stāstīja, ka lidlauka plātnes tagad kalpos kūdras ieguvē Kaigu purvā). Vairāk nekā pusotru kilometru garais skrejceļš sašaurināts un saīsināts līdz 800 metriem. Motorplanieriem vairs nav vietas, kur apgriezties. Apskatījām lidlaukā stāvošās lidmašīnas, tostarp divus Jelgavas leģendas 87 gadus vecā Hūberta Štekeļa motorplanierus. Diemžēl viņš pats ir slims un neviens no lidotājiem tajā sestdienā šeit nebija sastopams. Bet gribas cerēt, ka Jelgavas lidlauks tomēr pastāvēs un cilvēkiem, vērojot debesīs notiekošo, būs iemesls, lai vērstu skatus uz augšu. Pastaigas dalībnieku sapulcē Grīvukrogā nospriedām, ka šogad beidzamā pastaiga pa īsāku 20 – 30 kilometru maršrutu vajadzētu sarīkot zeltainajā oktobrī Mežciema, Bērzukroga, Vircavas un Platones apkārtni.

Pievieno komentāru

Komentāri 2

Daina

Atbalstu Iju, jo ļoti gribētu gan izkustēties, gan izglītoties. Apbrīnoju "GRUTUPAM"! Vai šajā pirmsvēlēšanu laikā pat šādam materiālam nepieciešams pievienot "politpartejisku" komentāru!?

pirms 9 gadiem, 2010.09.07 04:49

Lietotāju raksti