Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Veltīgo cerību gads

Rudens. Pelēkas, vienmuļas dienas. Laiks rit lēnāk. Uz galda vēstuļu kaudzīte. Pārlasu vienu pēc otras. Visas sākas līdzīgi - «Esmu bērna invalīda māte...», «Manam bērnam ir smagi garīgās attīstības traucējumi...», «Audzinu bērnu ar īpašām vajadzībām...».

Man šķiet, ka visas vēstules sākas ar klusu čukstu. Šos vārdus nemaz nav iespējams izkliegt, tik ļoti tie sāp mūža garumā. Gribētos tos mūžam glabāt pie sevis, un tomēr mums ir jāsaņemas tos pateikt - pateikt, lai aicinātu ieklausīties! Tikai aprakstītas papīra lapas, nez kāpēc tās šķiet tik smagas? Varbūt tāpēc, ka katra ir likteņa smagumā. Bet varbūt tās ir nepiepildītās cerības. Sešdesmit vēstules, sešdesmit likteņi, kuri manai valstij izrādās ir vienaldzīgi. Sešdesmit drosmīgi cilvēki, kuri uzdrīkstējās lūgt par mums visiem - tiem ko ir skāris šis liktenis un tiem, kurus tas vēl tikai gaida.«Lūdzu valdību padomāt, kas notiks ar manu bērnu, kad es vairs nespēšu aprūpēt viņu...»; «Es nevēlos, lai manam bērnam būtu jānonāk pansionātā...»; «Kāda nākotne sagaida manu bērnu...»; «Mēs, vecāki un līdzcilvēki, vēlamies būt mierīgi par savu tuvinieku nākotni...». Un vēl un vēl - lūgums valstij neatstumt savus cilvēkus.Ir pagājis gads kopš mēs, bērnu un jauniešu ar invaliditāti vecāki, salikām savus likteņstāstus mapē un publiski pasniedzām Ivetai Purnes kundzei, kas tobrīd tikko sāka pildīt labklājības ministres pienākumus. Pretī tika saņemts bikls «Paldies». Mūsu likteņmape nonāca tā cilvēka rokās, kam būtu jāgādā par ģimenēm, kas ikdienā aprūpē cilvēkus ar smagu invaliditāti.Mēs sākām gaidīt - ja ne tūlītēju rīcību, tad vismaz atbildi. Klusums... Arī klusums mēdz būt dažāds. Vai šis būtu vienaldzīgais, noniecinošais vai vienkārši parastais - bezatbildīgais klusums? Varbūt varu demonstrējošais? Jā, kurš gan no klusumiem vislabāk atbilstu Labklājības ministrijas būtībai?Bet, iespējams, vaina ir mūsos pašos, iespējams, labklājības ministres atbilde ir jāmeklē kādā īpašā, apslēptā «zīmē». Patiesi, cik gan naivi bija iedomāties, ka uz iesniegtajām vēstulēm saņemsim rakstisku atbildi, kaut vienu uz visām sešdesmit kopā, kaut vai ierēdņa rakstītu un ministres tikai parakstītu.Atbildei ir jābūt kaut kur apslēptai! Un atbilde ir kaut kur tur - Labklājības ministrijas plānos un programmās, paslēpta aiz pareiziem vārdiem, skaistām frāzēm un dīvainiem finanšu aprēķiniem. Un tā ir nepārprotama, kaut grūti saprotama sabiedrībai, kas mēģina dēvēt sevi par demokrātisku. Klusums arī ir atbilde un šo atbildi mēs tulkojam: «Cilvēkiem ar invaliditāti, kuriem ikdienas dzīvē ir nepieciešama palīdzība, nav vietas šajā sabiedrībā. Mūsu valstī bija, ir un tiks veidotas jaunas sociālās aprūpes iestādes (tautas valodā - pansionāti), kurās nāksies dzīvot tiem cilvēkiem, kas nespēj dzīvot bez atbalsta. Mēs negribam neko mainīt!»Uz plaukta stāv sagādātas 90 tējas svecītes. 18.novembrī tās vajadzētu aizdegt par godu Manas Latvijas dzimšanas dienai. Un man ausīs nemitīgi skan kādas mammas jautājums: «Kas gan notiks ar manu brīvo un laimīgo bērnu, kad es vairs nevarēšu būt blakus?»Vai tiešām velti cerēt uz labāku nākotni mūsu bērniem, vai tiešām velti lūgt to mūsu valstij?Nezinu, kāpēc man ir sajūta, ka šogad svecītes manā mājā tā arī paliks neiedegtas.Aiz loga vienmuļi rit lietus lāses. Nolieku pēdējo vēstuli kaudzītē un paveros logā. Kokiem ir nobirušas lapas, un mēs varam saredzēt tālāk nekā pierasts. Ja vien mums pietiktu drosmes palūkoties kopā...

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti