Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Viss notiek ačgārni

Atkal «Zemgales Ziņu» «Asās hronikas» rubrikā īss paziņojums par konfliktiem ģimenē - šajā reizē bez fiziskās veselības bojājumiem. Kā gan ļautiņi dzīvo mūsu mazajā valstiņā?

Uz to atbild fakti un dati. Jo tālāk, jo lielāka degradācija. Par notikušajām nelaimēm ziņo televīzija, radio un reizēm vietējie laikraksti. Vai gan nevajadzētu minēt šo «tirānu» vārdus un uzvārdus? Kāpēc viņus piesedz? Galu galā tuvākiem un tālākiem kaimiņiem būtu jāzina, kādi ļautiņi tuvumā mājo, lai nekristu par šo varmāku upuriem. Ja arī šoreiz ķīviņos cietušo un upuru nav, tas nenozīmē, ka viss var atkārtoties ne reizi vien. Sievietes un bērni ir neaizsargātā sabiedrības daļa.Jābrīnās, ka valdība netaupa līdzekļus dažādu krīzes centru uzturēšanai, lai tādējādi it kā cietušie uz laiku patvertos no saviem pāri darītājiem. Agri vai vēlu pagaidu patvēruma iestāde jāatstāj, tad priekšā izvēle - atgriezties ģimenē (bijušajā mājoklī) vai doties drošākas dzīves meklējumos. Un atkal viss uz sievu un māšu trauslajiem pleciem. Kāpēc? Varmākas turpina dzīvot uz nebēdu, jo viņiem bērnu garīgā un reizēm fiziskā traumēšana sagādājusi kārtējo baudu. Cik gan varmāku ir saņēmuši sodus? Cik? Viņus vajadzēja izolēt no sabiedrības, jo vienīgi piespiedu darbs nebrīvē varētu dot iespēju viņiem atcerēties savus pienākumus un nožēlot izdarīto.Diemžēl viss notiek galīgi ačgārni. Likumus likumdevēji - deputāti - lēmuši mainīt par «sliktu» varmākām. Vēlu, bet tomēr tas Saeimā notika. Ar prieku radio ziņās 31.janvārī klausījos šos jauninājumus. Vai gan līdz šim nebija sieviešu diskriminācija ģimenē? Vīrieši atļāvās visu. Ja arī izdevās sazvanīt 112 un policija ieradās, secinājums viens: «Te viss mierīgi», taču, ja konflikti turpinājās, tad dūru varoni uz dažām stundām aizveda policijā izgulēt dzērumu.Šķiet, arī Saeimā ir deputāšu sieviešu diskriminācija, jo tur noteicošais vairākums likumu pieņemšanā ir vīrieši. Var jau rakstīt un runāt par slikto demogrāfisko stāvokli valstī, mazo dzimstību, bet vai ir garantija, ka bērni augs ģimenēs, kur valda miers un saticība? Galu galā, lai cik arī atvašu ģimenē nebūtu, lielākoties tos audzina mātes. Trakākais, ka reizēm viņas nodzeras un aizmirst savus pienākumus gluži kā tēvi varmākas.Un tad seko bērnu izņemšana no ģimenēm uz bērnunamiem. Bērni ir kā priekšmeti, kas divām ķildīgām pusēm nav vairs vajadzīgi. Citus pat nosit. Te nu garīgās traumas ir uz visu mūžu, jo tuvākie cilvēki - tēvs un māte - ir bērnus pievīluši. Vai gan var būt vēl lielāka nodevība? Bērnībā piedzīvotais katrā no mums ir neizdzēšamās atmiņas. Tās sliktās sūrst visu mūžu, bet labās sirdī ienes gaišumu un siltumu. Ko gan pieaugušie ļaunu nodara saviem bērniem? Tā ir prātam neaptverama smaga nasta. Kā gan no varmāku dūrēm un kāju spērieniem cietušie bērni varēs «iztaisnoties» jau tā sarežģītajā pasaulē? Kur viņiem meklēt patiesi saprotošus un atbalstu sniedzošus līdzcilvēkus?Varmākas vienmēr cenšas attaisnoties. Vainīgs alkohols, narkotikas, vāji nervi, draugi utt. Par to, ka dzērāju Jelgavā netrūkst, liecina tukšo alkohola pudeļu kalni visās malās. Pilsētas nomalēs un ceļmalās jau izveidojies pudeļu slānis. Katra izdzertā alkohola pudele - grādu ziņā lielāka vai mazāka - liecina par sabiedrības trulumu. Kur dzer, tur visu nomet kā nevajadzīgu drazu. Ģimenes budžetā ar katru trauku rodas robs, un cieš visa ģimene. Var vērot dzērājus, varmākas un viņu izdarības, bet te jāstrādā likumam, lai tiešām valsts iedzīvotāji justos civilizēti, bez tēviem varmākām un bērniem bāreņiem pēc kārtējām māšu slepkavībām. Nežēlība posta kā karš...

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti