Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

“Nešauj un nebēg”, bet ir kopā ik dienu

Laikmetā, kad sociālie tīkli un sociālās platformas dod ikvienam cilvēkam iespēju publiski paust savu viedokli un komentēt dažādus notikumus, šķietami mazinās žurnālistikas loma. Taču profesionāla žurnālistika auditorijai sniedz to, ko darīt nav pienākums parastam ierindas sociālo tīklu lietotājam, proti, žurnālistam savā darbā ir jāievēro profesijas pamatvērtības: objektivitāte, neitralitāte, precizitāte, ticamu avotu izmantošana. Un tieši tāpēc profesionālas žurnālistikas balsij ir jābūt pietiekami skaļi sadzirdamai tajā sociālo mediju čalā, kur saturu rada ikviens – gan sociālo mediju veidotājs, gan arī lietotājs. Ne velti Kultūras ministrija Latvijas mediju politikas pamatnostādņu 2016.–2020. gadam īstenošanas plānā norādījusi konkrētus uzdevumus un pasākumus mediju vides uzlabošanai: mediju vides daudzveidību, kvalitāti un atbildīgumu, mediju nozares profesionāļu izglītību, medijpratību un mediju vides drošumspēju.

Ļoti cieša saikne ar savu auditoriju ir reģionālajiem medijiem, tādēļ uz interviju par šo mediju iespējām un draudiem aicinājām Lauru Uzuli, Latvijas Universitātes doktora zinātniskā grāda pretendenti komunikācijas zinātnē. Savukārt mediju eksperts Latvijas Universitātes (LU) Mediju institūta direktors un LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas pasniedzējs Rolands Tjarve skaidro, kāpēc klajā nācis zinātnisks pētījums “Latvijas mediju vides daudzveidība” un kā šajā daudzveidībā iederas reģionālie mediji.


“Nešauj un nebēg”, bet ir kopā ik dienu

Kas tad vēl tik detalizēti un regulāri rakstīs un vēstīs par to, kā dzīvo ļaudis Latvijas reģionu pilsētās un pagastos, ja ne vietējās avīzes, portāli un televīzijas? Lokālais un līdz ar to arī unikālais saturs ir reģionālo mediju būtiskākā priekšrocība, salīdzinot ar nacionāla līmeņa medijiem, secina viena no pētījuma “Latvijas mediju vides daudzveidība” autorēm Laura Uzule, Latvijas Universitātes doktora zinātniskā grāda pretendente komunikācijas zinātnē.

Tieši viņa šajā krājumā pētīja un analizēja reģionālos medijus. Secinājumi atklāj arī to, kāpēc reģionālie mediji ir vajadzīgi auditorijai, kam tie strādā. Reģionālajos medijos ir vērojama ļoti aktīva sabiedrības interešu aizstāvēšana, kas ilgtermiņā vainagojas ar panākumiem, veicinot sabiedrības uzticamību reģionālo mediju darbam. Tāpat, lai radītu kopības izjūtu, regulāri tiek uzklausīti un atspoguļoti lasītāju viedokļi, skaidroti nesaprotamie jautājumi, aktualizētas un novērstas novērotās neizdarības lokālajā vidē, veicinot savstarpējo uzticamību un arī atbildīgumu. 

– Šobrīd reģionālajiem medijiem ļoti būtisks jautājums ir atrast savu vietu Latvijas mediju vides daudzveidībā, jo tiem, it īpaši drukātajai presei, ir pārmaiņu laiks. Moderno informācijas tehnoloģiju dominante līdzi nes arī sociālo mediju uzplaukumu un operatīvu ziņu sniegšanu. Trīs “K” princips jeb ātra atbilžu sniegšana uz jautājumiem “kas? kur? kad?” ir sociālo mediju prioritāte. Kādā virzienā iet reģionālajai žurnālistikai, lai tā arī turpmāk būtu noderīga un vajadzīga savai reģionālajai auditorijai? Pētīt un analizēt? Risināt vietējās kopienas problēmas?

Uz šo jautājumu man daļēji ir snieguši atbildes visi  pētījumā intervētie žurnālisti, akcentējot, ka šobrīd  pats svarīgākais visiem reģionālajiem medijiem ir saprast to, ka viņi ir lokālās idejas, lokālās vietas vēstneši. Tas nozīmē, ka vēl jo lielāks akcents nākotnē būtu jāliek uz lokālo piederību, protams, ņemot vērā arīdzan to, ka ir jāpiedāvā savai auditorijai redzējums arī uz Latvijā un pasaulē notiekošajiem procesiem. Taču pamatu pamats reģionālajiem medijiem ir lokālās piederības radīšana, veicināšana un attīstība. Lai spētu konkurēt ar citiem medijiem, kuri ir vēl ātrāki un kuros ziņas ir momentā pieejamas, viens no reģionālo mediju virzieniem, kā izdzīvot un pilnveidoties, ir doties dziļumā, respektīvi, kādu konkrētu tēmu mēģināt pēc iespējas analītiskāk izpētīt un attiecīgi piedāvāt savai auditorijai. Otrs virziens ir mēģināt atbilstoši finanšu un cilvēku resursu iespējām piedāvāt auditorijai modernākas iespējas informācijas ieguvē, proti, attīstīt savus portālus un mājaslapas, kas nu jau ir gandrīz visiem drukātājiem reģionālajiem medijiem. Kopējie pētījumi rāda, ka šobrīd ļoti liela daļa ziņu tiek liktas šajos portālos, bet analītiskie raksti ir piedāvāti drukātajā izdevumā. Tā ir vēl viena tendence, uz ko reģionālie mediji apzināti strādā.

–  Arī reģionu medijiem ir svarīgi būt vajadzīgiem saviem lasītājiem. Es to saredzu ciešajā saiknē ar vietējo kopienu. Taču kādus uzdevumus žurnālistikai šī saikne izvirza? Reģionā strādājošajiem žurnālistiem nav viegli būt sabiedrības “sargsuņiem”, jo ļoti daudzi vietējie iedzīvotāji viņiem ir pazīstami, ikdienā uz ielas satikti. Jau savā pētījumā norādījāt, ka reģionālajos medijos strādājošie par nozīmīgāko profesionālo pamatuzdevumu neuzskata “sargsuņa” funkcijas, bet gan “draudzīga palīga un informatora” pienākumu pildīšanu. Vai tas ir pareizi no profesionalitātes redzespunkta raugoties?

Reģionālie mediji vienmēr būs ciešāk saistīti ar lokālo kopienu. Tas vienlaikus ir viņu pluss un mīnuss. Jo ciešāk esam ar auditoriju, jo labāk izprotam problēmas, ar kurām konkrētā auditorija saskaras, un mums ir lielāka iespēja mēģināt tās risināt. No otras puses, šī ierobežotā kopējās auditorijas telpa rada iespējamo neobjektivitāti. Taču pētījums par Latvijas mediju vides daudzveidību liecina, ka reģionālajā presē ir ļoti daudz labu piemēru, kad žurnālisti aktīvi cīnās un iestājas par taisnību, aktīvi mēģina atklāt dažādas nelikumības, kas notiek pašvaldībās, uzņēmumos vai visapkārt citur. Protams, lai nezaudētu auditorijas dāvāto augsto uzticības kredītu, būtiski ir veicināt žurnālistu profesionālās darbības paaugstināšanos un pamatprincipu ievērošanu.  Pirmkārt, tā loma ir būt informatoram, informēt sabiedrību par to, kas notiek un notiks, un darīt to pēc iespējas godprātīgāk, ievērojot profesionālos pamatprincipus. Tie ir iestāšanās par kopienu, tās vajadzībām un vēlmēm, žurnālistu pieejamība, profesionālais atbildīgums, kā arī objektivitāte un vienlīdzība. Kā jau pētījumā norādīju, žurnālistiem ir jāizjūt cieņa un atbildība pret savu auditoriju, sagatavojot pilnīgus, precīzus un godīgus materiālus, jo atšķirībā no nacionāla mēroga laikrakstiem kopienu žurnālistiem ir daudzkārt grūtāk nodalīt privāto un darba telpu, viņiem lokālajā vidē ir jādzīvo ik dienu. Līdz ar to reģionālajā žurnālistikā netiek īstenotas “šauj un bēdz” metodes vai dzeltenās žurnālistikas paņēmieni, šeit žurnālisti uzvedas cilvēciski, tiek veiktas pieklājīgas intervijas, pret cilvēkiem jeb informācijas avotiem žurnālisti izturas kā pret personībām, nevis kā pret patērējamām lietām.

– Un vai mums, reģionālajiem medijiem, tas izdodas?

Kopumā reģionālo mediju darbs ir novērtējams ļoti atzinīgi, ņemot vērā to finansiālos resursus (kas, kā atzīst pilnīgi visi žurnālisti, ir nepietiekami) un cilvēku resursus, jo redakcijās ir nepietiekams štata žurnālistu skaits un atalgojums, žurnālistiem ir ļoti daudz jāstrādā un avīzēs nepārtraukti jāaizpilda ļoti liels apjoms, tostarp tagad vēl arī portālos. Kopumā sabiedrībai reģionālā prese ir ļoti nepieciešama, tāpēc es arī savā pētījumā aicināju vairāk valstiskā līmenī domāt par to, kā veicināt reģionālo mediju attīstību un to, lai tik tiešām reģionālie mediji varētu izdzīvot. Tas ir ļoti svarīgi gan informācijas vides daudzveidības aspektā, gan lai veicinātu piederību konkrētai vietai un Latvijai kopumā, piederību latviskumam. Mēs līdz galam nenovērtējam to, cik liela loma ir reģionālajiem medijiem.

– Ir vēl kāds nozīmīgs mūsu darba aspekts. Tās  problēmas, ko palīdzam lasītājiem risināt, ne vienmēr piesaista lielo nacionālo mediju uzmanību, tāpēc nereti esam pirmais un arī vienīgais salmiņš, pie kā cilvēks ķeras, meklējot palīdzību. Taču ir gadījumi, kad vietējā kopienā dzirdam – jūs jau tikai par sliktām lietām rakstāt, skat, kā otra avīzīte (pašvaldības izdevumi) – par labo vien. Šie pašvaldību izdevumi, kas tikai nosacīti tiek izplatīti bez maksas, jo faktiski tiek izdoti par nodokļu maksātāju naudu, kropļo cilvēku izpratni par žurnālistiku. Vai šis jautājums nebūtu jārisina valstiskā līmenī Saeimas deputātiem, valdībai?

Es to arīdzan savā pētījumā minu kā ļoti svarīgu lietu, kas ir maksimāli ātri jāsakārto  likumdošanas ziņā, lai tik tiešām būtu aizsargātas žurnālistu tiesības un lai jūs varētu strādāt vismaz līdzvērtīgā konkurencē. Pašvaldību izdevumi nav mediji, tie ir sabiedrisko attiecību speciālistu veidoti izdevumi, ar kuru palīdzību tiek slavināti pašvaldību labie darbi. Diemžēl Latvijas sabiedrība vēl aizvien nav pietiekami izglītota šajā ziņā. Proti, cilvēki nespēj nošķirt, kas ir sabiedrisko attiecību speciālistu un kas žurnālista sagatavots materiāls. Tā ir viena no problēmām, kas jārisina. Tieši tādēļ, iespējams, iemesls, kāpēc varbūt sabiedrībā nedaudz ir mazinājies žurnālista prestižs, ir šādi sabiedrisko attiecību speciālistu sagatavotie materiāli, tāpat arī reklāmas, konkrēti nenorādot, ka tas ir kāds reklāmas sadarbības projekts. Šajā ziņā mēdz grēkot arī reģionālie izdevumi, nenorādot, ka konkrētais materiāls ir reklāma. Tas viss mazina sabiedrības uzticēšanos žurnālistiem un medijiem kopumā. Tā ir vēl viena šķautne, ar kuru jācīnās. Taču pirmkārt ir jāsakārto likumdošana, lai būtu godīga, līdzvērtīga konkurence.

– Ar likumu aizliegt pašvaldībām izdot savus izdevumus?
Tas ir viens variants, taču to droši vien būs ļoti grūti īstenot, jo Latvijas politiskajā vidē apgrozās arī pašvaldību pārstāvji. Taču reģionālo mediju žurnālisti varētu cīnīties pret šādiem mediju izstrādājumiem, ik pa laikam iekļaujot savā izdevumā kādu skaidrojošu materiālu un tā izglītot auditoriju un pievērst uzmanību šai problēmai.   

– Kāds jūsu redzējumā ir ideālais mērķis, uz kuru reģionālajai žurnālistikai tiekties, domājot par savu lasītāju (vietējām televīzijām – par skatītāju)?
Es domāju, ka šis ideālais mērķis ir kalpot savai vietējai kopienai, veidot patiesi lokālus stāstus, kas radušies, mijiedarbojoties ar auditoriju un ņemot vērā tās vēlmes. Lai tā notiktu, ir ļoti būtiski nopelnīt un uzturēt sava lasītāja, sava skatītāja augsto uzticēšanos. Kopumā pētījumi rāda, ka reģionālie mediji ir tie, kuriem sabiedrība vēl aizvien uzticas, kaut sabiedriskās attiecības, reklāma un sociālie mediji savā ziņā mēdz degradēt žurnālista tēlu, jo ne vienmēr viss šis process norit godprātīgi. Par spīti tam, žurnālistam jācenšas savu darbu darīt maksimāli labi, pēc augstākajiem profesionalitātes standartiem. 


Saņem, kas viņam vajadzīgs

Latvijas Universitāte (LU) sadarbībā ar Kultūras ministriju šogad izdevusi apjomīgu kolektīvo monogrāfiju “Latvijas mediju vides daudzveidība”. Zinātniskais darbs piedāvā Latvijas plašsaziņas līdzekļu pašreizējās situācijas kopainu, akcentējot tās stiprās un vājās puses. Monogrāfijas autori ir LU Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieki un Komunikācijas studiju nodaļas mācībspēki, izdevējs – LU Akadēmiskais apgāds. Viens no autoriem ir mediju eksperts Rolands Tjarve, Latvijas Universitātes (LU) Mediju institūta direktors, LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas pasniedzējs.

– Kādu apsvērumu dēļ tapa šis pētījums par Latvijas mediju vides daudzveidību?

Latvijas mediju vide pēdējos gados ir ļoti izmainījusies. Transformācijas process ir novērojams, sākot jau kopš 90. gadiem, kad notika pāreja no padomju sistēmas uz brīvu, demokrātisku mediju sistēmu, taču Latvijā nebija akadēmisku pētījumu šajā jomā. Tāpēc bija pienācis pēdējais laiks apkopot to, kas noticis ar Latvijas medijiem, un tādēļ arī tapa šis pētījums. Tas vairāk stāsta par Latvijas medijiem pēdējos trijos gados un ir veids, kā šo vēsturi dokumentēt.

Vēl svarīgi ir tas, ka pēdējā laikā arvien vairāk uzmanība tiek pievērsta mediju izmantošanai procesā, ko mēs saucam par hibrīdkaru, un sabiedrības dezinformācijā, līdz ar to jābūt skaidrībai, kādi mediju resursi ir Latvijā, kā tie tiek apsaimniekoti, kas ir to īpašnieki, kādas ir šo mediju attīstības tendences. Tas bija vēl viens iemesls, kādēļ tapa šāds krājums.

–  Un ko tas atklāj? Kāda ir šodienas Latvijas žurnālistika kopumā – laba, slikta, viduvēja?

Pētījums parāda problēmu, ka Latvijas žurnālistikā nevar izdalīt vienu vai divus kritērijus, lai novērtētu tās kvalitāti. Ne velti pētījumā uzsvērts, ka Latvijā ir dažādi mediju veidi. Katrs krājumā iekļautais tematiskais raksts noslēdzas ar konkrētā medija daudzveidības aspekta stipro un vājo pušu  izvērtējumu un rekomendācijām. Skaidrs, ka tabloīdiem kvalitātes kritēriji un prasības ir vieni, bet analītiskajai žurnālistikai – pavisam citi. Līdz ar to šis krājums palīdz cilvēkiem saprast un izvērtēt mediju darbu, jo ir skaidrs, ka nevar prasīt no visiem vienādi. Taču tas, ko var prasīt no visiem medijiem, ir pamatvērtību ievērošana. Tās ir patiesība,  informācijas pārbaudīšana, objektivitāte jeb nemelošana. Šīs vērtības jāievēro visiem žurnālistiem, lai kādā jomā vai medijā viņi nestrādātu. Mūsu pētījums atklāj problēmu – Latvijā ir pārāk mazs tirgus un ir mediji, kuru žurnālisti vai redaktori zināmā mērā atkāpjas no žurnālistiskas normām tādēļ, lai medijs varētu izdzīvot. Tā ir dilemma, uz ko atbildes gandrīz vai nav. Vai ir vērts izdzīvot žurnālistikai, ja tā var upurēt žurnālistiskas ideālus? Es domāju, ka žurnālists nedrīkst atkāpties no principiem nekad, lai kādi būtu motīvi, kas viņu mudinātu to darīt. Labā lieta ir tāda, ka valsts beidzot ir pievērusi uzmanību šim jautājumam un Kultūras ministrijā izveidota Mediju politikas nodaļa. 

– Kāds ir jūsu skatījums uz reģionālajiem medijiem? Esat pētījis mūsu stiprās un vājās puses?

Jā, un stiprā puse ir tā, ka vietējie jeb reģionālie mediji ir tuvāk cilvēkiem, jo žurnālisti vietējā sabiedrībā pazīst visas darbojošās personas un var prognozēt un analizēt notikumus. Vietējiem žurnālistiem ir daudz labāka vēsturiskā atmiņa, līdz ar to viņu veidotie materiāli var būt analītiskāki un gana kvalitatīvi. Turklāt arī vietējās kopienas iedzīvotāji pazīst savu reģionālo mediju veidotājus, un līdz ar to viņu attieksme pret informācijas sniegšanu ir daudz atvērtāka nekā pret lielajiem nacionālajiem medijiem, kuru žurnālistiem neuzticas tieši tā iemesla dēļ, ka  uzskata – žurnālisti nestrādā pietiekami profesionāli vai neatspoguļo informāciju tā, kā informācijas sniedzējs ir teicis. Savukārt, ja tā darītu reģionālie žurnālisti, viņi pēc tam nekur nevarētu paslēpties. Visi dzīvo vienā pilsētā.

– Un tieši tāpēc nonākam pie reģionālo mediju darba potenciāli riskantās puses. Patiesi visi dzīvojam vienā pilsētā, tāpēc reģionā strādājošais žurnālists, rakstot par neizdarībām vai nelikumībām, “rok” pazīstamu novadnieku virzienā, kuri lielo mediju žurnālistam savukārt ir svešinieki. Tas ir mūsu darbs, un mēs to darām, taču mums tas cilvēciski ir grūtāk.

Jā, zināmā mērā šeit var iedarboties pašcenzūra – nu ko tad mēs tā kritizēsim, pašu cilvēki vien ir. Protams, tā ir problēma, taču uzskatu, ka tik un tā lielākajā daļā reģionu žurnālisti strādā profesionāli un kalpo sabiedrībai. Izaicinājums reģionālajiem medijiem ir pilnībā vai daļēji pašvaldībām piederošie izdevumi, tā sauktie mediju izstrādājumi. Reģionu medijiem ir jāizglīto savi lasītāji un skatītāji, jāstāsta, ka šāds pašvaldības izdevums nav medijs, kas objektīvi un vispusīgi atspoguļo patiesību, bet gan tas ir propagandas un sabiedrisko attiecību rīks. Taču bieži vien šajos pašvaldību medijos strādā bijušie reģionālo mediju žurnālisti, un tad varbūt rodas doma – nu ko tad es tā bijušajam kolēģim knābšu acī. Tas varbūt traucē šo problēmu atspoguļot plašāk. 

–  Kādu nākotni redzat drukātajiem reģionālajiem medijiem? 

Protams, auditorija reģionālajai drukātajai presei samazināsies, taču tikai līdz noteiktam līmenim. Tas ir izaicinājums vietējo mediju menedžmentam sabalansēt drukāto avīzes un interneta versijas attiecību tā, lai nepazaudētu auditoriju. Droši vien šis jautājums tiks atrisināts tādējādi, ka cilvēki vairāk pieradīs pie domas, ka par kvalitatīvu informāciju ir jāmaksā, un maksās arī par interneta izdevumu, bet vai tikpat daudz kā par drukāto versiju ir grūti pateikt. Es domāju, ka redakcijām būs vienkārši vairāk jāpārorientējas uz digitālo vidi.

– Ko, jūsuprāt, reģionos dzīvojošie lasītāji vēlas saņemt no reģionālajiem medijiem un ko šiem medijiem saviem lasītājiem vajadzētu dot?

Tas, kas pašlaik notiek, ir gana labi. Žurnālisti zina, ko auditorija grib, jo “mēra temperatūru” ikdienā – veikalā, sabiedriskajā transportā, privātās sarunās. Tieši tā ir reģionālo mediju stiprākā puse, ka redakcijas zina un pareizi izvērtē to, ko sabiedrībai vajag dot, un to arī dod. Nedomāju, ka ir tādas tēmas vai virzieni, kas būtu palikuši aiz kadra. Reģionālā prese ļoti labi tiek galā ar savu uzdevumu, tāpēc arī auditorija vēlas reģionālo presi, jo saņem to, kas tai vajadzīgs. Un reģionālos medijus noteikti vajag stiprināt. Tas ir viens no Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas uzdevumiem.


Foto: no personīgā albuma un Toms Grīnbergs

Materiāls sagatavots sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu un Latvijas žurnālistu asociāciju par valsts budžeta līdzekļiem.


Pievieno komentāru

Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā