Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Skaidrīte Lasmane: Žurnālistam jāredz kopsakarības, jāspēj patstāvīgi domāt un vērtēt

Oktobrī atklāšanas svētkus piedzīvoja Latvijas Universitātes pētnieku apjomīgais kopdarbs jeb monogrāfija, kas no dažādām šķautnēm aplūko aktuālo mūsu valsts mediju vidē. Iespaidīgajā autoru virknē atrodams arī filozofijas doktores Skaidrītes Lasmanes vārds. Laikā, kad tiek veidots Latvijas mediju ombuds un realizēts arī Latvijas Žurnālistu asociācijas paspārnē tapis un Sabiedrības integrācijas fonda atbalstīts mediju kritikas projekts, viņas zināšanām un viedoklim šai jomā ir īpašs svars. 

Kad forma pārņem saturu
– Jūs patīkami pārsteidzis BBC žurnālista Evana Deivisa (Evan Davis) darbs. Tajā viņš runā par to, ka priekšplānā izvirzījusies postpatiesība un ka žurnālistu meli zināmā mērā ir neizbēgami.  
Tie pat gluži nav meli. Ļoti daudz ir analizēti dažādie psiholoģiskie aspekti, kas nostrādā. Piemēram, Lombarda efekts – ja kāds runā skaļi, automātiski arī sarunu biedrs sāks runāt arvien skaļāk. Tā sākas kliegšana, ko var novērot, piemēram, skolās. Tāpat arī žurnālisti “kliedz” – cits citu vēlas pārspēt. Top arvien skaļāki virsraksti, rodas dažādi pārspīlējumi.

– Vai nešķiet, ka tāda rīcība ir piespiedu kārtā? Auditorija arvien vairāk fragmentējas, un, lai pievērstu uzmanību faktiem, svarīgām lietām, žurnālisti spiesti radīt skaļus virsrakstus? 
Tur jau arī ir tā problēma, ka priekšplānā izvirzās auditorija, nevis patiesība. Tā rodas mediju vide, kas prot faktus izpušķot, jo jābūt pietiekami skaļam, lai varētu pārkliegt citus. Tā ir žurnālistu ikdiena, un acīmredzot tur neko līdzēt nevar. Taču cilvēki pie tā pierod, un rodas postpatiesības situācija vai laikmets, kad patiesībai īsti vairs nav uzticības un vērtības, tā nav galvenā. Svarīgāks kļūst skaļums, spožums un, galu galā, arī posts. 

– Vai šādā situācijā medijiem vēl jo svarīgāk nav savstarpēji vienoties par pamatlietām jeb pamatvērtībām? 
Bet nespēj! Un man ir arī tāda savāda attieksme. Ja nemaldos, televīzijas raidījumā “Tieša runa” vēl salīdzinoši nesen notika diskusija par žurnālistu un politiķu savstarpējām attiecībām. Nedomāju, ka tas ir labais tonis šādi apspriest savus iekšējos konfliktus. Tādi jautājumi jānokārto viņpus ekrānam, un tas ir arī pašapziņas jautājums – žurnālistam jādara savs darbs, nevis jārisina iekšējās problēmas publikas priekšā. Protams, mediju daudzveidība ir milzīga, tāpat kā avotu pieejamība, un kopumā žurnālists dara savu darbu tik, cik labi vien var. Bet nereti tomēr grēko, jo atrod vieglāko veidu, kā to paveikt. Vai tas ir līdzekļu vai laika trūkuma jautājums, grūti pateikt, bet rezultātā ir, piemēram, ļoti daudz atreferējumu. Daudz valdības lēmumu, likumu, bet mazāk ”īstās dzīves” – pazūd daudzveidība. Piemēram, klausos rīta radio ziņas, bet priekšstats par to, kāda ir dzīve, no žurnālista paveiktā darba man nerodas. Varbūt vienīgi par to, kāda ir valdības, pašvaldības dienas kārtība, kas taču nav visa dzīve! 

Meklējam personību
– Esat novērojusi, – žurnālistika kļūst arvien vienveidīgāka. Neskaitāmas reizes tiek tiražēti, pārpublicēti vieni un tie paši stereotipi, viedokļi, kas auditorijai var sākt šķist garlaicīgi. Ko darīt?  
Mazāk būtu jāpaļaujas uz preses relīzēm, citu sagatavotām ziņām. Taču, kā redzam, piemēram, televīzijā, reportāžu vietā ir “Instagram” apskati vai it kā pētnieciskie, bet ārkārtīgi garlaicīgie materiāli. Nedomāju, ka pietiek vien ar vizuāli labi noformētiem grafikiem, ja tiem nav lielas saturiskās jēgas. 

– Vai tas nav jautājums par žurnālistikas kvalitāti kopumā? Tāpat kā mūsdienās teju katrs var kļūt par dzejnieku, arī publicēties var jebkurš.
Pirmkārt, profesionālisms ir vajadzīgs, pat ja žurnālisti ir vien neliela cilvēku saujiņa. Tagad tiešām katrs var rakstīt, ko grib. To lielā mērā pieļauj sociālo mediju esamība. Bet, otrkārt, arī žurnālistikā ir vajadzīgas personības. Tādas ir, piemēram, Jānis Domburs, arī Egīls Zirnis. 

– Analītiskā domāšana?
Domāšanas prasme, turklāt – gana savdabīga, nevis tāda, kas atkārto to, ko citi saka. Kā reiz izteicās viens students: “Man nevajag, lai žurnālists uzraksta to pašu, ko mans vectēvs!” Ir jābūt citai kvalitātei, un tam vajadzīgs drošs cilvēks ar savu patību, interesanto personību, kurš var būt žurnālists šī vārda labākajā nozīmē. Vairāk Latvijā ir tā saukto informatoru, kas kopumā godīgi paveic savu darbu, – tur nav ko pārmest.

– Pašiem žurnālistiem, šķiet, ir daudzmaz skaidra vienošanās par to, kas ir pirktais saturs masu medijā. Bet vai cilvēkiem tas arī ir tik pašsaprotami? 
Visticamāk, nē, un tā jau ir tā nelaime. Tas ir ticības jautājums. Tieši tādēļ žurnālistam ir milzīga atbildība, jo ticēs visam, ko viņš uzrakstīs, – vismaz konkrētā auditorija. Ir jāmācās, jāspēj iztēloties, kā cilvēks uzrakstīto un parādīto uztvers un, kas svarīgi, ko tas dos. Teikt, ka viss ir slikti, arī nevar. Daudzi strādā profesionāli, bet diemžēl ir daudz lietu, kas žurnālistiku padara blāvu un pelēcīgu, pat ja it kā viss ir normas robežās. Jāatzīst gan, ka pati vairs daudz medijus nelasu – iztieku ar televīziju un radio. Vairāk informācijas reizēm nav nepieciešams.

– Lai varētu pieslēgties aktuālajai politiskajai situācijai?
Arī, bet dzīvi, kā minēju, tajā visā neredzu. Maz tiek parādīti, piemēram, lauki. Ir gan radio raidījumi, kur uzstājas reģionālo mediju pārstāvji. 

– Un stāsta pa lokālo sāpi... 
Un tā tiek tik detalizēti izstāstīta! Taču pietrūkst vispārinājuma. Tāpat ir arī nesagatavotība, liekvārdība – reizēm tās piecas minūtes tā arī paiet, bet informācijas ir pārlieku maz. 

– Minējāt, ka īsti nav pieņemami, ja žurnālistu iekšējās diskusijas tiek iznestas uz āru, tomēr ir jābūt kādai metodei, lai arī līdz auditorijai nokļūtu informācija par to, kas un kāda ir laba žurnālistika. Tieši tādēļ tiek aktualizēts jautājums pat pastāvīgas mediju kritikas platformas izveidi.  Tādas jau ir, piemēram, radio, kur tiek analizēts mediju saturs, pat ja reizēm rodas jautājums – tieši ko izvēlas analizēt... Tāpat, manuprāt, reizēm jārunā par sava veida žurnālistu varas, muskuļu demonstrāciju. Un vara nosacīti ir tajā, ka žurnālistam ir iespēja runāto nopublicēt, piemēram, citā kontekstā, nekā tas ticis pateikts, ko reizēm arī dara.

– Iespējams, tā ne vienmēr ir ļaunprātība. Galu galā, žurnālistiem māca, ka ir jābūt savam ”es” un nav jābaidās izklāstīt viedokli. Pretējā gadījumā rodas minētā pelēcība. 
Objektivitāte, patiesība arī var būtu spilgta! Un tas visbiežāk ir žurnālista talanta jautājums. 
Ir pētījumi par to, ka šobrīd cilvēkam ir vajadzīgs dabiskais diskurss – viss mākslīgais neder. Tikko atgriezos no Edvartam Virzam veltītās konferences. Viņš jebko spēja pārvērst vārdu vizuļos, dimantos. Uzceļ savu “Straumēnu” ēku, kas līdzīga teiksmai, spīd spoža un vizuļo. Šodien tas vairs nav iespējams, jo rakstītajam jābūt pēc iespējas lietišķākam, mierīgākam, dabiskākam. Taču es personīgi nezinu, kā to iespējams savienot ar jau minēto interesantumu, patību jeb personības savdabību. Vēl viens novērojums – sabiedrībai ir vajadzīgs viss jaunais, “svaigais”. Jūs jau redzat, ko ievēlēja [13. Saeimā], – “svaigos”. 

– Bet vai Latvijas vēlētājam vispār nav raksturīgi balsot par it kā jaunajiem? 
Nē, ko jūs! Šogad bija vērojama izteikta jauno un svaigo meklēšana. Un tādus atrada. 

– To jau vēl redzēs, vai valdībā tiešām būs ”jaunie”.
Ir teorija par to, ka arī politikā ir īstermiņa un ilgtermiņa domāšana. Īstermiņa domāšana politiķim, tāpat kā žurnālistam, ir tajā, ka konkrētā brīdī viņš var izdarīt kaut ko spilgtu, kliedzošu, kas vairākumam ir pieņemami. Un nekas, ka laika gaitā solījumi nepiepildās, ka zūd uzticamība. Tas ir māņu jeb muldēšanas efekts – tu skaļi izmuldies, bet lielas jēgas no tā nav. 

– Populisms? 
Ar šo vārdu jābūt uzmanīgiem, jo ar to mēdz apzīmēt daudz ko tādu, kas nemaz tāds nav. Ja runājam par to, kā var manipulēt ar auditoriju un tautas masām... Ir veikts pētījums par Lielbritānijas “Brexit” referendumu, un tajā pierādīts, ka cilvēkiem tika melots un žurnālisti šos melus izplatīja, apgalvojot, ka katru nedēļu briti Eiropas Savienībā samaksā 350 miljonu. Izrādījās, ka tie tomēr ir vien 190 miljoni un daudz paši briti no šīs naudas saņem atpakaļ. Taču informācija jau bija izplatījusies un nostrādājusi. Kāpēc cilvēki tam noticēja, kaut arī bija šīs publikācijas atsaukums? Tāpēc, ka sabiedrībā daudzi bija neapmierināti ar situāciju valstī. Ekonomika gāja uz leju, daudz imigrantu, to skaitā no Latvijas, un bija nepieciešams vien neliels pamudinājums, nepatiess fakts, lai cilvēki nobalsotu referendumā tā, kā viņi nobalsoja. Tagad paši kož pirkstos. 

– Sociālajos tīklos informācija izplatās tik ātri, ka to atsaukt reizēm ir teju neiespējami. Cilvēki, šķiet, arī neanalizē avotus, kur nepatieso informāciju ieguvuši, tādēļ tā sauktajām viltus ziņām ir tik viegli izplatīties. 
Latvijā, manuprāt, nemaz tik lielas problēmas ar viltus ziņām nav. Drīzāk ir runa par dažādām interpretācijām un to, kā cilvēks tām notic. Tas ir līdzīgi kā padomju laikā, kad nebija alternatīvas un cilvēki skatījās vienu kanālu, tāpat tas ir arī tagad. Ja lasi, piemēram, tikai “Neatkarīgo Rīta Avīzi”,  radīsies noteikts priekšstats par lietu kārtību, situāciju sabiedrībā. Bet ir izpētīts – šis laikraksts ir konstrukcija konkrētas personas interešu aizstāvībai.  

Jāstiprina izglītība un profesionālisms
– Esat nesapratnē par aizejošās valdības lēmumu samazināt skolās literatūras stundu skaitu. Tieši izglītības kvalitāte ir viens no priekšnoteikumiem, lai varētu runāt par labu, par profesionālu žurnālistiku.   
Kāpēc žurnālistika mēdz būt tik pabāla? Ir nepieciešams papildus mācīties un organizēt kaut vai iekšējās diskusijas un, kas svarīgi, diskusijas tieši par darba procesiem, izglītošanos, nevis vien tad, kad atkal izveidojies kāds skandāls mediju vidē. 

– It kā jau ir iespējas mācīties, piemēram, apmeklējot starptautiska mēroga kursus. 
Man gan radies iespaids, ka reizēm, aizbraucot uz kādu citu zemi un bez kritiskas attieksmes piesūcoties visu to, ko piedāvā, nereti tiek nodarīts liels ļaunums latviešu kultūrai. Kā piemērs ir izglītība. Interesanti, kur tas ir aizgūts, ka literatūras vietā vajadzētu pasniegt drāmu? Un kas tas ir? Katrā gadījumā man ir ļoti žēl kultūras līnijas Latvijā. Ar ko tad cilvēkus pie kultūras radinās, ja ne ar literatūru? Latvijas mediji kultūras lauciņu gan cenšas kopt, piemēram, “Kultūras rondo” Latvijas Radio, kas organizē arī diskusijas. Un tomēr, ja divās mācību stundās nedēļā ir jāiepazīst “Fausts”...

– Ilgus gadus esat strādājusi ar topošajiem žurnālistiem – jauniešiem. Ir kādi novērojumi? 
Ja sāk lietot  frāzi “kad mēs augām, tā nebija”, tas ir kā tāds lāsts jeb informācija par to, ka pats esi vecs. Interesanti, ka līdzīgi izsakāmies dzird arī jauniešus 3. kursā. Manuprāt, tā nav pašpārliecinātība, drīzāk nedomāšana un kaut kur aizgūtu, pārņemtu frāžu lietošana. Bet tas jaunais un vēl nezināmais šobrīd, visticamāk, ir tās pašas informācijas tehnoloģijas un to ietekme uz cilvēku kopumā, nemaz nerunājot par savstarpējām attiecībām. Katrs ierokas savā telefonā, un dzīvu attiecību pieredze izpaliek vai samazinās. Tas ir tas, kas atšķir mūsdienu jauniešus. Taču šobrīd tas vēl ir pavisam neizpētīts lauks. 

– Lasīts, ka mūsdienu tehnoloģiju ietekmē ievērojami pasliktinās cilvēka atmiņas spējas. 
Zūd šī vajadzība. Sokrats pats neesot neko pierakstījis tieši tādēļ, ka baidījās – samazināsies atmiņas spēja. Viņa vietā to darīja citi. Mūsdienās? Nav treniņa, un nav atmiņas. Arī skolās, ja nemaldos, vairs neko neliek mācīties no galvas. Starp citu, šveicietis Klauss Švābs (Klaus Schwab), kurš organizē Davosas forumu, runā par tā saukto ceturto industriālo revolūciju, kuras sākumā mēs esam. Iespējams, tieši postpatiesība ir pirmā apzinātā tās pazīme. 

– Uz ko tas ved? 
To neviens nezina, un tur slēpjas zināma misteriozitāte, jo nav iespējams paredzēt, kā tas attīstīties, kā mainīsies cilvēks komunikāciju tehnoloģiju, robotizācijas, automatizācijas attīstības ietekmē.
Šobrīd Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ir ļoti interesanta izstāde “Globālā kontrole un cenzūra”, kas runā arī par to, ka dzīvojam ne tikai ”Lielākajā brīvībā”, bet arī par  neredzamo, vienmēr klātesošo uzraudzības sistēmu. Kā tagad atrod spiegus? Tas, kas agrāk nebija iespējams, tehnoloģiju ietekmē ir mainījies.

– Nav jau veselīgi dzīvot ar pārliecību, ka kāds tevi vēro. Teorētiski mums ir izvēles brīvība, protams, ja apzināmies, ka to izdarām paši, nevis kāds konkrēto izvēli ir piespēlējis. Tomēr pieredze liecina: jo biežāk ekrānā rādīsi kādu seju, jo lielāka iespēja, ka par šo cilvēku arī nobalsos, piemēram, vēlēšanās!  
Tās dēvē par psiholoģiskajām vājībām – ja kaut ko nepārtraukti atkārto, gribot negribot cilvēks to pieņem. Bet reizēm šīs vājības ir pat apzinātas.
Starp citu, arī žurnālisti lielā mērā ražo vienkāršošanu, atkārtošanos. No vienas puses, reizēm ir labi, ja kādu notikumu, attieksmi atbalsta visi mediji, jo viena balss sabiedrībā kaut ko mainīt nespēj. Kad izveido kampaņu, iespaids ir lielāks. No otras puses, žurnālisti mēdz ražot stereotipus un reizēm psiholoģiskās vājības izmanto manipulācijām. Atkārto vienu un to pašu. Nereti ļoti vienkāršotā valodā. Bet stāstnieka talants ir kaut kas iedzimts. Vai to var iemācīt? Nezinu. Taču vajadzētu būt, ka caur stāstu tiek atklāts kaut kas jauns, cits redzējums. Pretējā gadījumā ir runa par tā saukto rāmi jeb priekšstatu tīklu, kura robežas nepārkāpjam un paliekam paši savā vecajā redzējumā. Dragā tik uz priekšu, un sāk šķist, ka dzīve nemaz nemainās. Bet mainās taču! Tieši izglītība ir tas, kas liek nevis vienkārši pareizi uzrakstīt informāciju, bet atrast jaunu šķautni, spektru vai niansīti, dod spēju analizēt. Tam gan vajadzīgs arī intelekts. Bet, ja no sistēmas izslēdzam literatūru, filozofiju, kur lai cilvēks to dabū? Katru atsevišķo gadījumu, situāciju viņš spēj saredzēt un varbūt arī saprast, bet nespēj domāt kopsakarā. Tas, starp citu, attiecas arī uz politiķiem. Svarīgāks ir īstermiņa solījums un efekts, par ko cilvēki varbūt drīz aizmirsīs. Daudzi jaunievēlētie deputāti arī jau ir paspējuši atteikties no saviem solījumiem. 

– Varbūt tas tādēļ, ka sabiedrība ir mazprasīga? Visi jau pieņēmuši situāciju, ka pirms vēlēšanām sola, bet vēlāk to neizpilda. 
Bet ir arī tādi, kas tic. Cilvēks parasti tic tam, kur vēlme viņu ved, – vēlas labklājību un cer, ka kāds to viņam dos. Muļķīgi, taču tā tas ir, piemēram, gribas taču ticēt, ka vīrs ir uzticīgs, un tad noticam arī meliem. 

Brīvību nedrīkst novērtēt par zemu 
– Tomēr, salīdzinot Latvijas mediju vidi ar situāciju, piemēram, Krievijā, atzīstat, ka mums ir daudz domājošāka auditorija. Cits jautājums, vai brīvību, kas mums ir dota, pietiekami novērtējam. 
Propagandas tādā formā kā Krievijā mums praktiski nav. Reizēm der saņemties un paskatīties kaimiņvalsts oficiālos kanālus, lai redzētu, ko tā nozīmē tīrā veidā, kā tiek manipulēts ar cilvēkiem. Viens piemērs – krievu žurnāliste Olga Skabejeva bija aizdevusies, ja nemaldos, uz pasākumu Eiropas Parlamentā, kur bija klāt arī ukraiņi, kurus viņa vēlējās intervēt. Ukraiņi žurnālisti ielenca un uz katru jautājumu atbildēja, dziedot Ukrainas himnu. 

– Un to parādīja ēterā? 
Parādīja, vien ar komentāru: “Cik šausmīgi fašisti ir ukraiņi!” Pat ja sižetā skaidri redzams, ka cilvēki apkārt ir smaidīgi. Bet ir šī paļaušanās, ka auditorija jau ir apvārdota, tāpēc ticēs šādiem sižetiem. Propagandas upuri ir baismīgi! Tad var karot, un Krievija uzvarēs, jo sabiedrība ir kā siena, kas stājas pretī jebkurai patiesībai. Par Latvijas medijiem to nevar teikt. 

– Bet vienmēr var labāk! 
Vienmēr var labāk. Vairāk jābūt intelektam, ir jāredz kopsakarības, jāspēj patstāvīgi domāt un vērtēt. Bet ja par kritiku – saka, ka ar kritiskumu nevajadzētu pārspīlēt. Vai vari atrast ko īpašu un, kas ne mazāk svarīgi, vai vari par to arī kaut ko pateikt? Novērojumi liecina, ka reizēm mums trūkst vārdu. Nu, piemēram, Virza – viņš teica un konstruēja, pasakas stāstīja, un Latvija tam ticēja un bija laimīga. 

– Taču vienmēr paliek jautājums par auditoriju – vai nav pārlieku šaurs tas loks, kas to lasa un kas par to priecājas? 
Kā to ņem. Ne velti saka, ka diezin vai mēs tik viegli atgūtu savu Latviju, ja nebūtu to cilvēku, kas dzīvoja trimdā. 30. gadu cilvēki, kas arī ar Virzas palīdzību bija piesaistīti, mīlēja Latviju. Tagad tā nav un tā pietrūkst.

– No attāluma mīlēt valsti varbūt ir vieglāk? 
Iespējams, bet arī audzināšana bija citādāka – ne kritiska, bet no sirds mīlot. Taču, ja viss visu laiku ir slikti un mediji arī palīdz uzturēt šo ainu...


Foto: lu.lv/Toms Grīnbergs

Materiāls sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Pievieno komentāru

Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā