Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

“Atbildes jāturpina meklēt”

Jūgendstila pērlēm bagātajā Rīgas daļā Strēlnieku ielā atrodas 1994. gadā dibinātā Rīgas Ekonomikas augstskola (Stock­holm School of Economics in Riga), kas piedāvā Eiropā konkurētspējīgu izglītību galvenokārt uzņēmējdarbībā. Šogad tā pakāpusies par divām pozīcijām laikraksta “Financial Times” vērtējumā, Eiropas labāko biznesa augstskolu topā ieņemot 12. vietu. Izglītības iestādē darbojas arī Mediju centrs, kuru pirmo gadu vada ar augstskolu jau ilgāku laiku saistītā Sabīne Sīle-Eglīte – kādreizējā platoniece, vēlāk mācījusies Jelgavas Valsts ģimnāzijā, studējusi Masačūsetsā ASV un Honkongā Ķīnā. Sarunā ar S.Sīli-Eglīti – par Mediju centra aktivitātēm, politiķu un pašvaldību lomu neatkarīgu mediju saglabāšanā un sabiedrības līdzatbildību.

– Kā Ekonomikas augstskolā izveidojās Mediju centrs?

Rīgas Ekonomikas augstskolas misija ir daudz plašāka nekā tikai sagatavot labus ekonomistus vai finansistus. Tā ir veidot stabilu ekonomisko, sociālo un demokrātijas attīstību Baltijā. Tāpēc arī līdztekus bakalaura programmai augstskola piedāvā tālākizglītības mācības uzņēmējiem, šeit darbojas pētniecības centrs, kurš fokusējas uz aktuālu problēmu risinājumiem, kas saistīti ar nodokļu reformu, sociālo politiku, mācībspēki aktīvi iesaistīti valsts finanšu plānošanā. Piemēram, augstskolas Ekonomikas departamenta vadītājs Mortens Hansens ir ievēlēts Fiskālās disciplīnas padomē.
Lēmums kaut ko uzsākt nāca krīzes laikā. Tas bija 2009. gads, kad tika pārpirkts Latvijā lielākais laikraksts “Diena”. Ja laikraksta īpašumtiesības nav caurskatāmas, ja notiek politiskā iejaukšanās vai mēģinājumi ietekmēt medijus, bija skaidrs, ka kaut kas ir jādara ceturtās varas – neatkarīgas žurnālistikas – jomā. Sākumā vēl nebija Mediju centra – viss sākās ar pāris pasākumiem, lai iedvesmotu žurnālistikā, stāstītu par žurnālistikas ētiku, to, kādiem būtu jābūt neatkarīgiem medijiem. Ļoti ātri tika iegūts finansiālais atbalsts, lai nodrošinātu bezmaksas mācības Baltijas žurnālistiem. To fokuss bija uz pētniecisko žurnālistisku, kas saistās gan ar ekonomiku un finansēm, gan medijiem, ar domu – ja valstīs pastāv korupcija un nepilnvērtīgi darbojas uzraugošās iestādes, neatkarīgajiem medijiem ir jābūt kā sargsuņiem, uzraugiem, kas uzdod neērtus jautājumus un pārbauda informāciju. Gadu gaitā sākām strādāt arī ar mediju vadītājiem.
Digitālās attīstības, sociālo mediju un brīvās pārvietošanās laikmetā tiesībsargājošajām iestādēm joprojām aktuāls ir izaicinājums, kā cīnīties ar noziedzību, kad tā šķērso valstu robežas. Šajā ziņā žurnālistiem izmeklētājiem ir priekšrocība, jo viņi nav ierobežoti. Pētnieciskie žurnālisti nav atbildīgi tikai par vienu reģionu. Organizētā noziedzība un korumpētība ir ieguvušas starptautiskus apmērus. Dažādu valstu žurnālistiem sadarbojoties, ir iespēja izsekot starptautiskiem noziedzības tīkliem, bieži vien pat sagādājot visus pierādījumus tiesībsargājošajām iestādēm. Žurnālisti pie rezultāta var tikt ļoti ātri, spējot atrisināt pat ļoti komplicētas lietas. Piemēram, Panamas dokumentu lieta. Tas ir apbrīnojami, kā notika žurnālistu sadarbība visā pasaulē un to izdevās paturēt noslēpumā! Tas prasa daudzas iemaņas, tostarp spēju datus ātri apstrādāt. Šajā lietā piedalījās arī mūsu partneri un mācībspēki no OCCRP (“Organized Crime and Corruption Reporting Project” – Organizētās noziedzības un korupcijas ziņošanas projekts, angļu val.). 
Ja cilvēka rīcībā ir nonākusi informācija, bet viņš baidās vērsties tiesībsargājošajās iestādēs, jo nezina, cik tālu noziedzība sniedzas, baidās par savu drošību un dzīvību, viņš atrod drošāko risinājumu un informāciju anonīmi nodod žurnālistam. Pozitīvi, ka Latvijā šogad tika pieņemts Trauksmes celšanas likums, kas nosaka arī trauksmes cēlēju (fiziska persona, kas sniedz informāciju par iespējamu pārkāpumu – red.) aizsardzību. Protams, visa saņemtā informācija jāpārbauda, jāizvērtē, vai tas nav melnais PR. 
Ir jāapzinās arī tas, ka bieži vien tiesībsargājošo iestāžu spēja risināt lietas nav atkarīga tikai no gribēšanas. Pirms dažiem gadiem piedzīvoju zādzību, un man nācās doties uz policijas iecirkni rakstīt iesniegumu. Pati iestāde bija briesmīgā stāvoklī, bet kabinetā sēž jaunas, talantīgas izmeklētājas. Kad apvaicājos – jums noteikti ir daudz darba, viņas man norādīja uz seifu, kur atradās kaudze ar risināmām lietām. Ar to negribu teikt, ka policija vai citas atbildīgās iestādes nedara savu darbu, bet turēt līdzi veicamo darbu tempam ir ļoti liels izaicinājums. 
Latvijā pirms pāris gadiem mēs pētnieciskos žurnālistus varējām skaitīt uz vienas rokas pirkstiem, bet pēdējos gados to skaits ir audzis. Žurnālisti uzdrošinājušies runāt par ļoti smagām tēmām – situāciju bērnunamos, valstī, pašvaldībās, nodokļu maksātāju līdzekļu izlietojumu. Tiek aktualizēti jautājumi par nevienlīdzību, izglītību. Tās visas ir jūtīgas tēmas, bet žurnālistu uzdevums ir tās izgaismot. Tas nebūt nav vienkāršs darbs. Un žurnālisti par savu darbu saņem draudus. Viens ir anonīmi komentāri internetā, bet viņi arī saņem dzīvības draudus, tiek sūdzēti tiesā. Taču cilvēkiem, kas veic šo darbu, ir dzinulis atrast patiesību. Ja viņi redz netaisnību, viņiem ir vēlme izgaismot tās tēmas, par kurām ir neērti un smagi runāt. Savā ziņā tas ir izglītojošs process – ne tikai informēt sabiedrību par notiekošo, bet arī izaicināt.

– Esat arī snieguši reālu atbalstu ārzemju žurnālistiem, kas, nejūtoties droši savā valstī, meklē patvērumu Latvijā.
Rīgā patvērumu meklējuši vai savu mediju sākuši reģistrēt diezgan daudzi žurnālisti no Centrālāzijas, Austrumu partnerības valstīm, kaimiņvalstīm.
Šī darba daļa man vienmēr saistās ar vectētiņu, kurš kā daudzi Latvijas aktīvisti un inteliģences pārstāvji tika izsūtīts uz Sibīriju. Pie mums žurnālisti saņem draudus un sliktus novēlējumus, bet šķiet neticami, ka mūsdienās tepat kaimiņos ir valstis, kur žurnālistiem vietējie specdienesti draud, ka jāklusē vai jāver avīze ciet, draudus saņem arī viņu ģimenes locekļi. Daudzi ir spiesti pamest mājas. Pirms pāris nedēļām pie mums atbrauca ģimene, kurai nācās atstāt savu māju, zemi. Ir bijuši žurnālisti, kas atgriežas un kam par izdomātiem pārkāpumiem tiek piešķirts cietumsods. 
Tas man liek novērtēt to brīvību, kas mums Latvijā ir. Kā Pēteris Greste teica (Rīgas Ekonomikas augstskolā novembra sākumā pasniegta ikgadējā Pētera Grestes vārda brīvības balva, ko no Latvijas ieguva pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica” – red.) – brīvību īsti nenovērtējam, kamēr tā mums netiek atņemta. Mūsu paaudze, kas atceramies padomju laikus, noteikti vairāk nekā jaunā paaudze novērtējam tās iespējas, kas mums ir dotas šodien. Brīvība ir, bet tā neeksistē pati par sevi. Noturēt vārda brīvību – tas ir ikdienas darbs, lai būtu iespējams runāt par smagām tēmām un arī turēt varas pie atbildības. 

– Pēdējā laikā, aizsargājoties pret kritiku, biežāk nākas dzirdēt par politiķu un publisku personu vēršanos pret žurnālistiem. Sevišķi slavens šajā ziņā ir ASV prezidents Donalds Tramps, taču netrūkst arī pašmāju piemēru. Vai politiķi apzinās, ka šādai rīcībai var būt sekas ilgtermiņā, ietekmējot ceturtās varas lomu sabiedrībā?
Grūti spriest, cik apzināti vai neapzināti katrs to dara, bet rodas sajūta, ka nedaudz zudusi atbildība par paustajiem vārdiem, netiek aptverta to ietekme. Bet jāvērtē arī mūsu pašu, sabiedrības, līdzatbildība – tie ir mūsu ievēlēti cilvēki. Lai kā spriestu par politiķu kompetenci, mēs visi esam gājuši skolās. Izglītības kvalitātei ir cieša saikne ar to, ko mēs izraugāmies par saviem vadītājiem un kādu nākotni vēlamies. Analizējot Saeimas lēmumus, tostarp balsojumu par ANO migrācijas paktu, nevar paiet garām izglītības jautājumam. Tā ir spēja analītiski izvērtēt informāciju, kuras ir tik daudz, un arī nezaudēt prieku par jaunām zināšanām. Ir tik daudz, ko mēs vēl nezinām, kas ir jāmācās. Nevar pabeigt skolu ar tādu pārgalvību, ka tu visu zini, un par visu spriest kategoriski. Tas liecina, ka izglītība nav devusi rezultātu, nav sasniegusi mērķi, kam tā ir domāta. Pabeidzot 12. klasi un pat iegūstot bakalaura grādu, ir jāturpina izglītoties, meklēt, lasīt. Jāturpina izaicināt sevi un nebaidīties no jaunas informācijas. Skolā jau mēs neiemācāmies, kas ir žurnālistika. Ka jāskatās uz situāciju pēc iespējas objektīvāk, jāapzina dažādi viedokļi, jāizvērtē pieejamā informācija.
Izglītībā svarīgas ir arī vēstures zināšanas. Rodas sajūta, ka mēs nezinām, no kurienes nākam, nezinām, kādas kļūdas ir pieļautas, ja kāpjam uz tā paša grābekļa starptautiskajās attiecībās. Mans vectētiņš bija piespiedu migrants. Sibīrijā viņu glāba krievu tautības cilvēki. Viņam bija iespēja atgriezties, viņam palīdzēja, viņu slēpa. Ir daudzi cilvēki, kas ceļo ekonomisku iemeslu dēļ. Savulaik piespiedu emigrācijā vēlējāmies, lai cilvēki pret mums izturētos labi. Taču nespējam to attiecināt uz mūsdienām un paši sniegt patvērumu tiem, kas to meklē. Pēkšņi tā ir citādāka situācija. Neviens jau ar lielāko prieku nebrauc prom no savas tēvzemes un nevēlas būt uz visu mūžu nošķirts no vecākiem, īpašuma, draugiem – dzīves, ko viņi ir izveidojuši. Mēs vēlamies brīvību ceļot, bet, kad pie mums brauc, tas ir lielais bubulis, no kā mums bail. Viss atduras pret izglītību. Un vērtībām, kad noteikumi attiecas uz citiem, nevis uz mums, un otrādi...
Tāpat kā okupācijas laika propagandas gadījumā, ir ļoti uzmanīgi jāvērtē informācija, ko mēs saņemam. Ja kaut ko, pat faktuāli nepareizu informāciju, dzirdam trīs reizes, tas “iesēžas”. Tas arī liek domāt par cēloņiem, kas rada krīzes un karus un spiež cilvēkus pamest savu valsti. Cīnāmies ar sekām, bet tanī pašā laikā mums Latvijā jādomā par augošo nevienlīdzību, ka mums ir tik daudz ģimeņu, kas pakļautas nabadzības riskam. Cilvēki turpina pamest Latviju. Mēs bieži domājam, ka kāds aizbrauc lielas laimes meklējumos. Bet viņi ir spiesti to darīt, jo nespēj savilkt galus kopā un parūpēties par saviem bērniem. Neviens pārbrauciens nav vienkāršs. Tu tiec nodalīts no savām saknēm, no savas ērtās vides. Viss jāsāk no jauna. Būtu patīkami dzirdēt vairāk sarunu par aktuālām reālām problēmām, nevis bubuli migrāciju. Tai jābūt sakārtotai, un tā jārisina, bet arī jārūpējas, lai cilvēki nebrauktu prom no Latvijas. Jārūpējas nevis tikai par vidusslāni un turīgajiem, bet tikpat saasināti jāuztver izaicinājumi, ar ko sastopas cilvēki lauku reģionos.

– Par reģioniem runājot – ne vien Latvijā, bet arī mūsu kaimiņvalstīs un citur Austrumeiropā pastāv pašvaldību izdevumi, kas tiecas imitēt neatkarīgu drukāto presi vai izplata propagandu. Kolēģi ASV, Zviedrijā vai Somijā ir pārsteigti, kad stāstām par izaicinājumiem, ar kuriem sastopamies savā ikdienas darbā. Kā tur iztiek bez šādiem izdevumiem?
ASV arī ir savi milzīgi izaicinājumi. Amerikā ir vairāki televīzijas kanāli, kas ir ļoti politizēti. Tā ir ļoti dalīta sabiedrība. Zviedrijā pašvaldības izdod savus izdevumus, bet tie nedrīkst līdzināties avīzei, reklamēt konkrētus uzņēmumus vai publicēt sludinājumus. 
Katrā valstī medijiem ir savi izaicinājumi, bet svarīga ir apziņa, ka mums ir neatkarīgi mediji, neatkarīga prese, uz kuru sniegto informāciju varam paļauties. Tas ir demokrātijas pamatā. Ja atzīstam, ka tas ir svarīgi, to vajag sargāt. Un to nedrīkst izmantot, lai tikai noturētos pie varas. Saprotu, ka pašvaldības vēlas informēt cilvēkus, bet, ja to dara uz neatkarīgu mediju rēķina, tā ir spēlēšanās ar uguni. Mēs esam tik cieši saistīti. Dažkārt šķiet, ka ar tā lēmuma sekām, ko es pieņemu šodien, gan jau mani bērni vai mazbērni kaut kā tiks galā. Lai tikai es ilgāk palieku pie varas, gūstu lielāku peļņu. Bet par to nākamajai paaudzei vai pat mums pašiem vajadzēs atbildēt.
Pati nāku no baznīcas vides, kur taisnība tiek novērtēta. Satiekot “Re:Baltica”, TV3, LNT vai sabiedriskā medija izmeklējošos žurnālistus, redzēju, ka viņi tiešām rok un meklē, lai nevarētu tik vienkārši sabiedrībai aizmālēt acis ar skaistu preses relīzi vai skaistiem skaitļiem, bet parādītu, kas patiešām notiek. Ir ļoti vienkārši noticēt izskatīgam cilvēkam, kurš māk skaisti runāt. Ja mēs nezinām, kas notiek, mūsu izvēle vēlēšanās var būt pavisam greiza. Protams, kad ir tik daudz partiju, ir grūti izlemt – nav viegli pieņemt, ka cilvēki var vienkārši atklāti melot vai teikt skaistas frāzes, lai tikai par viņiem nobalsotu. Bija tik interesanti redzēt, kā “Aizliegtais paņēmiens”, pirms vēlēšanām uzaicinot politiķus piedalīties izlaušanās spēlē, viņus parādīja citādā formātā. Tas atklāja viņu īsto būtību – vai viņi ieklausās cits citā, vai ciena otru, kurš ir tas, kurš runā, kurš reāli dara. Krīzes situācijā cilvēks rīkosies tā, kā ir iestaigājis taciņu, no debatēm par viņu ir grūti spriest. Informācija, uz kuru vari paļauties, ir tikpat svarīga, cik veselība un ēšana. Uz to balstām savus lēmumus. Ja informācija ir nepareiza, arī mūsu lēmumi un mūsu nākotne būs citās sliedēs.
Psiholoģiski mēs, cilvēki, gribam visu ātri un ērti, bet uzdot jautājumus ir neērti. Tas liek izvērtēt, kam mēs ticam, kāpēc mēs ticam. Ja kaut kam esam ilgu laiku ticējuši, kaut vai Rimšēvičam (Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs – red. ), kā tas var būt, ka pēkšņi atklājas tādas lietas? Tas sagrīļo pamatus zem kājām, bet no tā nevajag baidīties. Izaicinājums rada prieku, ka esam radīti ar smadzenēm, spējam apstrādāt komplicētu informāciju. Ja nezinām atbildes, ir jāturpina meklēt. 

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Foto: no personīgā albuma

 

Pievieno komentāru

Projekti