Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Izvērtēt un tad mainīt 3

Neraugoties uz cienījamo vecumu, “Zemgales Ziņu” redakcijā Māris Ainārs no Ozolniekiem ierodas ar velosipēdu, smaida, joko un labprāt dalās ar savu pieredzi pašvaldības darbā, kas ildzis ceturtdaļu gadsimta. Savu karjeru sācis kā izpildkomitejas priekšsēdētājs, bet beidzis kā novada vadītājs, pieredzējis administratīvi teritoriālo reformu 2009.gadā. “Jo vecāks kļūstu, jo vairāk domāju, cik ļoti svarīgs es biju tajos laikos,” smaidot teic bijušais Ozolnieku novada domes priekšsēdētājs Māris Ainārs, kuram ir kas sakāms arī par Vides un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) iecerēto jauno novadu reformu.

– Kā sākās jūsu karjera pašvaldībā?


1987.gadā. Vispirms biju deputāts, bet no 1989. gada – Ozolnieku ciemata izpildkomitejas priekšsēdētājs, kad tiku ievēlēts un nomainīju toreizējo izpildkomitejas vadītāju, kurš izvēlējās doties strādāt būvmateriālu ražošanā uz Kalnciemu. Pirms tam ilgus gadus biju strādājis meliorācijā Jelgavas PMK-13. 
Darba gaitas meliorācijā sāku 15 gadu vecumā, un mans pirmais pienākums bija ar lāpstu šķūrēt grāvjiem malas. Darbs meliorācijā bija smags, un to lielākoties strādāja tie latvieši, kas bija atgriezušies no izsūtījuma Sibīrijā. Arī mans tēvs 20 gadus dabūja, un mani uzaudzināja vecāmāte Hermīne Bruņeniece. Sāku ar lāpstu, tad virzījos uz augšu – tiku pie smērēšanas, pēc tam “pie kloķiem”, un 18 gadu vecumā biju ekskavatora mašīnists.
Partijas sekretārs teica, ka man vajadzētu mācīties, un es iestājos Priekuļu tehnikuma neklātienē. Tad mani paņēma armijā un es trīs gadus dienēju aviācijā Krasnojarskas apgabalā Krievijā. Padomju armijā kā jau padomju armijā, bet par vīriem tur pataisīja. Priekuļus nepabeidzu, un nekāda izglītības dokumenta man nebija, tikai septiņu klašu izglītība. Aizgāju uz vakarskolu Jelgavā, kas toreiz atradās tur, kur tagad Valsts ģimnāzija, iestājos 11. klasē un gada laikā ieguvu vidējo izglītību.
Tad iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultātē. Tā kā man bija nosūtījums no PMK, saņēmu lielāku stipendiju – 40 rubļus. Pēc augstskolas strādāju PMK-13. Braucām strādāt arī uz Krieviju, tāpēc ka tad varēja iegūt tiesības iegādāties automašīnu. Mūs tur cienīja kā īstus darba cilvēkus.
Jelgavas PMK-13 būvētās hidrotehniskās būves Latvijā ir Gulbju ezers, Vilces dzirnavas, sākām būvēt polderi ap Jelgavu. PMK biju darbu vadītājs, iecirkņa priekšnieks. Sākās Atmoda, un tad divi vīri – toreizējais PMK ražošanas daļas priekšnieks un mans draugs Uldis Pudelis teica, ka man jāiet strādāt uz izpildkomiteju, jo es Ozolniekos esot jau no bērna kājas, te dzīvojis, strādājis, visus pazīstot. Tā es sāku ar izpildkomiteju un beidzu ar novadu.

– Kādas bija galvenās atšķirības starp izpildkomiteju un novadu? Kā gadu gaitā pašvaldības “apauga” ar tik daudzām štata vietām, izveidojās birokrātija?


Izpildkomitejā mēs bijām trīs cilvēki – priekšsēdētājs, sekretāre un kasiere, kurai bija trīs darbi, jo viņa viena audzināja divus bērnus, un viņa pildīja arī apkopējas pienākumus. Sākumā es, no ražošanas nācis cilvēks, biju izmisumā – te taču nav ko darīt! Ielikt caurteku, uzbūvēt ceļu vai māju, to es protu, bet šeit... 
Taču 1989. gadā sākās meliorācijas uzņēmuma PMK-13 privatizācija, un mums, Ozolnieku pašvaldībai, bija jāpārņem apkures sistēma, ūdensapgāde un kanalizācija. Pirmie valstī nodibinājām savu komunālo uzņēmumu “Ozolnieku KSDU”.
Otrs bija drošība, jo valstī uzdarbojās reketieri. Mūsu cilvēki stājās Zemessardzē. Leons Lecis pirmais atskrēja pie manis uz veco pagastmāju. Otrs bija skolotājs Stafeckis. Ozolniekos bija 30 – 40 zemessargu. Bruņojuma nebija, viss, arī ieroči, bija jāpērk pašiem. Naktīs dežurējām, braukājām pa ciematu. Cilvēki bija aktīvi, pacilāti. Uz Eleju braucām robežu sargāt. Arī Ozolnieki bija zināmā drošībā.
Treškārt, bija jāpārņem izglītības iestādes – vidusskola, bērnudārzs. Ekspluatācijā tika nodota jaunā pagastmāja, kas bija pēdējais PMK-13 objekts. Apakšā bija laulību zāle. Bet augšā – trīs kabineti  priekšsēdētājam, sekretārei, kasierei. Vēl pirmajā stāvā atradās telefoncentrāle, pasts un krājbanka.
Ceturtkārt, nodibinājām pašvaldības policiju, kuru ilgus gadus vadīja inženieris hidrotehniķis Arnis Joma.
Birokrātija? Tā vienkārši veidojās. Priekšnieks neprata rakstīt ar rakstāmmašīnu vai datoru – vajag sekretāri. Ak, es esmu priekšnieks, tad man vajag arī vietnieku utt. Kaut gan manā laikā novada administratīvie izdevumi Ozolniekos, Brankās, Ānē un Sidrabenē bija pieci seši procenti no budžeta, un tas bija normāli.

– Kā jums izdevās īstenot visas šīs pārmaiņas? 


Cilvēki, kuri bija nākuši no ražošanas, zināja un prata daudzas lietas. Piemēram, Zigismunds Ērmiņš, “Ozolnieku KSDU” kādreizējais vadītājs. Ozolniekos vienmēr bija apkure, nekad nekas neaizsala. Sākumā katlumājas tika kurinātas ar šķidro kurināmo. Kad sākās degvielas krīze, braucām uz Lietuvu pēc kurināmā. Tad pārtaisījām, lai var kurināt ar malku un zāģu skaidām.
Ilgi cīnījāmies, lai Ozolniekos dabūtu gāzi. Pagastam bija jāgarantē, ka būs zināms skaits gāzes patērētāju, ja nebūs – piegādātāji liks sodus. Pašvaldība sagatavoja skiču projektu, ievilkām gāzi, kas uz Ozolniekiem nāk no Jelgavas puses. Līdz ar to mēs padarījām Ozolniekus pievilcīgākus ērtai dzīvei un darbam.
Vēl tika uzbūvētas divas koģenerācijas stacijas. Tas bija iespējams, pateicoties cilvēkiem, kuriem bija zināšanas, inženieriem, jo tad iekārtas nenāca no Eiropas – mēs paši tās radījām. 
Tā kā Ozolnieki bija kļuvuši pievilcīgāki, uzņēmīgi cilvēki to saprata un sāka attīstīt šeit savu biznesu. Viens no pirmajiem bija Jānis Uzars, kurš vēlējās nomāt zemi, un dzīvojamo māju ciematiņš aiz Ozolnieku vidusskolas tapa gada pusotra laikā. Otrs bija Dainis Liepiņš, kurš vairāk darbojās Ozolnieku centrā. Uzņēmējs Andris Ozoliņš ciematiņu izveidoja bijušās ādu fabrikas vietā. Tie ir mūsu vietējie cilvēki.
Uzcelta jauna māja Saules ielā 11 ar 32 dzīvokļiem. Pirms tam bija “Zaļais nams” un “Iecavkrasti”. Cilvēki nāk un vēlas dzīvot Ozolniekos. Pastāvot vēl iepriekšējai valsts iekārtai, Ozolnieki arī kā melioratoru ciemats bija pievilcīgs. Bija arī tāds rādītājs kā attīstības indekss, un Ozolnieku pagasts trīs gadus bija pirmajā vietā Latvijā. Attīstības indekss Ozolniekiem bija lielāks nekā Jelgavai un Jelgavas novadam.
Lai gan no otras puses – okupācijas režīms iznīdēja Ozolnieku pagastu. Brīvās Latvijas laikā Ozolnieku pagasta robežas bija citas. Cenu pagasta nebija, bet Pēternieki, Garoza un Tetele bija atsevišķi pagasti.

– Kā notika Ozolnieku un Cenu pagastu apvienošanās 2003.gadā un Ozolnieku novada izveide? Vai to lika kāds “no augšas”? 


Nē, tā nebija spiesta lieta no augšas. Taču toreizējais Cenu pagasta priekšsēdētājs Gunārs Sproģis, citādi godavīrs, gribēja savā pagastā veicināt ražošanu, un  pašvaldība aizdeva naudu  –  32 000 latu kādam uzņēmējam, kurš no vietējā māla gribēja ražot stabiem izolatorus. Pagāja laiks, un banka prasīja naudu atpakaļ. Pagastam tādas naudas nebija, un tuvojās bankrots. Valsts iecēla pārvaldnieku, apķīlāja pagastmāju, viss – naudas nav, bankrots...
Ķibele piemeklēja arī nākamo Cenu pagasta vadītāju Imantu Stepēnu – viņš Dumbrājos gribēja dedzināt bīstamos atkritumus... un pat uz laiku tika atstādināts no amata. Viņa vietnieks, vienlaikus arī LLU mācībspēks Guntis Rozītis ierosināja: mums jāiet kopā. Tomēr lēmums par Ozolnieku un Cenu pagasta apvienošanos netika pieņemts vienbalsīgi, viens otrs deputāts nobalsoja pret.
Toreiz pastāvēja pagastu apvienība “Iecavas krasti”, kurā ietilpa Valgundes, Ozolnieku un Cenu pagasts, un vienu brīdi tika apsvērta doma par šo trīs pagastu apvienošanos. Bet Valgundē mainījās vadība un tika nodibināts Valgundes novads, kas kādu laiku pastāvēja, līdz atkal kļuva par pagastu. Jāpiebilst, ka Latvijas brīvvalsts laikā daļa Valgundes pagasta, Vītoliņi, bija Ozolnieku pagastā. 
Apvienošanās ar Cenām nenoritēja tik vienkārši, pirms apvienošanās  mēs rīkojām iedzīvotāju aptauju. Tur mums palīdzēja LLU mācībspēki, kas izstrādāja anketas, kurās bija iekļauts arī jautājums par Ozolnieku iespējamo pievienošanu Jelgavai. Tas viss nenotika par milzīgām naudām – tikai mācībspēkiem samaksāja par katru nostrādāto dienu. 80 procenti iedzīvotāju piekrita Ozolnieku apvienošanai ar Cenām.
Uzskatu, ka iedzīvotāju aptaujai jābūt, bet tā nav jārīko kantoros sēdošiem birokrātiem, jo vai tad viņi gribēs, lai balso par viņu darbavietu likvidēšanu? Gan apvienojoties ar Cenu pagastu, gan 2009. gadā – ar Sidrabenes pagastu, mums pašiem bija jāuztaisa apvienošanās projekts. To darīja darba grupa, kurā ietilpa abu pagastu amatpersonas un deputāti.
Bet apvienošanās sākās ar velotūri – braucām uz Cenām, un braucienā piedalījās ap 400 dalībnieku.

– Kā radās ideja Ozolnieku novadam pievienot Sidrabenes pagastu?


Ideja nāca no Sidrabenes pagasta ilggadējā vadītāja Jāņa Vīganta. Sidrabene negribēja pievienoties Jelgavas novadam, kas atradās pāri upei. Jau pirms apvienošanās Ozolniekiem bija sadarbība ar Sidrabeni – kopīgas talkas, ekskursijas, tur strādāja mūsu melioratori.
No “augšas” nekāda spiediena nebija, bija likums par administratīvi teritoriālo reformu un noteikti termiņi, līdz kuram datumam jāapvienojas. Jā, un vēl jau bija arī “pīrāgs” – 200 000 latu par apvienošanos, kas toreizējam budžetam bija daudz. Un iedzīvotāju skaitam novadā bija jābūt virs 5000, taču Latvijā izveidojās vairāk nekā 30 novadi, kas neizpildīja šo kritēriju. 

– Ko domājat par jauno teritoriālo reformu, ar kuru nesen klajā nācis vides un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce?


Ja reformē, tad vispirms vajag izvērtēt iepriekšējās administratīvi teritoriālās reformas rezultātus, nevis tikai uzzīmēt karti. Jelgava taču ir republikas nozīmes pilsēta, vai to tagad pārvērst par novada centru? Jelgavai kā augošai pilsētai ir jāpaliek kā republikas nozīmes pilsētai. Bet atšķirībā no Jelgavas un Jelgavas novada Ozolniekos iedzīvotāju skaits nav samazinājies un turas 10 000 robežās un Ozolnieki ir augošs novads. To, kas tagad notiek, vislabāk var novērot pie topošā Ozolnieku apļa – tur var redzēt, cik daudz cilvēku no Jelgavas dodas strādāt uz Rīgu.
Vajag izvērtēt novadus – kādus rezultātus ir devusi reforma, kā jebkurā darbā – izvērtē un tad maini. Tiem novadiem, kuriem neizdevās izpildīt pirmās reformas nosacījumus, tiem būtu jāpadomā. Un vēl jau pašvaldības saņem naudu no izlīdzināšanas fonda. Ozolnieki kādu laiku bija donors, bet tagad saņem pusmiljonu gadā, bet Jelgava un Jelgavas novads – divus miljonus. Bet cik tad mums ir donoru pašvaldību? Rīga, Jūrmala, Ventspils un Pierīgas pašvaldības.
Ozolniekiem ar Jelgavu ir sadarbība sporta spēļu rīkošanā, mūs savieno veloceliņš, Ozolnieku atpūtas vietās atpūšas cilvēki no Jelgavas, taču mums nav savas slimnīcas. Reiz veicām aptauju un izrādījās, ka apmēram puse no Ozolniekos dzīvojošajiem bērniem mācās Jelgavā un daudzi arī Rīgā.
Pašvaldībai ir jābūt tuvāk iedzīvotājiem. Ja Ozolnieki apvienotos ar Jelgavu, kas samazinātos? Būvvalde, dzimtsarakstu nodaļa, pašvaldības policija? Piecu cilvēku būtu mazāk? Sadarbība ar Jelgavu varbūt ir pieklususi, bet tai ir jābūt, jo cilvēkam jau nekas nemainās, ja nomainās priekšnieki.  
Ja Ozolniekus pievienotu Jelgavai, Ozolnieki iegūtu vienu divas deputātu vietas, un jelgavnieki diez vai balsotu par Ozolniekiem. Arī kredītsaistības mums ir atšķirīgas – pilsēta aizdevumus ņēmusi citiem mērķiem. 
Uzskatu, ka nevar katrā vietā būvēt greznu peldbaseinu. Pašvaldībai jādomā, lai vispirms ienāktu ražotājs, kas dod pievienoto vērtību. Kā piemērs ir sakārtotie Raubēni. Varbūt kaut kā apdalīti jūtas Jaunpēternieku iedzīvotāji, jo tur nav veikala, bet līdzšinējie uzņēmēja Leča mēģinājumi tirgoties cieta neveiksmi pircēju trūkuma dēļ.
Kad jautāju kādam savam paziņam no Jaunpēterniekiem, kā viņš iepērkas, uzzināju, ka pats kāpjot uz riteņa un braucot sešus kilometrus līdz Dalbes stacijai, tad vilcienā braucot uz Rīgu vai Jelgavu. Bet ne visi var braukt ar velosipēdu. Kad kopā ar Jelgavas autobusu parku izmēģinājām palaist autobusu – vienu dienu bija viens braucējs, citu – pieci. Tad labāk atļāvām viņiem kāpt skolēnu autobusā. Ne jau pagastmāja cilvēkiem vajadzīga, bet gan veikals, ģimenes ārsts, aptieka.

– Kādi bija iepriekšējās reformas ieguvumi?


Ānē sakārtota centrālā iela, Teteles skolā ierīkota gāzes apkure, izremontēts bērnudārzs “Saulīte” – to apkurina ar zemes siltumu, no draudzes attiesāts un atjaunots Ānes kultūras nams, Brankās izremontēta pagastmāja, darbojas ģimenes ārsta prakse, sakārtota ūdensapgāde un attīrīšanas iekārtas, uz Branku pusi uzbūvēts gājēju celiņš, paplašināts automašīnu stāvlaukums pie Ozolnieku stacijas u.c.

– Vai jūsu pēcteči ir labi jūsu iesāktā darba turpinātāji?


Viņi ir demokrātiskā ceļā ievēlēti – cilvēki viņus izvēlējās. Bet ļaudis vairs nav tik aktīvi uz vēlēšanām gājēji. Katrā dzīves posmā ir citi uzdevumi, un tie darbi, kas mums bija aktuāli astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, tagad vairs tādi nav. Tāpēc jau aizgāju prom, lai dotu vietu jaunajiem. Jaunā paaudze ir izglītotāka, mācījusies brīvā Latvijā, labāk zina valodas un orientējas juridiskajos jautājumos.
Tas pašvaldības vadītāja amats jau nav tik vienkāršs – pavadot kaut vai vienu sasaukumu – četrus gadus, būsi zaudējis savas profesionālās iemaņas. Jāmācās ir visu laiku.
Taču, kā man teica mūsu ilggadējā sociālā darbiniece  – cilvēks uz pagastu atnāk izrunāties un beigās pat aizmirst, ko gribējis. Bet, ja sociālais darbinieks sēdēs Jelgavā vai Elejā, vai Ozolnieku iedzīvotājs viņam tiks klāt? 

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Foto: Eva Pričiņa

 

 

Pievieno komentāru

Komentāri 3

realist

Ane centrala iela piemeslota ar malu,pazuda pasta nodalja un aptieka ,neviena dzivojama māja nav renoveta istais IZASMES CIEMS.

pirms mēneša, 2019.09.07 13:28

Kas notiek?

Ja atmiņa mani neviļ, „Izvērtēt un tad mainīt” jau vienreiz bija publicēts zz.lv 2019.gada 19.jūlijā, un visu interviju varēja izlasīt 18.jūlija “Zemgales Ziņās”.

pirms mēneša, 2019.09.07 15:56

Andris

Vai šis raksts ir tik nozīmīgs, ka ik pa laiciņam ir jāpārpublicē?

pirms mēneša, 2019.09.07 16:23

Projekti