Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Režisore Regīna Deksne: Nekur nav labāk kā uz savas skatuves dēļiem (FOTO)

Šis mēnesis Latvijā rit latviešu teātra tēva Ādolfa Alunāna zīmē – 11. oktobrī tiks svinēta viņa 170. dzimšanas diena. Godinot dramaturgu, visā valstī šajā dienā amatierteātri aicināti spēlēt viņa lugas. Ā.Alunāna jubileja nākamceturtdien tiks atzīmēta arī Sesavas Tautas namā, kur Vircavas amatierteātris aicina uz lugas “Mūsu pokāls” iestudējumu, bet Vilces amatierteātris rādīs lugu “Pašu audzināts”. Savukārt 14. oktobrī abas izrādes būs skatāmas Ā.Alunāna Teātra festivālā Jelgavas Kultūras namā, kur četru dienu garumā (no 11. līdz 14. oktobrim) dramaturga lugas izrādīs arī Ā.Alunāna Jelgavas teātris, Svētes, Ozolnieku, Tērvetes un Jūrmalas teātris. Svētku gaidās dodamies ciemos pie Vilces teātra.

Pirmais režisors – Roberts Gods
Vilces amatierteātra aizsākumi datējami ar pirmās Latvijas brīvvalsts laiku. Teātra dibinātājs bija Roberts Gods – vietējā pūtējorķestra vadītājs, diriģents, reizē režisors un arī pedagogs skolā. “Tajā laikā teātra kustība Vilcē bija ļoti populāra. Roberts Gods iesaistīja ļoti daudzus kultūras darbiniekus, daudz izrāžu, kā “Pūt, vējiņi”, tika iestudētas sadarbībā ar Nacionālā teātra režisoru Pēteri Lūci un citiem darboņiem,” stāsta režisore Regīna Deksne, kuras atjaunotais Vilces teātris šopavasar nosvinējis 18. jubileju. Vilces teātrī pārsvarā darbojušies vietējie zemnieki, iestudējumu bijis ļoti daudz, bieži notika brīvdabas izrādes. Teātra izrādes tolaik rādītas rijā, kura mūsdienās pārtapusi par pagasta tautas namu. Tolaik Vilcē viesojies pat valsts prezidents. Ap 50. gadiem teātris Vilcē apklusa – R.Gods vairāk pievērsās korim, pūtēju orķestrim.

2000. gada 10. martā teātris Vilcē atjaunots, R.Deksnes vadībā kopā sanākot deviņiem aktieriem. “Man kopš bērnības allaž skolā patika būt uz skatuves, pēc tam interese kļuva arvien lielāka, gribējās pašai paspēlēt. Sapratu, ka jāiet mācīties, un, kad jau kādas zināšanas bija, vienkārši gribējās pamēģināt – vai tad mēs Vilcē nevaram tā vienkārši sanākt un kaut ko uzsākt savam priekam? Tā tas prieks pamazām pārauga par kaut ko lielāku, par ko ir gandarījums,” saka R.Deksne. Teātris scenogrāfijā jau gadus piecus sešus sadarbojas ar vietējo mākslinieci Zani Jasoni, skatuves meistars – arī teātra aktieris – Mārtiņš Vīpulis rūpējas, lai rezultāts sanāktu baudāms skatītājam. Tāpat kolektīvam piepulcējies ansamblis “Tandēms trijatā”, kas papildina iestudējumus gan teatrāli, gan muzikāli.

Raksturlomu aktieri
Kopumā teātrī darbojas ap 20 aktieru, un pa šiem gadiem izveidojusies vesela aktieru paaudze. Teātri spēlē pašu pagasta iedzīvotāji, arī draugi no tuvākās apkārtnes. Pamatsastāvs, kas ir 10–15 aktieru, veidojas no Vilces pagasta iedzīvotājiem, daži ir no Lielplatones, pa kādam brauc arī no Jelgavas. “Man ļoti patīk, ka kolektīvs ir radošs. Tas nav kolektīvs, kas gaida visu gatavu, un es arī nedomāju, ka ir jābūt tikai tā, kā režisors domā. Lugas iestudēšana ir radošs un ļoti organisks periods. Ļoti daudzi ir raksturlomu spēlētāji – ir nopietnā žanra un ir komiskā žanra aktieri. Sievietes un vīrieši kolektīvā veido līdzsvaru, nekad tā nav bijis, ka mums pietrūktu vienu vai otru. Teātri spēlējuši gan bērni, sākot no trīs gadu vecuma, gan jau sirmu vecumu sasniegušie. Tā paaudze, kas jau teju divdesmit gadu nospēlējuši uz skatuves, šobrīd ir vairāk skatītāju rindās, mēģinājumos aktīvi nepiedalās. Reizēm uzaicinām viņus uz kopīgiem izbraukumiem, sanākšanām. Līdz ar to tāda kopība teātrī aizvien pastāv,” tā R.Deksne. Vietējā skolā darbojas dramatiskais pulciņš, no kura talantīgākie bērni tiek vilināti uz Vilces teātri, tā nodrošinot paaudžu maiņu. “Pa šiem gadiem redzēts, ka aktieri bieži nogurst – no lomām, no mēģinājumiem, no darba. Izlemj uz laiku aiziet, pēc laika klauvē atpakaļ. Cilvēki arī pārceļas dzīvot citur, bet teātris viņus velk atpakaļ, un viņi brauc uz mēģinājumiem. Ja esi saindējies ar šo lietu, tad laikam uz mūžu,” spriež režisore.

Lai skatītājam patīk
Runājot par repertuāru, R.Deksne stāsta – to izvēlas, skatoties, kāds sezonā sapulcējas sastāvs. “Vienmēr jau cenšamies katram aktierim piemeklēt lomu. Ja runā par žanriem, tad laikam komēdijas mums padodas labāk, vismaz skatītājs tās tver vieglāk. Esam iestudējuši arī drāmas, bet tām nav tik garš mūžs. Šodien cilvēks ir noguris no daudz kā, un skatītājs, pēc darba atnākot uz izrādi, vēlas atpūsties. Bet ar komēdiju vien jau nevar panākt aktiera izaugsmi, tāpēc iestudējam dažādu žanru darbus. Bieži strādājam ar dzejas kompozīcijām, tā izkopjam runas kultūru,” stāsta režisore. Ir pat lugas, kas piedzīvojušas 18 un 25 izrādes. Daudz spēlēts, piemēram, vietējās dramaturģes Vigitas Pumpures “Tobiass ir miris, lai dzīvo Tobiass!”, par godu Ā.Alunāna jubilejai otrreiz iestudētajai lugai “Pašu audzināts” Sesavā būs jau kāda 11. izrāde. Šis ir teātrim nozīmīgs darbs – ar to pirms 18 gadiem Vilcē atdzima teātris, bet šovasar pabūts Dziesmu svētkos. “Pats galvenais, lai skatītājam patīk. Var jau iestudēt ļoti nopietnus darbus, mēģināt tikt galā ar smalku, lielu mākslu, bet ir jāskatās, lai zālē ir skatītājs. Ja ar katru reizi skatītāju kļūst arvien mazāk, jādomā, ka vainīgs varbūt ir repertuārs vai kaut kas ar mums pašiem nav kārtībā.”

18 gados iestudēts daudz uzvedumu: gan viencēlieni, gan divcēlieni, gan trīscēlieni. Apjomīgākais darbs bija Mārtiņa Zīverta “Minhauzena precības”, kam tērpi šūti par ES projekta finansējumu. Novadniekam M.Zīvertam par godu Vilcē iedibināts teātra festivāls, kurā tiek aicināti spēlēt tie Latvijas kolektīvi, kas iestudē viņa darbus. “Darbs pie mūsu pašu Mārtiņa Zīverta “Minhauzena precībām” bija liels pārbaudījums un atbildība. Domāju, ka aktieriem ļoti patika, jo dabūja ietērpties skaistos, greznos tērpos, izbaudīja aristokrātiskā galma noskaņas, paši iemācījās attiecīgi kustēties, uzvesties. Tas varbūt daudziem bija gandarījums, kāpēc viņi vispār nāk uz teātri. Bet arī ikdienas vienkāršie darbiņi balsta un uztur teātri,” stāsta režisore.

Pa šiem gadiem iestudēta arī Jāņa Akuratera “Mīlestības zeme”, vairākkārt Rūdolfa Blaumaņa, Ā.Alunāna, Gunāra Priedes darbi, Monikas Zīles mūsdienu dramaturģija, Ziemassvētkos – bērnu dramaturģija. Teātris savos iestudējumos pirmkārt runā par attiecībām. “Tās ir attiecības, kas veidojas starp cilvēkiem, sabiedrībā, ģimenē. Pamatpostulāti, protams, ir sapratne un mīlestība. Teātris jau nav nekas cits kā attiecību analīze uz skatuves.”

Viesizrādes saliedē
Kad uz skatuves Vilces Tautas namā kāpj pašu teātris, zāle vienmēr ir pilna. “Bieži zālē pat trūkst vietu, pēc tā šķiet, ka mājās kolektīvu mīl visvairāk. Kad braucam viesizrādēs, ir vietas, kur kultūras nama vadītājs varbūt ir vairāk mūs pareklamējis, varbūt laiks ir “pareizāks”, un tad skatītāju ir daudz. Ir vietas, kur skatītāju ir mazāk. Bet nekur nav labāk spēlēt kā uz savas skatuves dēļiem – domāju, to sacīs pilnīgi visi režisori. Arī aktieris vislabāk jūtas savās mājās, jo tā ir viņa skatuve, viņš tur ir pieradis strādāt. Tāpat arī profesionāļiem – vai tad viņiem vislabāk nepatīk savās mājās spēlēt? Tās ir tās krāšņākās izrādes, bet viesizrādes arī ir brīnišķīgas un saliedē kolektīvu. Braucot viesizrādē, kolektīvs atkal izjūt to spektru, ko mājās varbūt tā arī nekad neizdotos izjust.” Vismīļākā viesizrāžu vieta Vilces teātrim ir Ānes Kultūras nams. Laba sadarbība izveidojusies arī ar Andrupenes pagastu. Tāpat tiek spēlēts tepat kaimiņos – Zaļeniekos, Sesavā, Bērvircavā.

Šis ir Latvijas simtgades, Ā.Alunāna 170. jubilejas un Dziesmu svētku gads. Arī Vilces teātris tam ir rūpīgi gatavojies. “Viens liels posms ir noslēdzies, pašlaik ir tāds atelpas brīdis. Ar izrādi “Pašu audzināts” braucam viesizrādēs, iesaistīsimies Latvijas simtgades pasākumos, kas vairs nav aiz kalniem,” par tuvākajiem plāniem stāsta režisore. Šobrīd tiek arī domāts par jaunu repertuāru, kas noteikti būs latviešu autora darbs. 

Zintis Mitulis, spēlējis Minhauzenu
Esmu dzimis un audzis Tukuma rajonā. Kad beidzu skolu, sāku Tukumā strādāt un pieteicos slavenajā teātrī “Brīvā versija” pie Ilgoņa Škāna. Tas bija super! Tā aizrāvos ar teātri, ka bija domas – braukšu uz Holivudu, un viss notiks. Nospēlēju trīs sezonas, bet tad pārcēlos uz Rīgu. Gāju uz vienu teātri, otru, trešo – nekā. Tad atnācām dzīvot uz šejieni. Man tiešām paveicies ar režisoriem – Ilgoni Škānu un Regīnu. Ja viņa kaut ko sāk iestudēt, tad līdz pamatiem. Ja nemaldos, teātrī esmu kopš 2003. gada.

“Minhauzena” izrāde bija ļoti dziļa. Esmu kristietis, un ir viena lieta, ko esmu teicis arī savam mācītājam. Te ir tā vieta, kur cilvēki nemelo. Ja viņi ir uz skatuves un melo, to var redzēt. Citreiz saka, ka baznīcai var nepatikt, ja pārāk pasaulīgu dzīvi dzīvo, bet visam ir savs laiks – savs laiks spēlēt teātri, savs laiks iet uz baznīcu, savs laiks lūgšanai. 

Aiva Ozoliņa, vecmāmiņa spēlēja pie Roberta Goda
Teātrī esmu kopš tā atjaunošanas 2000. gadā. Mana vecmāmiņa Emīlija Baldonieks spēlēja pirmajā Vilces amatierteātrī, ko tajā laikā vadīja kultūras darbinieks Roberts Gods. Tanī laikā Vilcē tika iestudētas liela apjoma lugas. Viena no izrādēm, ko mēs iestudējām, bija Jāņa Akuratera “Mīlestības zeme”, un to iestudēja arī pirmais kolektīvs – mājās atradu vecmāmiņas spēlētās lugas.

Man ir arī albums, kurā ir saglabājušās pirmā teātra bildes. Toreiz iestudētas brīvdabas izrādes, “Mērnieku laiki” ar visiem zirgiem. Iestudēts arī “Otello”, kur kā viesaktieris piedalījās Pēteris Lūcis. Tanīs laikos nebija grima, viņš spēlēja Otello un bija nokrāsots melns ar zābaku smēru. Pēc izrādes vietējā pirtiņā viņu no melnā cilvēka mazgāja par balto.

Mārtiņš Vīpulis, skatuves meistars
Teātri pirmo reizi spēlēju sešu gadu vecumā. Esmu vidzemnieks, tas bija Ogres rajona Meņģelē. Izrādē “Mārīša viesības” es biju Mārītis. Kā šodien atceros pirmizrādes epizodi, kur Mārītis sēd viesībās un ēd torti un viņam tā torte jāiegāž kādai smalkai viešņai klēpī. Es to arī izdarīju. Tā bija īsta torte un smalkākā kleita, kādu tajā laikā varēja dabūt. Emocijas bija ļoti patiesas gan viņai, gan man. Izrāde izdevās. 
Spēlēts ir viss kas, dejots arī. Vilces teātrī esmu kopš 2007. gada. Daudz kur tiekam, daudz ko darām kopā. Bija ļoti interesanta izrāde “Svētdienas vakars”, kur divatā ar Sandru Gravu spēlējām. Patika arī “Īsa pamācība mīlēšanā”, bijām ļoti liels kolektīvs, varējām iztrakoties, skatītājiem patika. Visas izrādes ir smukas. Arī pēdējā – Ādolfa Alunāna “Pašu audzināts” –, kas mums ir vēsturiska izrāde, tāpēc ļoti patīkami to spēlēt.

Madars Lasmanis, uzņēmējs
Teātrī esmu divus trīs gadus, pievienojos uz Māras Svīres “Slazdu krogu”. Sekots līdzi teātrim ir vienmēr. Katrs mēģinājums ir kā viens liels piedzīvojums, bet spilgtākie brīži ir gan kopā pabūšanas, gan kopīgas ekskursijas – izzinām kultūras nianses Latvijā un ārpus tās. Regulāri sveicam savējos, svinam novadnieka Mārtiņa Zīverta jubilejas, apkopjam viņa kapavietu.

Mūsu drūmajos un sarežģītajos politiskajos un ekonomiskajos apstākļos mums vairāk vajadzīgas komēdijas nekā drāmas, jo drāmas mums apkārt ir katru dienu. Ceru, ka arī šo sezonu turpināsim uz jautras nots ar kādu interesantu komēdiju vai latviešu klasisko darbu, kuru vidū arī ir ļoti daudz komēdiju. Mazāk domāsim par drūmām lietām, kas notiek apkārt, vairāk – par tādām gaišām, jautrām! Būsim kopā!

Dzidra Simanoviča, Vilces pamatskolas direktore
Teātri spēlēju jau skolas laikā. Kad pirms daudziem gadiem no Jelgavas atbraucu strādāt uz Vilci, labprāt nācu spēlēt teātri pie Regīnas. Viņa ir mana skolniece, par ko man patiess prieks. Taču mēģinājumi vienmēr bija piektdienās, un tas bija tas laiks, kad bērni atgriezās no skolas. Viņi bija jāsagaida ar kārtīgām vakariņām, un tad man teātris pajuka. Bet nu bērni ir izauguši lieli, un es atkal esmu atgriezusies pie Regīnas – pie sava jaukā cilvēka, kas man ļoti patīk –, un atsākusi savu vaļasprieku. Mani iepriecina iespēja izdzīvot lomas.

Tik strādīgi cilvēki kā Regīna, kas par savu lietu ceļas un krīt, ir reti sastopami. Ļoti lielu daļu viņas laika aizņem teātris, bibliotēka (Regīna vada arī Ķīves bibliotēku – red.), ko viņa mīl un kur notiek bezgala daudz jauku pasākumu. Domāju, ka ne mazāk svarīga viņai ir ģimene. Tas, kā viņa rūpējas par savu meitu un vīru, ir acīmredzami. Katrā pasākumā viņi ir līdzi, prieki un bēdas tiek kopā dalīti, un tas ir kolosāli!

Paldies visiem, ar ko kopā strādāju un dzīvoju. Mums kopā ir labi – visam pāri stāv mūsu optimisms un prieks par teātri.

Ruta Freimane, strādā pirmsskolā
9. novembrī apritēs pieci gadi, kopš esmu teātrī. Esmu no Dobeles, Vilcē ieprecējos. Man jau sen bija sapnis spēlēt teātri un, lai iepazītu tuvāk vietējos iedzīvotājus, pievienojos kolektīvam.

Režisore mūs pazīst un piemeklē tādas lomas, kas mums kā personībām vislabāk atbilst. Uz skatuves tad rādām, ko nu katrs varam. Kolektīvs ir draudzīgs, atbalstām cits citu. Vienīgais bēdīgi, ka ne vienmēr tiekam novērtēti. Tie “augšā” ir ļoti prasīgi, lai mēs būtu kā profesionāli aktieri. Bet mēs tomēr esam pašdarbnieki, mūs labāk paslavēt, nevis nopelt.

Ļoti patīk braukt viesizrādēs, patīk, ka skatītāji atbalsta. Sevišķs prieks, ka vietējie iedzīvotāji ļoti atbalsta teātri, koncertus, vienmēr ir pilna zāle. 

Nelda Ķikute, kultūras darba organizatore
Mūsu ģimenes draugi dzīvoja Vilcē un uzaicināja noskatīties atjaunotā teātra pirmizrādi. Dēls Jānis bija vēl pavisam mazs, bet braucām. Mājās pārrodoties, sapratu, ka esam Vilcē aizmirsuši somu ar mantām. Smējāmies, ka tas uz atgriešanos. Teātrī pietrūka vienas sieviešu lomas atveidotājas, un tas bija mēneša jautājums, kad nolēmām – pamēģināsim. Vilce ir tālu no Jelgavas, bet, ja jau ļoti gribas, tas aizrauj un patīk, nekāds attālums nav šķērslis. Viss ir motivācijas un attieksmes jautājums.

Lomu ir bijis daudz un dažādu, bet dalība Vilces teātrī mūsu ģimenei bijusi ļoti liktenīga. Dēls Jānis šobrīd mācās pie Alvja Hermaņa, un uzskatu, ka tas ir, pateicoties tikai tam, ka visa mūsu dzīve gājusi cauri teātrim. Esam spēlējuši skaistas izrādes, arī literāri muzikālas, biogrāfiskas, tādas, kas ir piesaistījušas jauniešus.

Esmu skolotāja pēc profesijas, pati vadu teātra pulciņu bērniem. Man ir divas lielas grupas Svētes skolā. Prieks, ka ir bērni, kas turpina teātra mākslu krietni augstākā līmenī, jau aizejot no skolas. Ir sajūta, ka iedodu to ceļa maizi teātra priekam un spēlēšanai. 
Jelgavas novada Kultūras pārvaldē esam organizējuši aktiermeistarības nodarbības visu 12 novada amatierteātru aktieriem. Tāpat kā dejotāji mācās, arī mums vajag apakšā to pamatu. 

Vilces amatierteātra aktieri
Jānis Zalāns, Sarmīte Vīpule, Mārtiņš Vīpulis, Mārtiņš Grinbergs, Agnese Grinberga, Sindija Ķilupe, Normunds Kursītis, Dzidra Simanoviča, Zintis Mitulis, Ruta Freimane, Anna Landorfa, Sandra Grava, Nelda Ķikute, Aiva Ozoliņa, Viktors Kuļiks, Madars Lasmanis, Pēteris Bleidels, Aivars Alksnis, Agrita Kuļika, Anita Gaišprāte, Zaiga Gazele, Roberts Vārslavs, Katrīna Beroza, Diāna Eismonte

Foto: Raitis Puriņš un no teātra albuma


Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un “Latvijas valsts mežu” finansētās Zemgales kultūras programmas 2018 atbalstu

Pievieno komentāru

Projekts “Kultūras nesēji Zemgalē”