Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Velta Leja: Radošais kodols katram ir iekšā (FOTO) 1

Viesmīlība, dzīvesprieks un humors virmo aktivitāšu centrā “Līvbērze”, ko par pagaidu mājām, kamēr kultūras nams remontā, sauc pagasta folkloras kopa “Zemgaļi”. “Prātīgi, dzīves gudri. Pārāk daudz vieglprātības darbībā nebūs, toties izsmiešanās un otra pavilkšana uz zoba jau nu gan. Tas nav mēģinājums, ja kārtīgi neesam izsmējušies,” savējos raksturo vadītāja Velta Leja. Šoruden “Zemgaļi” kopā ar Līvbērzes tautas lietišķās mākslas studiju “Līve” nosvinējuši 40. jubileju.

Pirms 40 gadiem – retums
Abus kolektīvus 1978. gadā izveidoja dobelniece Rita Harlinska. “Rita bija unikāla personība, jo vadīja ne tikai folkloras kopu, bet arī audējas,” stāsta V.Leja, kura kolektīvu pārņēma 2004. gadā. Lai gan abas saista arī Jelgavas Mūzikas skola, kur R.Harlinska bija pedagoģe vidusskolā, bet V.Leja mācījās kā bērns, iepazinušās jau kā kolēģes semināros Rīgā. Tajā pašā gadā R.Harlinska jaunas vadītājas – Ligitas Ozolnieces – rokās nodeva arī “Līvi”, un abus kolektīvus joprojām vieno cieša draudzība.

Folkloras ansamblis (vēlāk folk­loras kopa) “Zemgaļi” izveidojās 1978. gadā no deviņiem dalībniekiem. Tanī laikā, kā stāsta V.Leja, folkloras kopas bijis liels retums. Tās sāka veidoties līdz ar atmodu. Kordziedātāju dalība folk­loras kopā sākotnēji nav atbalstīta – lai “nesabojātu” balsi. “Viss jau ir galvā. Ja cilvēks ir gudrs, viņš var dziedāt korī, var dziedāt džezu, var dziedāt operu. Ir cilvēki, kam tas patīk, un kas to arī dara,” tā V.Leja.

Visus apģērbj
Viņa pati tobrīd darbojās “Skandiniekos”, kam ir pāris gadu senāka vēsture nekā “Zemgaļiem”. Kā grāmatā par Līvbērzi “Labo ļaužu pusē” rakstījusi Ina Lastovecka, desmit gados folkloras ansambļa dalībnieku skaits pieauga līdz 30 cilvēkiem. Ansamblī dziedāja arī līvbērznieku ģimenes vairākās paaudzēs. Tās labprāt ne vien kuplināja ciema sarīkojumus, bet arī piedalījās citos Jelgavas rajona pasākumos. “Zemgaļi” dziedāja latviešu gadskārtu svētkos, ganu dienās, apsējībās, pirmā vāla dienā, apkūlībās, ciema svētkos.

Savukārt tā paša gada rudenī Tautas daiļamata meistare TLMS “Atspole” dalībniece dobelniece R.Harlinska izveidoja arī Līvbērzes Kultūras nama lietišķās mākslas pulciņu ar desmit dalībniecēm, un pēc desmit gadiem to skaits bija jau četrkāršojies. ““Zemgaļiem” vajadzēja kreklus. Rita zināja, kā ir jāšuj un jāizšuj, un toreiz tapa tādi, ko vēl tagad, pēc gadiem 40, velk mugurā. Vairs arī tādu audumu nevar dabūt. Ja “Zemgaļiem” bija vajadzīgs vasaras tērps, Rita noorganizēja, ka noauž priekšautus, izšuj blūzes, lakatiem pārpieres. Tāpat auda tautastērpa brunčus un lielos plecu lakatus. Visi tika apģērbti,” stāsta V.Leja. R.Harlinskas dzīve ritējusi starp Dobeli, Līvbērzi un Jelgavu. Viņa vadīja folkloras kopu arī Dobeles Invalīdu biedrībā. “Tas ir svēts darbs, kas cilvēkus pulcina kopā un neļauj sēdēt mājās,” saka V.Leja. 

Viss ir gribēšanā
Viņa novērojusi – cilvēkam gribas izpausties radoši. “Nepietiek jau tikai ar tādām praktiskām lietām. Radošais kodols katram ir iekšā. Tas, kā Rita to apvienoja,  ir ideālais variants. Ne tikai sadzīviskā līmenī – viņas darbs ir augstākajā mākslinieciskajā pakāpē. Tas nebija vienkāršs krekls vai bruncis, ko uzvilkt mugurā. Tas viss ir rotāts, izrakstīts, ar augstāku domu. Dziedāšana arī notiek ar augstāku domu – dvēselīte dzied līdzi. Cilvēkiem to vajag. Ja nevajadzētu, diez vai kāds nāktu.”

Vai folkloras kopā nepieciešamas kādas priekšzināšanas vai iesaistīties var jebkurš? “Viss ir gribēšanā,” teic V.Leja. “Protams, ļoti labi, ja ir prasmes, bet galvenais ir vēlēšanās. Un, protams, arī fiziskā varēšana. Ir jau gadi un katram savas kaites. Parasti esošie dalībnieki aicina klāt jaunus, ar kuriem gribas sadziedāties. Zinu, ka ļoti grūti tajā vecumā saņemties un atnākt. Otrs moments – kad nu esmu atnācis, kā tad tagad vairs neiešu?! Cilvēki laukos arī negrib pa to tumsu, visi jau nedzīvo centrā. Tad bīdām uz augšu mēģinājumu laiku, bet tas atkal neder strādājošajiem. Laiku esam mainījuši, bet strādājošajiem paliek savas problēmas. Tad nu mums paliek pamatā pensionāri un skolēni, kurus varam dabūt pēc stundām,” stāsta V.Leja. Kā paaudzes sadzīvo vienā kolektīvā? “Teiktu, ka tās tomēr ir divas republikas. Kundzes dažkārt grib bērnus paaudzināt, vajag jau arī, bet jaunatne to ne vienmēr ņem pretī.”

“Zemgaļu” kodols ir apmēram desmit cilvēku. Vadītāja izceļ Albertu Medni, kuram jau pāri 80 un kurš bērnībā mājās Latgalē pa naktīm pagrabā, lai netraucētu tiem, kas guļ, pašmācības ceļā pēc dzirdes apguvis trīsrindu jeb Pēterburgas ermoņikas, kas ir liels retums. V.Leja pati spēlē vijoli un kokli un šos instrumentus māca arī saviem folkloras kopas dalībniekiem.

Izceļ vietai raksturīgo
Kāds ir “Zemgaļu” repertuārs? “Katra folkloras kopa tiecas tuvāk tai vietai, no kurienes nāk. Mums ir Dobeles puses, Glūdas, Ūziņu, Bērzes materiāls un, protams, Džūkstes materiāls,” tā V.Leja. Profesors Kārlis Straubergs, kurš bija arī Latviešu folkloras krātuves pārzinis, savā dzimtā savācis gan dziesmas, gan dančus. Viņa tēvs Jānis ir bijis muzikants. “Man bija tā laime šo vākumu savā laikā saņemt nokopētu. Tas bija laiks, kad no folk­loras krātuves vispār neko nedrīkstēja ārā nest un arī iekšā nevienu nelaida,” stāsta V.Leja, kura K.Strauberga apkopotos dančus mācījusi gan “Zemgaļiem”, gan “Dimzēnam” Jelgavā. Šīs puses materiāls iekļauts arī Jurjānu Andreja latviešu tautas mūzikas burtnīcās.

Ik pa laikam “Zemgaļi” atceras arī kādreiz dziedāto. “Folkloru vajag “grozīt”, jo aizmirstas, kas pirms desmit gadiem dziedāts, un arī sastāvs mainās. Repertuāru tāpat pielāgojam pasākumam, kur mūs aicina. Piemēram, šī gada folkloras festivāla “Baltica” tēma bija Jāņi, tad mēs vairāk par Jāņu dziesmām domājām. Kad svinējām Alberta 80 gadu jubileju, meklējām jestrus gabalus, kur viņš var piespēlēt. Beigās mums palika kroga dziesmas, jo tie ir tie jestrākie danči. Krogs ir senais kultūras nams, tur spēlēja un dejoja. Piemēram, Līvbērzes Vainagu krogā savulaik darbojusies dziedāšanas biedrība, sanācis koris. Turklāt gar mums gāja ceļš, pa kuru no Lielupes uz Kurzemi veda ķieģeļus. Zirgus pa ceļam vajadzēja pūtināt, krogā pulcējās cilvēki no dažādiem novadiem.”

Saticību un jaunus dalībniekus
V.Leja vērtē, ka Zemgalē ir pietiekami plašs folkloras mantojums. To apkopojuši jau minētie K.Straubergs, Jurjānu Andrejs, Emilis Melngailis, Jēkabs Graubiņš, kas veicis arī pirmo nopietno etnomuzikoloģijas pētījumu. “Tāpēc jau mēs esam, turpinām tradīciju un rādām, ka Zemgalē nav plika vieta. Varētu šķist, ka Kurzemē ir suiti un arī Latgalē dzied un gavilē, bet pie mums nekā nav. Taisnība jau ir Melngailim, ka tur, kur bijusi lepnāka dzīvošana, cilvēki centās rādīt, ka mēs jau no tā smalkā gala. Bet, paldies Dievam, dziesmas ir fiksētas,” tā “Zemgaļu” vadītāja.

Folkloras kopa piedalās daudzos pagasta rīkotos pasākumos. Tradicionāli tā ir Ziemassvētku egles iedegšana, kam seko kolektīvu sezonas atklāšanas koncerts. Meteņos tiek dzīta prom ziema, tad sagaidīta Lielā diena. Vasarai tuvojoties, nāk skates, savukārt jau piecus gadus “Zemgaļi” kuplina ielīgošanas pasākumu Jelgavā. Kolektīvs piedalījies arī visos festivālos “Baltica”, pagastu pārstāv Dziesmu svētkos. Tāpat kolektīvs ciemojies bērnu vasaras nometnē Līvbērzes skolā. Vasarā dažkārt tiek koncertēts kopā ar “Dimzēnu”. Kopā būts gan, piemēram, Ukru pagasta svētkos, gan Džūkstē, kur bijusi iespēja Straubergu dzimtai izpildīt K.Strauberga apkopoto materiālu. Tāpat vairākkārt “Zemgaļi” dziedājuši 11. novembra pasākumā. Kolektīvā tiek arī svinētas dzimšanas un vārda dienas. Savukārt bērni piedalījušies dziedāšanas konkursos, piemēram, “Pulkā eimu, pulkā teku”.

Vai V.Lejai kolektīva jubilejā ir kāda vēlēšanās? “Lai nāk vēl dalībnieki! Lai būtu tāda labvēlība un saticība, vēlēšanās kopā dziedāt un turpināt  iesākto.” Līdzīgi domā arī “Zemgaļu” dziedātājas. “Lielākā bagātība ir veselība un saticība,” viņas teic un piemetina, ka labprāt aizbrauktu arī kādā ekskursijā. 

Dzidra Dukāne, “Zemgaļos” kopš pirmsākumiem
Dziedu visu savu mūžu kopš skolas gadiem. Kad no Vidzemes atnācu uz Līvbērzi, kori vadīja Velta Rieksta. Mums veicās labi, guvām augstas vietas, bija gan vīri, gan sievas – 35–40 cilvēku koris.

No sākuma folkloru neko daudz necienīja. Vēl pastāvēja koris, kad Rita Harlinska jau aicināja uz folkloru. Velta Rieksta teica – tas, kurš dzied korī, nekādā gadījumā nedrīkst dziedāt folkloru. Sākumā mūsu bariņš bija tiešām liels. Bija daudz bērnu, citam nāca arī mazbērni, tagad jau visi izauguši.

Pats galvenais, kas mums tur kanti, ir mūsu mīļā Veltiņa. Citreiz mums ir tādas emocijas, ka nevar apmierināt. Tad viņa vienkārši paņem kokli vai vijoli un sāk spēlēt. Nomierināmies un darām, kas darāms. Dziedam dažādas programmas, piedalāmies pasākumos – gan priecīgos, gan drūmākos. Velta katrai reizei piemeklē dziesmas tā, ka gan klausītājam, gan pašiem prieks.

Gadi nāk un iet, bet es vēl dziedu. Citādi nemaz nevar, ja esi cilvēks, kam patīk dziesma. Neesmu arī mājās sēdētāja. Ģimenē visi esam dziedātāji, agrāk vairāk dziedāja pie galda. Esmu dzimusi 1934. gadā. Bijām trīs bērni – vecākais brālis nebija tāds dziedātājs, bet ar vidējo brāli mums saskanēja.

Zita Mamenišķe, “Zemgaļos” vairāk nekā desmit gadu
Esmu ar lietuviešu saknēm, bet slikti runāju lietuviski. Tagad nožēloju, ka neiestājos Jelgavas lietuviešu biedrībā.
Kādreiz mājās bija lopi, tad nekur prom nevarēja tikt. Pārdevu govi, un mani ilgi nebija jāpierunā iesaistīties kolektīvā. Tā ir iespēja satikties, izdziedāties. 
“Zita ir tā, kura visātrāk tekstu atceras,” piemetina Velta Leja.

Inese Kligenšteina, “Zemgaļos” kopš rudens
Nāku no Bērzes, Līvbērzē sāku dzīvot, kad apprecējos. Esmu dziedājusi ansambļos, korī, tautiskās dejas dejojusi. 18 gadu nodziedāju sieviešu vokālajā ansamblī “Sekvence”. 
Jau pirms laba laika mani aicināja pievienoties “Zemgaļiem”. Mājas darbiem nebiju piesieta, domāju, jānāk pamēģināt. Pēc ansambļa grūti dziedāt folkloras kopā – esmu soprāns, visu laiku gribas dziedāt uz augšu, bet sadziedamies labi.

Rita Šilova, “Zemgaļos” teju četrus gadus
“Zemgaļos” iesāku ar skati, kas notika Dobelē. Strādāju kultūras namā, un tur mani arī pierunāja nākt dziedāt. Kolektīvā dziedājušas arī abas meitas. Vasarā pie manis atbrauca mazdēliņš, viņam ļoti patika sist bungas. 
Līvbērzē esmu ienācēja, vairāk nekā gadu nodziedāju korī pie Veltas Riekstas. 

Aina Lazda, “Zemgaļos” divarpus gadu
Pati esmu no Madonas puses. Reiz pensionāru saietā svinējām dzimšanas dienas, un skolotāja bija uzlūgta pie mums ciemos. Dziedājām, un vēlāk mani un vēl divas uzaicināja uz “Zemgaļiem”. Vienīgā aizgāju, un iepatikās. Un man ļoti patīk Veltiņa – viņa novilks pēdējo kreklu un atdos otram. Kolektīva saliedētība ļoti atkarīga no vadītāja.
Pensionāres esam aktīvas – nūjojam, vingrojam, mazbērni jāaudzina. Otru dzīvi jau mums neviens nedos. Es, piemēram, aizeju vingrot, kaulainā atnāk, bet manis nav mājā. Otrā dienā aizeju uz folkloru, viņa atkal atnāk, un es atkal palieku dzīvajos. Nākamgad man jau būs 70. 
“Ainai ir īsta tautas dziedātājas – teicējas – balss,” priecājas Velta Leja.

“Zemgaļu” dalībnieki
• 2018. gada Dziesmu svētkos piedalījās Alberts Mednis, Dzidra Dukāne, Monika Trušele, Zita Mamenišķe, Aina Lazda, Ruta Sīmane, Gints Gorbacevičs, Rita Šilova un Iraida Petkeviča. 
• 2018./2019. gada sezonu atsāka Adrianna Bičele, kura jau vairākus gadus darbojās “Zemgaļos”, apgūstot vijoļspēli. Jaunās dalībnieces – Inese Kligenšteina un Elvisa Daukšte.
• 2017. gadā Jelgavā “Baltica 2018” skatē kopā ar jau pieminētajiem piedalījās Sandija Prince, Ilona Zīmorte, Liene Kromane.
• 2016. gada augustā Sāremā Anglas vējdzirnavu svētkos piedalījās Gatis Prūsis, Liene Kromane, Inese Vītola, Gints Gorbacevičs kopā ar Jelgavas novada folkloras kopu dalībniekiem.
• 2016. gada jūnijā Novadu dienās Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Zemgales sētā piedalījās arī Gatis Prūsis, Liene Kromane, Alberts Mednis, Dzidra Dukāne, Monika Trušele, Zita Mamenišķe, Rita Šilova, Aina Lazda, Gints Gorbacevičs. 
• 2016. gadā PEPT bērnu un jauniešu folkloras kopu skatē Vilcē piedalījās Gatis Prūsis, Liene Kromane, Inese Vītola, Adrianna Bičele, Gints Gorbacevičs.
• 2015. gadā starptautiskajā folkloras festivālā piedalījās Rita Šilova, Zita Mamenišķe, Monika Trušele, Gints Gorbacevičs, Gatis Prūsis, Artis Gulbis, Amanda Meldere, Kristīne Gorbaceviča un Ance Ubarte, Marta Bērziņa, kura kopā ar “Dimzēna” bērniem un jauniešiem piedalījās 2015. gada skolu jaunatnes Dziesmu svētkos.
• 2014. gadā Gints Gorbacevičs, Artis Gulbis, Amanda Meldere, Kristīne Gorbaceviča un Marta Bērziņa kopā ar Jelgavas novada folkloras kopu dalībniekiem piedalījās starptautiskā folkloras festivālā Polijā.


Foto: Raitis Puriņš un no kolektīva albuma. Visu rakstu lasiet 8. novembra “Zemgales Ziņās”


Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un “Latvijas valsts mežu” finansētās Zemgales kultūras programmas 2018 atbalstu

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Projekts “Kultūras nesēji Zemgalē”