Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ligita Timma: Jāmācās domāt un analizēt ne tikai rakstus 2

Pirms četrdesmit gadiem, kad, būdama studente, sāku regulāri kaut ko rakstīt vietēja un nacionāla mēroga preses izdevumiem, piemēram, “Cīņā” gatavoju atbildes uz darbaļaužu iesūtītajiem jautājumiem, nevienam ne prātā nenāca satraukties par auditorijas prasmi lietot masu informācijas un propagandas līdzekļus – avīzes, žurnālus, radio, televīziju. Protams, ka vārda “medijpratība” vienkārši nebija un nejutām vajadzību tādu radīt. Nebija jau arī nekādu auditorijas mērījumu, godīgi sakot, par auditoriju presē pat nerunāja, vienīgi kaut kādā mērā saistībā ar skatītājiem un klausītājiem. Pats svarīgākais rādītājs tolaik bija tirāža. Ja ir tirāža, tad viss kārtībā – izdevumu lasa. Un padomju pilsoņi pirka, abonēja un arī patiešām lasīja ļoti daudz dažādu izdevumu (gan jāpiebilst, ka tie bija arī ļoti lēti – avīze maksāja divas līdz četras kapeikas). Tā bija stabila tradīcija.

Mediju videi tolaik bija ļoti stipri uzspiests “pareizais ideoloģiskais pamats”. Sākot ar tiešu ideoloģisku pakļautību attiecīga mēroga partijas komitejai – vietējai vai republikas (padomju laikos, kā zināms, visā Padomju Savienībā bija tikai viena – Komunistiskā partija), beidzot ar “partijas šūniņu” redakcijā, kam bija modri jāuzmana, lai žurnālisti domā un izsakās “pareizi”. Katram laikrakstam bija skaidri zināms, ka katrā numurā jābūt rubrikai “Partijas dzīve”, un teju katrā rakstā bija jābūt zināmai nodevai partijai.

Bet zem šīs “cepures” vai “jumta”, ko katrs normāls cilvēks prata atšķirt, bija ļoti daudz ikdienišķi noderīgas informācijas, kultūras dzīve, sadzīviski jautājumi. Ar šodienas acīm veroties – kādai medijpratībai tolaik bija jābūt, lai graudus atsijātu no pelavām! Tiesa, “pelavas” nebija rafinētas, tās necentās iemānīt cilvēku galvās “īsteni patieso” domu par plaukstošo sociālismu un komunismu, kas tūliņ sāksies. Cilvēki lieliski saprata, kur rakstā vai ziņā ir stāsts un kur nodeva varai, pušķis, jo “tā vajag”.

Protams, ka sapratni par to, kas ir īsts un kas ne, nekur nemācīja. Manuprāt, šo īpašo medijpratību tolaik apguva līdzīgi kā valodu – ģimenē, draugu un paziņu lokā, arī darba kolektīvos (pat ja tajos skaļi sapulcēs runāja ideoloģiski pareizi). Un ne tikai to, mediju auditorija atpazina arī Ēzopa valodu, kuru mēdza lietot dzejnieki, publicisti un citi inteliģences pārstāvji, lai pateiktu to, par ko skaļi runāt nedrīkstēja.

Vai medijpratība būtu jāmāca mūsdienās? Uzskatu, ka ne. Mums taču nav arī krāpšanas atpazīšanas semināru, kaut gan lielāka vai mazāka mēroga krāpšanas notiek uz katra soļa. Bet ļoti svarīgi bērniem jau agri iemācīt kritiski domāt, loģiski spriest un analizēt. Lai katrs prastu pats vērtēt notikumus, situācijas, arī rakstus, jebko. Tad arī pati no sevis zudīs pārāk lielā uzticēšanās sociālajos tīklos publicētajam.


Ligita Timma, žurnāla “Dārzs un Drava” galvenā redaktore


Foto: no personīgā albuma

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Pievieno komentāru

Komentāri 2

diemžēl

Cīņa nebija nacionāla mēroga, bet gan okupantu varas laikraksts.

pirms 7 mēnešiem, 2019.01.04 17:08

ss

Кто бы говорил. Продажная во все времена.

pirms 7 mēnešiem, 2019.01.04 23:58

Projekts “Redzi apslēpto”