Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Purva bagātības izmanto, saudzējot un aizsargājot dabu

Kūdras ieguvei Latvijā ir sena vēsture, ziņas par to var atrast jau no 17.gadsimta. Sākotnēji kūdra tika izmantota apkurei, dažādu produktu uzglabāšanai un sausajās tualetēs. Mūsdienās kūdra ir viena no mūsu valsts dabas bagātībām. Tā ir pasaulē visplašāk izmantotais substrāts dažādu augu audzēšanai. Latvijā iegūst apmēram trešo daļu no Eiropā profesionālajā dārzkopībā izmantojamās kūdras. Gulbenes novadā kūdras ieguvei ir platības četrās atradnēs: Gaujaslīču (Kaudzīšu) purvā Rankas pagastā, Cepļu purvā Lejasciema pagastā, Salenieku purvā Litenes pagastā un Lielajā Mārku (Ušuru) purvā Daukstu pagastā. SIA “Ušuru kūdra” Lielajā Mārku purvā veiksmīgi izstrādā ne tikai kūdru, bet arī audzē un pārstrādā dzērvenes. Turklāt saimnieciskā darbība notiek blakus dabas liegumam. Uzņēmuma 121 hektāra plašajās kūdras atradnēs tiek iegūta frēzkūdra, ko izmanto lauksaimniecībā. 

SIA “Ušuru kūdra” - izņēmums darbībai liegumā

Kopš 1999.gada Lielais Mārku purvs ir dabas liegums. Tas tika izveidots, kad kūdras ieguve tur jau notika, tāpēc šī teritorija liegumā nav iekļauta. Dabas liegumam nav izstrādāts dabas aizsardzības plāns, kā arī individuālie izmantošanas un aizsardzības noteikumi. Tas varētu liecināt, ka šajā teritorijā nav nopietnu problēmu, jo noteikumus izstrādā tām teritorijām, kur saduras dažādas intereses un nepieciešami pasākumi, lai salāgotu dabas aizsardzības un saimnieciskās intereses. Latvijā šis nav vienīgais gadījums, kad īpaši aizsargājamās dabas teritorijas robeža noteikta tieši gar kūdras ieguves vietu. Īpaši aizsargājamās dabas teritorijās kūdras ieguve ir aizliegta, izņemot dažus gadījumus. Kūdras ieguves aizliegums saistīts ar sugu un biotopu aizsardzības likumu, likumu “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” un uz šo likumu pamata izdotajiem Ministru kabineta noteikumiem. Kūdras ieguve tiek pieļauta tikai trīs aizsargājamās teritorijās: Papes dabas parkā, dabas liegumā “Sedas purvs” un Gaujas nacionālajā parkā, to neitrālajās vai ainavu aizsardzības zonās. “Sedas kūdras purvā, kas atrodas liegumā, darbību ierobežo individuālie noteikumi un zonējums. Kūdras ieguve ir iekļauta neitrālajā zonā,” precizē Kūdras ražotāju asociācijas projektu vadītāja Dace Ozola. Ja tagad kūdras ieguve tiek plānota blakus vai tuvu “Natura 2000” teritorijai, kas iekļauta Eiropas nozīmes aizsargājamo teritoriju tīklā, tiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums un pēc tā izvirzīti papildu nosacījumi. Piemēram, tiek noteikta dažus metrus plata josla, kurā ir jāsablīvē kūdra, lai neskartajā purva daļā netiktu pazemināts gruntsūdens līmenis. Tāpat kūdras ieguvējam ir jāveic pazemes ūdeņu monitorings, lai varētu novērtēt kūdras ieguves ietekmi uz piegulošajām teritorijām. Pēc kūdras ieguves pabeigšanas ieguvējam ir pienākums veikt rekultivāciju. Tas dod ekonomisko ieguvumu, kā arī ir videi draudzīgs rekultivācijas veids no klimata pārmaiņu mazināšanas aspekta.  Siltumnīcefekta gāzu emisijas no dzērveņu stādījumiem ir vairākas reizes zemākas nekā, piemēram, no aramzemes, kurā audzē dārzeņus vai labību. 

Kūdra ir vajadzīga, lai nodrošinātu pārtiku 

Latvijas Kūdras ražotāju asociācijas valdes locekle Ingrīda Krīgere stāsta, ka 93 procentus no Latvijā iegūtās kūdras eksportē. Pagājušajā gadā kūdra tika eksportēta uz 112 valstīm. Latvijā ir maz lielu dārzniecību. Turklāt dārzeņu audzētāji, piemēram, “Getliņi”, “Mār­upe” audzēšanā izmanto akmens­vati. Acīmredzot tā ir lētāka, toties kūdra ir materiāls, kuru var izmantot atkārtoti. Turklāt kūdru iestrādā augsnē, tādējādi to uzlabojot. Savukārt akmensvate rada atkritumus, kas rada problēmas pēc tās izmantošanas,” skaidro I. Krīgere. Latvijā arvien vairāk audzē koku stādus, izmantojot kūdru. I.Krīgere uzsver, ka asociācija labprāt atbalstītu to, ka visa saražotā kūdra paliek Latvijā, jo no tās var ražot dažādu veidu substrātus, ko izmanto dārzeņu, dekoratīvo stādu audzēšanā. “To visu varētu izmantot Latvijā, bet diemžēl šeit nav tik silts klimats kā Vācijā, Holandē, Itālijā. Tagad klimats mainās un pie mums paliek siltāks, arī ziemas nav vairs tik aukstas, tas nozīmē, ka Latvijā veiksmīgi varētu attīstīt dārzkopību un dekoratīvo augu audzēšanu,” uzskata I.Krīgere. Viņa atzīst, ka kūdru, protams, izmanto arī mazdārziņu un siltumnīcu īpašnieki, taču tas nav liels apjoms. “Kūdra ir vajadzīga, lai nodrošinātu pasaules iedzīvotājus ar pārtiku, jo tajā var izaudzēt dārzeņus,” uzsver I.Krīgere. Dārzkopībai izmanto kūdru, ko iegūst augstajos purvos, kāds ir arī Lielais Mārku purvs. “Šī kūdra ir mazāk sadalījusies, tai ir lielākas ūdens uzsūkšanas spējas. Turklāt šī kūdra ir vieglāka un poraināka, jo satur vairāk gaisa, tāpēc nodrošina augiem labvēlīgākus augšanas apstākļus. Tiesa, ir arī augi, kuriem piemērotāka ir vairāk sadalījusies kūdra no zemajiem purviem, taču to izmanto daudz mazāk,” skaidro I.Krīgere.  Savulaik kūdru izmantoja arī apkurei, bet situācija mainījās divtūkstošo gadu sākumā, kad ar kūdru beidza kurināt TEC 2. “Līdz tam 80 procenti kūdras tika ražoti apkurei, bet tagad tikai apmēram trīs procenti tiek patērēti enerģētikā. Apkurei kūdru izmanto, piemēram, Līvānu kūdras fabrikā. Tur ražo kūdras granulas, ko izmanto savām un apkārtējo ciemu privātmāju vajadzībām. Kad ziemā trūkst šķeldas, tai līdz 20 procentiem var piejaukt kūdru, kas ir labs blakusprodukts degšanas iekārtām, jo tās attīra,” norāda I. Krīgere.  Pašlaik Latvijā kūdra tiek izstrādāta 24 000 hektāru platībā un nav paredzēts ieguves platības palielināt. “Ir jāsabalansē dabas aizsardzība ar saimniecisko darbību, tāpēc nevar strauji palielināt kūdras izstrādes platības. Nozares uzdevums ir saglabāt esošo kūdras izstrādes apjomu 30–50 gadu perspektīvā,” uzsver I.Krīgere. 

Fakti
◆ Purvi klāj 10 procentus no Latvijas teritorijas, savukārt 10 procentos purvu notiek kūdras ieguve. ◆ Latgalē ir lielākais kūdras atradņu apjoms – 31%.
◆ Latvijā kūdras atradnēs ir uzkrājušies 1,5 miljardi tonnu kūdras. Gada laikā kūdras slānis purvā pieaug vidēji par 
2 milimetriem. Tā gadā uzkrājas 1,6 miljoni tonnu kūdras.◆ 93 procentus no Latvijā iegūtās kūdras eksportē. 
2018. gadā kūdru eksportēja uz 112 valstīm.◆ 95 procentus no iegūtā kūdras apjoma izmanto dārzkopībai.
◆ Kubikmetrā kūdras var izaudzēt 7000 dārzeņu stādu, no kuriem var iegūt 16 tonnas gurķu vai 32 tonnas tomātu, 6000 koku stādu, ar kuriem var apstādīt 3 hektārus meža.
Avots: Latvijas Kūdras ražotāju asociācija

Šoruden – laba raža
Ne tikai Gulbenes novadā, bet arī aiz tā robežām SIA “Ušuru kūdra” ir plašāk pazīstama ar zīmolu “Ušuru dzērvenīte”. Uzņēmums četru hektāru platībā audzē lielogu dzērvenes. Tās novāc un pārstrādā uzņēmuma cehā. Kopš 2015.gada “Ušuru dzērvenītes” produktiem ir EKO sertifikāts.“Dzērveņu raža šoruden ir ļoti laba, it sevišķi ņemot vērā, ka pērn ogu nebija, jo sausuma dēļ aizkalta ziedi. Šajā pavasarī varējām ziedus pasargāt no salnām, jo ir laistīšanas iekārta. Uz lauka ir termometri, un ar īsziņu telefonā saņemam informāciju, ja ir plus četri grādi. Tad dzērvenes tiek laistītas. Atšķirībā no pavasara salnām rudenī tās ogām gandrīz nekaitē,” stāsta uzņēmuma ražošanas daļas vadītāja Veneta Čipa. Ušuru purvā tiek audzētas Amerikas lielogu dzērvenes ‘Stevens’. Tā ir ļoti auglīga un ražīga šķirne, kā arī izturīga. Tas ir svarīgi, jo uzņēmums dzērvenes audzē bioloģiski. “Man nav zināms, ka vēl kaut kur dzērvenes audzētu bioloģiski. Dzērveņu stādījumi tāpat kā jebkura kultūra ir jākopj, citādi ogu ražas nebūs. Pavasarī ir jānogriež stīgas, mulčējam ar kūdru, lai mulčas kārta būtu divi trīs centimetri. Netiek dots nekāds mēslojums labākai ražai. Ir iespējams dot bioloģisko mēslojumu, bet tas ir ļoti dārgs, tāpēc pagaidām iztiekam,” skaidro V.Čipa. Lai atvieglotu dzērveņu novākšanu, ir paredzēts iegādāties ogu kombainu. Tiesa, kombains pilnībā neaizstās roku darbu.Šajā nedēļa dzērveņu lasīšana uzsākta ar rokām pašu spēkiem. Tas ir ilgs process un turpināsies visu mēnesi. V.Čipa uzsver, ka dzērvenes var sākt lasīt tad, kad tām ir brūnas sēkliņas. Nenogatavojušās ogas nav ieteicams ievākt. Trīs dienās nolasīta apmēram pustonna dzērveņu, bet kopējā raža varētu būt apmēram 30 tonnas. Līdz ar novākšanu sākas ogu pārstrāde. Kastēs salasītās ogas tiek nogādātas glabātavā, kur tās pārlasa. “Dzērvenes sagatavojam dažādos veidos – gan svaigas, gan izspiestas sulā, gan sažāvētas sukādēs. Ir divu veidu sīrupi, kā arī dzērvenes savas sulas sīrupā un želejā, kam nav izmantots želatīns. Dažādi produkcijas veidi ir iekļauti dāvanas komplektā,” komentē Veneta. Viņa uzsver, ka sevišķi pieprasīta ir dzērveņu sula tetrapakās, jo to ir ērti lietot, turklāt sula pēc iesaiņojuma atvēršanas ilgi nebojājas. Visu produkciju pārstrādes cehā sagatavo trīs strādnieces,” skaidro V.Čipa. Pirms gada “Ušuru dzērvenītes” produkciju pārdeva uzņēmuma veikaliņā Gulbenē, bet tagad tā vairs nav. Kur dzērveņu produkciju varēs iegādāties turpmāk, pagaidām nav zināms, bet tā visa ir paredzēta vietējam tirgum.

Komentārs

Mīti un patiesība par saimniekošanu īpaši aizsargājamās dabas teritorijās 
Ar saimniekošanu un uzņēmējdarbības attīstību īpaši aizsargājamās dabas teritorijās (ĪADT) diemžēl saistās ļoti daudz mītu. Ļoti bieži tiek pārprastas normatīvo aktu prasības un uzņēmēji vai potenciālie uzņēmēji uzskata, ka aizliegumi ir stingrāki nekā patiesībā, lai gan īpašnieki paši nezina un nav nemaz interesējušies, kādi saimnieciskās darbības ierobežojumi pastāv. Daudzi vienkārši dzīvo ar apziņu, ka viss aizliegts, un tiek kultivēti mīti, ka, piemēram, nacionālajos parkos uzņēmējdarbība vispār nav atļauta, lai gan šis mīts nevar būt tālu no patiesības.Reizēm, zinot, ka kaut kādai darbībai nepieciešamas saņemt atļauju, potenciālie uzņēmēji nedara neko un atļauju pat nemaz neprasa, jo dzīvo ar pārliecību, ka atļauju valsts iestādes nedos, lai gan gadījumi, kad atļaujas netiek izsniegtas, ir ārkārtīgi reti. Ja arī ir kādi ierobežojumi, tad Dabas aizsardzības pārvalde kopā ar uzņēmēju meklē risinājumus un kompromisu, nosacījumu izpildi, lai varētu attīstīties.Jāatzīst, ka reizēm arī grēkojam no savas puses un, iespējams, atsevišķas situācijas netiek pietiekami izskaidrotas vai juridiskā valoda ir grūti uztverama, taču arī pārvaldē daudzi jautājumi tiek sakārtoti un ikdienas darbā pārvaldes speciālisti nāk pretī ikvienam, kas ir gatavs sadarboties un strādāt dabai draudzīgi.Saimniekojot ĪADT, nereti problēmas rada nesakārtotās īpašumtiesības – šis faktors gan ir aktuāls ne tikai aizsargājamā dabas teritorijā, bet arī ārpus tām. Vienlaikus bieži vien ir situācijas, kad potenciālie uzņēmēji nav elastīgi un negrib pieņemt jaunas idejas vai meklēt jaunas nišas, kā saimniekot un dzīvot ĪADT. Ir situācijas, kad tiešām ir aizliegumi un nav iespēju izvēlētajai saimnieciskajai darbībai, bet vairumā gadījumu ir dažādas iespējas, ko var izmantot.Katras ĪADT atļautās un aizliegtās darbības ir definētas vai nu speciāli šai teritorijai radītajos izmantošanas un aizsardzības noteikumos, vai Ministru kabineta “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējos aizsardzības un izmantošanas noteikumos”. Kopumā nosacījumi un aizliegumi ir vērsti uz dabisku ekosistēmu saglabāšanu, piemēram, mazāk intensīva vai aizliegta mežsaimnieciskā darbība, aizliegums apmežot vai apart dabiskus zālājus, nosacījums saglabāt purvus un citus mitrājus, dabisko ūdensteču un ezeru saglabāšana. Nosacījumi atkarīgi arī no katras teritorijas zonējuma – vai tā ir dabas lieguma zona, rezervāta vai ainavu aizsardzības zona. Pēdējā no tām aizņem proporcionāli lielāko daļu ĪADT platības, un šajā zonā ierobežojumi saimnieciskajai darbībai ir minimāli.Pasaulē šajā ziņā eksistē dažādas pieejas, Latvijā diemžēl dažādi ierobežojumi noteikti ar noteikumu, normatīvo aktu palīdzību. Ir valstis, kur regulējums tiek veidots ar brīvprātīgajiem līgumiem, tas ir, lielākie zemju īpašnieki vienojas ar valsti par to, kā konkrētajā ĪADT saimniekos, kādi nosacījumi tiks ievēroti, un nekādas papildu kompensācijas no valsts par to netiek maksātas, jo uzņēmēji saredz aizsargājamajās teritorijās sev jaunu biznesa nišu. Kā piemērs jāmin Itālija, kur “Natura 2000” teritorijās ar šo principu pamatā tiek veidota liela daļa dabas aizsardzības plānu. Taču jāatzīst, ka gandrīz visur pasaulē dabas aizsardzība un saimnieciskā attīstība tiek pretnostatīta un bieži vien konfliktē.
Latvijā ir šādas aizsargājamo dabas teritoriju kategorijas:

◆ 4 nacionālie parki  (Slīteres, Ķemeru, Gaujas un Rāznas), kas ir plaši apvidi, kur tiek aizsargātas dabas vērtības, ainaviskās vērtības un kultūrvēsturiskais mantojums, vienlaikus veicot zinātnisko izpēti, izglītošanu un atpūtas organizēšanu;◆ 1 biosfēras rezervāts (Ziemeļvidzemes) – plaša teritorija, kurā starptautiski nozīmīgas dabas un ainaviskās vērtības tiek saglabātas, nodrošinot ilgtspējīgu sociālo un ekonomisko attīstību;◆ 42 dabas parki, kas sevī ietver noteiktu apvidu dabas un kultūrvēsturiskās vērtības, piemēram, Gaiziņkalns. Dabas parki ir piemēroti raksturīgās ainavas saglabāšanai, sabiedrības izglītošanai un atpūtai, bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai;◆ 9 aizsargājamo ainavu apvidi, piemēram, Veclaicene, kas ir lielas teritorijas, kurās tiek aizsargāta īpaši skaista un daudzveidīga Latvijai raksturīga ainava un kultūrvide;◆ 261 dabas liegums – teritorijas, kurās aizsargā retas vai izzūdošas sugas vai biotopus, parasti cilvēku mazpārveidotas un saskaņoti apsaimniekotas platības;◆ 4 dabas rezervāti (Teiču, Krustkalnu, Grīņu un Moricsalas), kas ir teritorijas ar gandrīz neskartu dabu, kur uzturēties drīkst tikai ar īpašām atļaujām zinātniskās izpētes vajadzībām, lai nodrošinātu dabas procesu netraucētu attīstību;◆ 7 aizsargājamās jūras teritorijas.

— Gita Strode, Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta vadītāja

Foto: Gatis Bogdanovs

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu


Pievieno komentāru

Projekti