Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pēcdzemdību nomāktība – nopietns signāls, ne izlaidība

Daudz tiek runāts par depresiju, bet par pēcdzemdību depresiju vairāk raksta avoti, kas adresēti esošajām un topošajām māmiņām. Kopējā sabiedrības izpratne par to, kas un kā tas ir, joprojām ir ļoti minimāla, uzskata dūla un zīdīšanas konsultante Ilze Veske. Līdzcilvēkiem pēcdzemdību nomāktība ir jāuztver kā nopietns signāls būt gataviem palīdzēt sievietei ar sapratni un atbalstu.

Nekur nevar aizbēgt
Neinformētība par pēcdzemdību depresijas iespaidu uz sievietes fizisko un psiholoģisko veselību apgrūtina ārstēšanos un atlabšanu, tādēļ sabiedrībai jāizprot jaunās māmiņas sajūtas šajā laikā.

“Pēcdzemdību periodā sievietei dzīve mainās. Parasti pēcdzemdību depresija pastiprina tos depresijas stāvokļus, kas bija aktuāli pirms bērna. Kamēr sieviete strādā, gūst sasniegumus, viņa ikdienas steigā tam pārpeld pāri. Pēc dzemdībām tu nevari aizbēgt. Tu esi viens pret vienu ar mazuli, par kuru jāatbild 24 stundas diennaktī. Bērns raud, viņam jāpalīdz, lai justos labi. Daudzām ir pēcdzemdību skumjas, nomākts garastāvoklis, jo ilgstoši uzkrājas emocionāls un fizisks nogurums. Skumjas ir īpaši izteiktas, kad sieviete nejūt atbalstu. Ja viņai ir labi iekšējie un ārējie resursi, galvenokārt tuvinieku atbalsts, no skumjām viņa spēj iziet pati. Ja tās ieilgst, skumjas var pāraugt depresijā,” skaidro dūla. 

Atpazīt uzvedībā
Daudzas jaunās māmiņas ātri jūtas labi, jo bijušas spēcinošas dzemdības, bijis atbalsts un viņas sevi saudzējušas. Pēc dzemdībām viņas saka: tas bija baigais darbiņš, un ES to izdarīju! Viņām dzemdības devušas pārliecību, varēšanu. Ja sieviete sevi vairāk saudzē pēc dzemdībām, tad ir mazāks risks ieslīgt depresīvos stāvokļos.

“Ir mīts, ka depresija sākas tūlīt pēc dzemdībām. Tas var būt arī pēc ilgāka laika, piemēram, pusgada, kad ilgstoši māmiņa nav gulējusi, 24 stundas dienā ir ar augstu atbildības sajūtu, ļoti reti ir paņemta pauze sev, piemēram, ieiet vannā, netraucēti paēst siltu maltīti, iziet no mājām bez bažām par bērnu,” saka I.Veske.

“Dzīve ar mazu bērnu ir normāla, ja ir dienas, kad māmiņai ir izdošanās sajūtas, bet jau nākamā diena var būt pilnīgi pretēja. Kamēr ir šie “jautrie kalniņi” un pēc grūtām dienām atkal nāk mierīgas, tikmēr tas ir normāli. Ja ilgstoši, dienu pēc dienas, sieviete vairs nevar atrast, par ko priecāties, būt apmierināta un pateikt – jā, man izdevās, manai rīcībai ir kāds rezultāts, tas ir signāls, ka kaut kas nav kārtībā. Tā ir viena no depresijas pazīmēm. Kad pazūd prieks un sieviete gaida nākamo dienu ar sajūtu: es zinu – man nesanāks. Šodien bija ciešami, bet man ir bail par rītdienu, es nojaušu, ka atkal nebūs labi. Ir vēl grūtāk, ja izsapņotā dzīve ar mazuli krasi atšķiras no realitātes. Kad neizdodas izpildīt visas prasības un vēlamais scenārijs nesanāk, sieviete krīt iekšējos pārdzīvojumos – es neesmu laba mamma,” pēcdzemdību laika situācijas apraksta dūla.

Bieži depresijas pavadonis ir absolūts nogurums un bezspēks rūpēm par sevi. Smagākā depresijas stāvoklī var iestāties apātija. 

Paaudzes nesaprotas
Stāstos bieži sievietes piemin apstākli, ka viņas nav jutušās saprastas no vecākajām radiniecēm, kuras saka: “Man nebija laika domāt, ka ir grūti. Tu te iztaisies par tādu nespējnieci, tu tikai esi izlaidusies.” Sievietes neatbalsta arī viņu dzīvesbiedri: “Tev tas ir jāspēj, tā ir sieviešu darīšana, pati gribēji bērnu.”

“Mūsdienu vecmāmiņas, kad kļuva par mātēm, lielākoties 56 dienas pēc dzemdībām gāja uz darbu fabrikās, bērnu atstājot silītēs. Man to ir grūti aptvert. Varbūt bija citi veidi, kā tolaik sievietes tika tam pāri. Runāja par citām lietām, par pēcdzemdību depresiju noteikti ne, lai gan arī tad pastāvēja cilvēka psihiskā veselība,” saka I.Veske un vērtē: “Kādreiz dzima daudz bērnu, bet cilvēki dzīvoja saimēs, kas bija liels atbalsts. Mūsdienās ir tāds kā vienīgā bērna ūnikums – teju vienīgā sievietes iespēja būt mātei, pierādīt sevi, un ir liels sabiedrības spiediens, ka bērns – tā ir absolūta laime. Lielākoties māmiņa ar bērnu tiek izstumta no ierastās vides un ar visu jātiek galā vienai. Padomju laikā sievietes piedzīvoja slimnīcās skarbu pieredzi, viņām gāja grūti, bet tas nenozīmē, ka arī mūsdienās sievietēm nedrīkst iet grūti.” 

Meklēt palīdzību
“Ļoti svarīgi ir prast klausīties, nesākot dot padomus un stāstot savu pieredzi. Nozīmīgi, ka sievietei līdzās ir cilvēks, kurš saprot – jā, tev tiešām ir grūti, nevis – jā, tev šitā, bet tu zini, kā man bija?! Tu dari nepareizi – tev jādara tā. Tā mēs iesitam naglu sāpošajā miesā. Bieži sabiedrība neprot vienkārši paklausīties un pieņemt apstākli – tev drīkst iet grūti,” teic dūla un raksturo vēlamo atbalstu: “Drūmajā noskaņojumā vajag kādu, kas pasaka – jā, mazuļi neguļ pa naktīm, viņi daudz ēd, bet izskatās, ka tu tiksi galā.”

“Visbiežāk saka – būs jau labi. Ja ir depresija, iekšējā sajūta bezspēcības gadījumā signalizē – tā nav un nebūs. Jāapzinās, ka tā nav sievietes apzināta izvēle – es būšu bēdīga. Tas nav viņas lēmums, ja viss nenotiek tā, kā bija plānots,” norāda speciāliste un skaidro: “Tas ir ķīmiskais process, viņa nevar pieņemt lēmumu, ka saņemsies un priecāsies. Ķīmiskie procesi smadzenēs reaģē pretēji, un tur neko nevar padarīt.” Svarīgi depresijas stāvoklī būtu meklēt speciālistu palīdzību: psihologu, psihoterapeitu vai pat psihiatru. “Psihiatrs sabiedrībai saistās ar iekļūšanu uzskaitē. Īpaši depresijas stāvoklī sievietes uztver to daudz saasinātāk, tādēļ arī nepaprasa palīdzību. Smagā depresijā ar antidepresantiem tomēr palīdzība tiks nodrošināta, lai varētu normāli funkcionēt. Tā nav padošanās, bet tā ir liela drosme parūpēties par sevi, lai varētu rūpēties par mazuli,” viņa uzsver.

Pajautāt par pašsajūtu
“Eiropā vidējais bērnu skaits ģimenē ir 1,7. Gribam, lai dzemdē vairāk bērnu, bet kādi sievietēm ir resursi, atbalsts, lai to izdarītu – lai viņas nepaliktu vienas grūtībās? Latvijā ir liela jaundzimušo un bērnu mirstība. Ir jāskatās kopumā, kāda ir sieviešu emocionālā un fiziskā veselība,” spriež I.Veske, kura ar domubiedriem vada pirmsdzemdību kursus un kā zīdīšanas konsultante sniedz pēcdzemdību aprūpi. 
Kursos uzsver, ka ir jābūt emocionālajai piesaistei, jārūpējas par zīdaini, jābaro, jānodrošina citas vajadzības. I.Veske spriež, ka par dzemdību un pēcdzemdību periodu jāstāsta pēc iespējas tuvāk reālajai dzīvei, arī par depresijas riskiem. “Vieni apstiprina – jā, šitā mums bija, bet tie, kuriem bērnu vēl nav, stāstus uztver kā dzīvi uz Marsa,” stāsta dūla.

Pēcdzemdību aprūpei ir ne vien jābūt kursos, bet arī jāeksistē reālajā dzīvē. Ir sievietes, kuras laikus gatavojas dzemdībām, zīdīšanai, tomēr viņām ir sajūta, ka neizdodas, bet nepajautā atbalstu. Daļa nonāk pie savām sajūtām, kad sāk risināt zīdīšanas problēmas. Pēcdzemdību aprūpes laikā svarīgi apskatīt ne tikai mazuli, bet arī apraudzīt mammu. Sarunās top skaidrs, ka pie vainas ir nedrošība, nepārliecinātība un bailes, novērojusi I.Veske. Viņa norāda, ka pēc dzemdībām speciālisti visbiežāk jautā tikai to, kā iet bērniņam un kā viņa rūpējas par mazo. Bet par mammu nepainteresējas – kā tev ar veselību, kā iet, vai esi gulējusi, vai nav kādas sūdzības? “Sievietei rūpes par savu veselību bieži saistās ar mītiem: man teica, ka tikai sestajā pēcdzemdību nedēļā jāiet pie ārsta. Viņa neiet ātrāk un nejautā. Tas tādēļ, ka bieži sieviete neuzticas saviem ķermeņa signāliem,” teic speciāliste. 

Respektēt atlabšanu
“Senajiem latviešiem ir šis jaukais termins attiecībā par jauno māmiņu – nedēļniece. Manā izpratnē tās ir divas nedēļas – ap gultu, divas nedēļas – pa māju, divas nedēļas – ap māju. Ķermenis un sievietes prāts saprot pārmaiņas: mazulis ir piedzimis, tagad atkal esi sieviete,” pauž I.Veske, piebilstot, ka sešas nedēļas ir tas laiks, kad sieviete pēc dzemdībām atgūstas fiziskā un emocionālā līmenī. Šis fakts būtu jāņem vērā gan pašai sievietei, gan jārespektē apkārtējiem.


Foto: pixabay.com

Pievieno komentāru

Citas ziņas