Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Miris zviedru režisors Ingmars Bergmans

Stokholma, 30.jūl., LETA--AFP. Pirmdien 89 gadu vecumā miris pasaulslavenais zviedru kinorežisors Ingmars Bergmans, aģentūru TT informēja viņa meita Eva.

Viens no pasaules ietekmīgākajiem režisoriem aizgājis aizsaulē savā mājā Fores salā.

Eva Bergmane sacīja, ka viņas tēvs miris «mierīgi», taču neminēja nāves cēloni.

Laikraksts «Dagens Nyeter» vēsta, ka kinoleģenda mirusi apmēram septiņos pēc vietējā laika.

Bergmans kļuva slavens visā pasaulē ar tādām filmām kā «Det Sjunde inseglet» («Septītais zīmogs») un «Fanny och Alexander» («Fanija un Aleksandrs»), kura ieguva četras «Oskara» balvas, ieskaitot balvu par labāko ārzemju filmu.

Vēl «Oskaru» par labāko ārzemju filmu Bergmanis saņēma par lentēm «Jungfrukällan» («Jaunavu avots») un «Såsom i en spegel» («Mīklaini, kā spogulī»).

Daudzi kino cienītāji Bergmanu uzskata par izcilāko pagājušā gadsimta piecdesmito un sešdesmito gadu autorkino meistaru, kura filmas pārspēj Federiko Felīni, Luisa Bunjuela, Žana Lika Godāra un citi leģendāru kinorežisoru darbus.

Ernsts Ingmars Bergmans piedzima 1918.gada 14.jūlijā Upsalā, Zviedrijā. Stingrā audzināšana bērnībā un attiecības ģimenē atstāja uz viņu neizdzēšamu iespaidu un tika atspoguļotas viņa filmās.

Savu aicinājumu Bergmans atklāja, mācīdamies Stokholmas universitātē, kad literatūras un vēstures lekciju vietā izvēlējās dramatisko pulciņu.

Bergmans debitēja kino režijā 1946.gadā ar filmu «Kris» («Krīze»), taču starptautisku atzinību viņš izpelnījās 1955.gadā, kad viņa filma «Sommarnattens leende» («Vasaras nakts smaidi») tika izrādīta Kannu kinofestivālā.

Vairāk nekā trīsdesmit gadus režisors uzņēma vidēji vienu filmu gadā. Sākotnēji Bergmana darbs Zviedrijā guva vājas atsauksmes, jo tika uzskatīts par pārlieku tumšu un neizprotamu. Viņa filmu centrālās tēmas vienmēr bija mīlestība, vientulība, ciešanas un attiecības ar Dievu.

Arī sievietes spēlēja nozīmīgu lomu viņa filmās, kas bieži apcerēja sievietes dvēseles noslēpumus. Bērnībā režisors bija ļoti pieķēries savai mātei un, kad ārsts viņai ieteica veltīt viņam mazāk uzmanības, lai zēns kļūtu patstāvīgs, viņš dziļi pārdzīvoja šo zaudējumu.

Bergmana filmās daudz uzmanības tiek veltīts mātes un dēla attiecībām, kā arī viņa pieredzei ar piecām sievām. Viņam bija deviņi bērni, ieskaitot meitu no aktrises Līvas Ulmanes. Pēdējā Bergmana sieva bija Ingrida fon Rozena.

Zviedru režisors veidoja dziļi personīgas filmas, kurās bieži atspoguļojās viņa intelektuālās un garīgās pārdomas, kā arī ticības Dievam zudums.

Filmas «Det Sjunde inseglet»(«Septītais zīmogs»), «Jungfrukällan» («Jaunavu avots»), «Såsom i en spegel» («Mīklaini, kā spogulī»), «Nattvardsgästerna» («Ziemas gaisma» jeb «Dievgaldnieki») un «Tystnaden» («Klusums») noliedz ticību Dievam un atstāj tikai pārliecību, ka cilvēka dzīvi vajā ļaunums.

Filmā «Smultronstället» («»Meža zemeņu pļava») Bergmans pievērsās cilvēka un sabiedrisko attiecību psiholoģiskām dilemmām un ētiskiem jautājumiem.

Daudzus gadus Bergmans atteicās no piedāvājumiem strādāt ārzemēs, taču, kad 1976.gadā Zviedrijas nodokļu inspekcija izvirzīja viņam apsūdzības, Bergmans pārcēlās uz dzīvi Vācijā un strādāja par režisoru Minhenes «Residenz» teātrī.

Pēc sešu gadu trimdas viņš atgriezās Zviedrijā un dzīvoja tur līdz pat savai nāvei.

Lai gan oficiāli viņš skaitījās «pensijā», Bergmans turpināja intensīvi strādāt, veidojot televīzijas uzvedumus un rakstot scenārijus. Viņa scenārijs autobiogrāfiskajai sāgai «Den goda viljan» («Labie nodomi»), kad to saīsināja līdz trīs stundas garai filmai, 1992.gada Kannu kinofestivālā atnesa Zelta palmas zaru režisoram Billem Augustam.

«Ingmars Bergmans ir viens no visu laiku izcilākajiem režisoriem. Vislabāk Ingmaru Bergmanu raksturo viņa filmas», TV 24 Kultūras ziņām pastāstīja kinokritiķis Viktors Freibergs.

«Kino Bergmanu neinteresē tāda pārdabiska pārblīvētība ar vizuālajiem tēliem, drīzāk viņam piemīt zināms lakonisms, pat skopums vizuālo līdzekļu izvēlē. Piemēram, filmā «Zemeņu lauks» režisors stāsta par veca vīra ceļojumu savā pagātnē. Filma ir skatītāja pakļaušana sevis atkailināšanai, sevis izzināšanai - sevis kritiskai aplūkošanai, kas ļoti raksturo Bergmanu. Daudzi uzskata viņa filmas par drūmām, un, jā, protams - tās ir drūmas, bet režisors pastarpināti pauž, ka jebkuras zināšanas ir grūti panesamas. Filma «Čuksti un kliedzieni», kas ir viena no depresīvākajām režisora filmām un arī viena no elegantākajām, ir stāsts par to, ka ciešanas ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, kas nebeidzas arī pēc nāves. Tas ir diezgan šausminošs apgalvojums.»

«Savukārt kādu citu filmu - «Septītais zīmogs», Bergmans iedvesmojās uzņemt no kādas baznīcā redzētas gleznas. Gleznā bija attēlota Nāve, kas spēlē šahu ar kādu cilvēku. Filma vēsta, ka vienīgais veids, kā pārvarēt nāvi, ir - izmantojot radošo spēku, radošo enerģiju, spēlējot «dzīves svinēšanu».

Arī šis «dzīves karnevāls» ir svarīga Bergmana filmās pausta ideja. Izmantojot filmās lelles, spoguļus, viņš rada citu realitāti, kas it kā dublē īstenību. Bergmana filmas vairāk uztveramas kā stāsti, nevis par kādu konkrētu laiku vai cilvēku, bet gan kā līdzības par dzīvi vispār,» turpināja Freibergs.

Bergmans ir autors, kas uzņēmis absolūti izcilus darbus. Taču nevajadzētu uzskatīt, ka viss, ko viens cilvēks taisa, ir izcils, jo arī viņam ir diezgan daudz filmu, kas ir diezgan neveiksmīgas. Bet tas ir tikai dabiski, jo jebkurš radošs process ir arī mokas un ciešanas, nevis «šampanietis ar ledu, no rīta līdz vakaram». Tas, ka Bergmans diezgan cietsirdīgi izturas (tādā diezgan pozitīvā izpratnē) pret skatītāju, manuprāt, arī ir ļoti izcila režisora pazīme. Piemēram, tā pati filma «Persona», kas ir par kādu radošu personību, kas vairs nespēj būt radoša un šajā brīdī pārstāj runāt.

«Filma par to, kā cilvēka dzīve vienā mirklī var kļūt tukša. Parādot, ka cilvēka dzīve ir diezgan loģiska, ja mēģinām to sakārtot, un tajā pašā laikā - tā ir pakļauta neparedzamiem pavērsieniem, par kuriem lielā mērā tad arī ir Bergmana daiļrade,» piebilda kinokritiķis.

Pievieno komentāru

Ozolnieku novadā