Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Gleznojot dabū «jaunas» acis

Agronoms un biškopis Vladimirs Manavickis ir nopietns vīrs. Savā profesijā viņš vairs nestrādā, bet ir nelielas viesu mājas īpašnieks. Tā atrodas Rīgas – Viļņas šosejas malā Ceraukstes pagastā. Pirms pieciem gadiem sācis aizrauties ar glezniecību, Vladimirs bez audekla un otām vairs nevar iztikt nevienu dienu. Viņš darbojas studijā, ko vada Latvijā un ārvalstīs pazīstama gleznotāja Īra Rozentāle, ir mākslinieku apvienības «Bauskas grupa» dalībnieks.

Baidās pazaudēt godu Profesionālu mākslinieču un iesācēju pulciņā Vladimirs ir vienīgais vīrietis. «Man ir versija par to, kādēļ vīri neiesaistās mākslas interešu grupās. Vairākums uzskata, ka viņu godam tas rīvē kantis. Īstam vecim taču labāk piestāv paņemt makšķeri, nozvejot milzīgu līdaku, paķert bisi, nošaut briedi un pusgadu ar trofejām dižoties. Sēdēt pie molberta, ņemties ar otiņām – šausmas, ko tad draugi nodomās!» ironizē Vladimirs. Viņš jūtas pašpietiekams daudzās jomās sevi īstenojis cilvēks, lai atļautos būt iekšēji brīvs un darīt to, kas pašam patīk. Gleznot sāka 53 gadu vecumā. Viņam laimējās īstajā brīdī atrast īsto skolotāju. Vladimira iecienītākais mākslas virziens ir abstrakcionisms. Vienā rāvienā – 12 darbu Amatieris uzskata, ka ab­strakcija ir labākais pašizteiksmes veids, lai spēlētos ar sapņiem, domām, idejām. Vienā kompozīcijā var ietvert visu dzīves izjūtu un fantāzijas. Vladimirs stāsta: «Gatavojoties apvienības «Bauskas grupa» kārtējai izstādei, intensīvi gleznojām. Sarunājos ar kolēģi, kura strādāja līdzās. Viņa prātoja par dažādiem mākslas stiliem un, palūkojusies uz mani, uzsvēra, ka abstrakcionisms nav domāts iesācējiem. Tas bija tiešs mājiens. Mani pārņēma tāda «cemmme», ka vakarā atbraucu mājās un vienā rāvienā radīju kādas 12 abstraktas kompozīcijas. Es gribēju pierādīt, ka neesmu ar pliku roku ņemams. Ja kolēģe nebūtu augstprātīgi izteikusies, diez vai man rastos tāds stimuls pamēģināt gleznot abstrakti.»Piecos mācekļa gados amatierstudijā daudz apgūts – gleznošanas tehnoloģija, perspektīvas, kompozīcijas likumi, krāsu īpašības, pasaules mākslas vēsture. Vladimirs apmeklējis arī citas skolotājas vadītās zīmēšanas nodarbības, lai iemācītos grafikas tehnikas.  Bez pelēkiem toņiem Vladimirs intensīvi strādā arī patstāvīgi. Ģimenes mājās piemērotākā vieta gleznošanai ir virtuve, jo pa rokai atrodas izlietne. Meistars izmanto sintētiskās akrila krāsas, kas atšķirībā no eļļas ļoti ātri žūst. Izvēlei ir arī praktisks motīvs – eļļas krāsas atšķaida ar terpentīnu, kura aromāts nav izvēdināms. Tas iesūcas gaisā, mēbelēs, apģērbā. Manavicku ģimenes māja un viesu apartamenti atrodas zem viena jumta. Amatieris spriež: «Akrils, manuprāt, ir mūsdienīgāks materiāls. To es dēvēju par «moderno eļļu». Manai skolotājai Īrai Rozentālei akrils nepatīk. Viņa saka – eļļa ir gadsimtos pārbaudīta vērtība. Turklāt nav zināms, vai akrila virsmas saglabāsies tikpat labi kā ar eļļas krāsām gleznotās.» Vladimira darbu kolekcijā ir abstraktas kompozīcijas, ainavas dažādos gadalaikos, klusā daba. Namatēva vaļasprieks ir guvis atbalstu ģimenē. Tagad Manavicku mājā diezgan bieži tiek runāts par glezniecību. Ģimenes locekļi iesaistās darbu vērtēšanā, bet dēls Eduards visas tēva gleznas nofotografējis un izveidojis digitālo albumu. Māksla Vladimiram pavērusi gluži jaunu dimensiju. Viņš iesaucas: «Man bija jānodzīvo vairāk nekā 50 gadu, lai iemācītos saskatīt to, ko citi neredz. Tagad sapratu, ka daudzi cilvēki pasauli uztver citādi – tā viņiem šķiet pelēcīga. Reizēm, braucot ar mašīnu un lūkojoties visapkārt, mani pārņem neizsakāms prieks, jo pasaule ņirb no krāsu pārpilnības. Kur gan esmu bijis agrāk, to visu neievērodams?»

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas