Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Drosme būt citādākiem (FOTO)

Kādā no Rīgas Sociālo pakalpojumu aģentūras rīkotajiem pasākumiem, kas veltīts audžuģimeņu kustības veicināšanai, atklājās, ka viena no Latvijā izcilākajām ģimenēm, kas audzinājusi vai turpina audzināt desmit pieņemtos bērnus, dzīvo Jelgavā. Audžuvecāki ir Aija un Jāzeps Dzierkali. Viņu pašu ģimenē ir piedzimuši deviņi bērni. Pēc tagadējiem rēķiniem sanāk, ka Dzierkalu laulībā, kas turpinās 29. gadu, aprūpēti 19 bērni.  

Dzierkali ir deklarēti Rīgā (tāpēc atskaitēs par vietējām audžuģimenēm viņi tik vienkārši neparādās), un ģimenes nākotnes plāni vairāk saistās ar Jāzepa dzimto Latgali. Taču Jelgava ir Aijas dzimtā pilsēta, viņai kopā ar Jāzepu  – mīlestības pilsēta, kur 1989. gada martā LLU Meža fakultātes ballē viņi pirmo reizi satikās. Negaidīti sanāca tā, ka pirms diviem gadiem ģimene atgriezās Jelgavā un noīrēja dzīvokli. Rīgas dzīvokli un iesākto ģimenes mājas jaunbūvi nācās atstāt bankai.

Taču neveiksme ar īpašumiem un finansēm nav mazinājusi ģimenes varēšanu uzņemties rūpes par bērniem. Pirms divām nedēļām Dzierkali pieņēma divus brāļus – gadu veco Ņikitu un trīsgadīgo Aināru, kuru māte nespēj par puikām parūpēties. Aija atzīst, ka būt audžumammai viņai ir kā darbs, par to viņai no šī gada maksā algu un arī nodokļus (līdz tam bija tikai bērnu kopšanas pabalsti). Diemžēl vēl neviens politiskais spēks Latvijā nav panācis, ka daudzbērnu ģimeņu mātēm par viņu darbu, audzinot pašu bērnus, tiktu nomaksāti nodokļi, lai viņas varētu saņemt medicīnisko aprūpi un vecuma pensiju.   

Bet kā cilvēks jaunībā var saprast, ka ir satikta īstā mīlestība, ar kuru kopā iet kaut uz pasaules malu? Aija tovakar deju zālē Jāzepu pamanījusi tūlīt. Tolaik Jāzeps mācījās Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē, bet Aija pēc 2. vidusskolas beigšanas strādāja Kibernētikas katedrā, kas bija viena no pirmajām vietām, kur LLU sāka lietot datorus. Jāzeps studēt bija atgriezies pēc pārtraukuma. 1987. gadā, kad padomju impērija sāka jukt, obligātajā karadienestā iesauca arī studentus. Pēc atgriešanās mājās Jāzeps atšķirībā no daudziem citiem agrākajiem studiju biedriem mācības apņēmīgi turpināja. Atceroties pirmās tikšanās brīdi, Aija stāsta: “Es neizrādīju, ka Jāzepu redzu. Nogāju maliņā ar draudzenēm, taču patiesībā ar acs kaktiņu vēroju, ko viņš dara. Cik ilgi stāvēs! Nāca lūgt dejot. Dejojot nerunāju. Lepna meitene. Neiešu izrādīt, ka man viņš patīk,” pasmaida Aija. Pusballi nodejojot, Jāzeps Aijai bija pajautājis tikai vienu – vai meitenes sirds ir brīva. Ar otro tikšanās reizi viņš sapratis, ka Aija par visiem simt procentiem ir īstā, kas jāved rādīt vecākiem, līdzi paņemot arī pasi laulības pieteikšanai.


Foto: Raitis Puriņš. Visu rakstu lasiet 10. maija “Zemgales Ziņās”

Pievieno komentāru

Jelgava