Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Skrējēja hortenziju paradīzes dārzā Jelgavā (FOTO)

Īpašums Tērvetes ielā Jelgavā, pie kura izkārtais reklāmas plakāts vēsta par šeit nopērkamajiem stādiem, no ārpuses šķietami nemaz nesola tādu bagātību, kas ieraugāma, izstaigājot to. Saimnieks Ilmārs Zirnis stāsta, ka abi ar kundzi Initu šeit dzīvo gadus padsmit. Pārcēlušies no dzīvokļa, un abi tolaik necilo īpašumu pārvērtuši ziedošā oāzē. 

Par ziediem
Uz jautājumu, kāpēc aizrāvies ar dārzkopību, Ilmārs ar smaidu atzīst: “Man ir dokumentāls pamatojums – esmu beidzis gan Bulduros daiļdārzniekus, gan LLU agronomus. Īstenībā aizraušanās, visticamāk, ir no vecākiem. Lai arī viņi vispār nebija saistīti ar dārzkopību, bet padomju laikā izdzīvoja gan tulpīšu ēru, gan rožu potēšanu. Tā es iemācījos ļoti labi potēt. Vienmēr mums bija iekopts dārziņš, un man iepatikās, tāpēc aizgāju mācīties uz Bulduriem.” Juku laikos gan nācies strādāt ne tikai dārzkopībā, bet, pārceļoties uz dzīvi Tērvetes ielā, viss sākts no nulles ar stādu audzēšanu.

Ilmāra dārza lielākais lepnums ir hortenzijas, kas te atrodamas visdažādākajos izmēros un šķirnēs, taču to audzēšanai viņš pievērsies vien pirms gadiem trijiem četriem, pirms tam vairāk nodarbojies ar potējumiem un tūjām.

“Kāpēc tieši hortenzijas? Tā ir tīri nejaušība. Atvedu pirmās no ārzemēm, ziedošas, skaistas. Ļoti iepatikās. Tad vēl Latvijā hortenzijas nebija pārāk populāras. Diezgan ilgi līdz tam biju tūjas audzējis, bet tas likās tik monotoni,” stāsta audzētājs. Arī citiem dārzkopības mīlētājiem Latvijā hortenzijas ļoti ejot pie sirds. Tiesa, zināšanas par to audzēšanu un vispār par dārzkopību nemaz tik augstā līmenī, kā varētu šķist, neesot. “Kad nedēļas nogalēs aizbraucu uz tirdziņiem pārdot stādus, vienmēr kāds pienāk pajautāt, kāpēc viņam hortenzija dārzā nezied. Pirmais jautājums man vienmēr ir – vai hortenzijai lapas lielas? Cilvēki nereti krīt kārdinājumā un iepērk visdažādākajās krāsās lielveikalos piedāvātās hortenzijas. Tās pie mums samērā slikti ziemo un var arī neziedēt, bet tas nav viennozīmīgi. Piemēram, Kurzemē daudziem aug dārzos un skaisti zied katru gadu.”

Ilmārs smejas, ka nereti visdīvainākās zināšanas par dārzkopību cilvēki smeļoties internetā: “Tas diemžēl ir gan ieguvums, gan posts. Tur var atrast daudz labas informācijas, bet var izlasīt arī visādas muļķības. Cilvēks izlasa un uztver par absolūto patiesību, un pēc tam grūti pārliecināt, ka varētu būt citādi. Arguments ir – bet tur taču bija rakstīts!”

Ar lepnumu Ilmārs “Ziņas” vadā pa dārzu un izrāda hortenzijas, kas katra var lepoties ar kādu īpašu iezīmi – daža ar milzu ziedkopām, cita ar smaržu vai krāsu. “Mēs esam ļoti mazi audzētāji un ar apjomu ne ar vienu sacensties nevaram, vien ar kvalitāti,” teic Ilmārs. Tādēļ kvalitātes latiņa vienmēr turēta augstu. Vēl arvien šis tas tiekot uzpotēts, jo tas dārza saimniekam patiešām labi padodoties, tāpat tirgoti tiek arī citi stādi. “Potējumi vienu brīdi bija ārkārtīgi populāri, bet cik tad var vienā mazdārziņā iestādīt! Tagad jau tos pērk tomēr mazāk,” atzīst dārzkopis.

Par skriešanu
Ar vieglu ironiju pats par sevi Ilmārs meklē telefonā fotogrāfiju, lai parādītu, kas novedis viņu pie skriešanas. 2011. gadā pirmo reizi uzvilcis sporta apavus, un kopš tā laika izdevies nomest padaudz kilogramu un atrast sev ļoti tuvu hobiju. Skriešana tā iepatikusies, ka bez tās stādu audzētāja dzīve vairs nav iedomājama. Pirms tam ar sportu viņš nekad neesot nodarbojies. Tagad jau skriets daudzās sacensībās ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs, izbaudot gan kalnu skrējienus ar pāris tūkstošu kilometru kāpumu, gan pārbaudījumus tuksnesī.

Stāstot par iecienītākajiem skrējieniem, Ilmārs secina, ka nav veicis vēl nevienu klasisko gludo maratonu, toties viņa kontā ir skrējiensoļojums Rīga–Valmiera. Tas pieveikts pirms trim gadiem. Ilmāram tuvi gan kalni, gan tuksneši. Ar pēdējiem viņš “saslimis” Marokā, kur jau pasen viesojies. Tur bijusi iespēja vakarā uzkāpt tuksneša kāpā sešdesmit metru augstumā, lai noskatītos saulrietu tuksnesī. Tas atstājis neizdzēšamu iespaidu, un kopš tā laika tuksneša ainavas viņam šķiet vienas no skaistākajām pasaulē. Tiesa, gida piesauktie sešdesmit metri kāpai, kurā jāuzkāpj, tikai sākotnēji licies sīkums. Izrādījies, ka rausties augšā stāvā smilšu kāpā sešdesmit metrus nav nekāds nieks. Lai to izdarītu, pagājušas vairāk nekā divas stundas. “Tu liec kāju un brīžam nonāc zemāk, nekā sāki,” kāpienu pa smiltīm atceras Ilmārs.

Tieši mīlestība uz tuksnesi mudinājusi piedalīties maratonā tuksnesī, un viņš pieteicies dalībai Eilatas maratonā Izraēlā. “Starts bija sešos no rīta. Starta brīdī kādi 17 grādi, bet stundas laikā, tikko parādījās saule, uzsila līdz 30, pēc tam aptuveni 40 grādiem,” atceras sportists. Izraēlas skrējiens bijis ar dažādiem piedzīvojumiem – gan reģistrējoties, gan pēc tam ar rezultātu fiksēšanu un citiem –, tomēr kopumā ļoti jauks. Vairākus mēnešus gan Ilmāram skriešanas prieki bijuši liegti, taču sportu tāpēc pie malas nav metis, bet gan pie treneres apguvis nūjošanas māku. Šonedēļ viņš stāsies uz starta Cēsu “Eco Trail” sacensībās.


Foto: Raitis Puriņš

Pievieno komentāru

Jelgava