Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Audžuģimeņu kustībai traucē sabiedrības aizspriedumi par bērnu sliktajiem gēniem (FOTO) 9

Aicinājums “Latvija bez bērnunamiem”, valstiski veicinātais deinstitucionalizācijas plāns, kur Labklājības ministrijas vadlīnijās teikts, ka līdz 2023. gadam ne tikai bērniem, bet arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuri dzīvo sociālās aprūpes centros, tiks atrastas mājas... Šķiet, sabiedrībā arvien jūtamāk iezīmējas virzība uz to, ka Latvija pievienosies valstīm, kādas ir gan Rietumos, gan Austrumos un kur bērnus neizmitina iestādēs un teju katram ir vecāki vai audžuvecāki.

No otras puses, skaidrs, ka šajā ceļā liels gabals vēl nav pieveikts. Maruta un Gunārs Drēskas, kas audžuģimenes statusu ieguva pirms septiņiem gadiem, Zaļenieku pagastā ilgu laiku bija vienīgie. Tagad jau tādu top vairāk.

Anuteļu otrā elpa 
Jau vairāk nekā desmit gadu liels uzraksts uz saimniecības ēkas sienas “Uzmanību! bērni!” ir pavērsts pret tiem, kas no Abgunstes muižas gar Anutelēm dodas uz Ziedkalnes pusi. Lielajās lauku mājās ir plašas istabas. Pirms Otrā pasaules kara te atradās baptistu lūgšanu nams, kurā kalpoja sludinātājs Kārlis Zingers, kas emigrēja uz ASV. Savukārt komunistisko represiju laikā Gunāra vectēvu Anuteļu saimnieku Jāni Drēsku izsūtīja. Tomēr ģimenei izdevās palikt savās mājās arī tajos laikos, kad cilvēks par Dieva vārda godināšanu varēja tikt sodīts.

Pēc valsts atjaunošanas ilgāku laiku lielā māja bieži vien stāvēja patukša. Jaunajiem māju saimniekiem Gunāram un Marutai, kas salaulājās 2000. gadā, savu bērnu nebija. Lielais brīdinošais uzraksts “Uzmanību! bērni!” tapa saistībā ar viņu rūpēm par radu bērniem, kas, mīļi gaidīti, uz Anutelēm brauca ciemos. Taču nu jau septiņus gadus mājās bērni ir pastāvīgi, un brīdinošais uzraksts ir aktuāls “divdesmit četri septiņi”, tas ir, visu laiku.  

Pēc bērniem rindā nestāvēja
“Pēc desmit laulībā nodzīvotiem gadiem mēs sapratām, ka Dievs mums grib dot nevis miesīgus, bet audžubērnus,” četrdesmitgadniece Maruta Drēska stāsta par to, kā viņa ar vīru Gunāru nolēma mācīties par audžuvecākiem. Vispirms viņi pieņēma aizbildniecībā četrus gadus vecu meitenīti Viktoriju (aizbildņa statuss ir iegūstams vienkāršāk nekā audžuvecāku statuss). Drīz pēc tam, kad 98 stundu mācību kurss bija pabeigts, Jelgavas novada bāriņtiesa ģimenei piedāvāja uzņemties audžuvecāku rūpes par Viktorijas brāli septiņgadīgo Andreju un piecgadīgo māsiņu Oļesju.

“Tu paņem bērnu pie sevis, viņš ir nobijies, visa dzīve tam apgriežas ar kājām gaisā! Un tad tu redzi, kā bērns pamazām atveras, sāk uzticēties, pienākt klāt, kaut ko pajautāt. Un sāk saukt audžuvecākus par mammu un tēti, kaut viņiem nekad tas nav ieteikts vai lūgts,” stāsta Maruta.     

Abas meitas ir muzikālas. Meitenes mācās Zaļenieku pamatskolā un arī Jelgavas bērnu mūzikas skolā. Savukārt Andrejs, kurš mācās Jelgavas 4. vidusskolā, ir jaunsargs. Runājot par pusaudžu augšanas grūtībām, Maruta teic, ka neko daudz tās nav izjutuši, jo bērni pusaudžu vecumā jau bija iedzīvojušies audžuģimenē un pieņēmuši tās noteikumus, kas būtībā balstās uz Bībeles desmit baušļiem. Kaut arī Andrejs, Oļesja un Viktorija nav adoptēti, viņi Marutas un Gunāra ģimenē paliks uz mūžu. To viņi paši vēlas, un bērnu griba tiek ņemta vērā.

Drēsku ģimene uzņēmās rūpes arī par diviem jaunākiem zēniem, kas uz laiku bija izņemti no bioloģiskajām ģimenēm. Taču tagad viņu problēmas ir sekmīgi atrisinātas – viens puisēns ir adoptēts, bet otrs atgriezies savā ģimenē. Abi dzīvo Latvijā. 

Aktīvi bērni ir veseli
“Varbūt grūtākais brīdis ir tad, kad tu, pieņemot bērnu, redzi, ka viņam trūkst iemaņu, kas ir ģimenēs augušajiem. Bet ne jau bērns pie tā ir vainīgs! Tā ir pieaugušo neizdarība un vaina, ka lietas nonākušas tik tālu. Taču ar mīlestību un pacietību visu var vērst par labu. Brīžiem lielāku skādi nodara pieaugušie, kas nevēlas izprast bērna pagātni un sāk bakstīt. Man kādreiz norāda: “Ko tev tie bērni tik aktīvi!” Es atbildu: “Tas ir ļoti labi. Tā ir zīme, ka viņi nav slimi. Visi nevar sēdēt, rokas klēpī salikuši,” saka Maruta.

Jaunākā atvase Drēsku ģimenē ir divarpus gadu vecā Alise, kuru audžuvecāki ir “bez piecām minūtēm” adoptējuši. Alise prot pamāt “atā!”, pateikt “lūdzu” un “paldies”. Brāli Andreju Alise sauc par Andī. Viņa prot pajautāt mammai, kur palika tētis, kas nupat, nupat bija tepat blakus, bet, viņai nemanot, ir aizsteidzies savos darbos un pienākumos. Alise prot arī pateikt “aleluja!”, jo kopā ar visiem svētdienās brauc uz dievkalpojumiem Jelgavas baptistu draudzes namā.  Alisei laba aukle ir Viktorija. Oļesja teic, ka viņai arī vajadzētu mazu māsiņu. Audžuvecāki Gunārs un Maruta pasmaida, ka viņu minivenā vēl viena brīva vieta būtu... Taču abi, pieņemot bērnus, vienmēr ir pamatīgi apdomājuši, ko var pacelt un ko panest. Likums atļauj vienai ģimenei pieņemt audzināšanā sešus audžubērnus. 

Ģimenēm, kas domā, ka varētu uzņemties audžuvecāku pienākumus, Maruta un Gunārs Drēskas iesaka neņemt vērā sabiedrības aizspriedumus. Tie, viņuprāt, drīzāk ir kā atruna tiem, kuri novēršas no grūtdieņiem. “Nereti par bērniem, kurus vecāki pametuši, teic, ka viņiem ir slikti gēni. Bet, piemēram, alkoholisma gēns ir mums visiem un to ar pastāvīgu dzeršanu var izprovocēt jebkurš. Nav tā, ka audžuvecāki bērnam tikai dod, dod, dod. Īstenībā tu no katra bērna pretī saņem ļoti daudz,” uzsver Maruta Drēska, piebilstot, ka svarīga šajā misijā ir radu, draugu un citu tuvinieku sapratne un atbalsts. 


Jelgavas novadā ir 16 audžuģimenes, kopumā tās rūpējas par 34 bērniem. Šajās ģimenēs aug ne tikai Jelgavas novada bērni, tās aprūpē paņēmušas arī citu pašvaldību bērnus. Savukārt aizbildņu skaits ir 54, viņu gādībā nodoti 74 bērni.
Vēloties paplašināt audžuģimeņu skaitu novadā, pašvaldība kopš septembra palielinājusi arī audžuvecākiem domāto pabalstu. 
Audžuģimenes par katru bērnu no dzimšanas līdz septiņu gadu vecumam ik mēnesi saņem 190 eiro, bet par bērnu vecumā no septiņiem līdz 18 gadiem – 228 eiro. Pirms tam pašvaldības pabalsts audžuģimenei par bērna uzturēšanu neatkarīgi no viņa vecuma bija 143 eiro.


Pedagogu viedokļi

Ja negribi savus bērnus audzināt, ej mežu cirst
Būtu ļoti labi, ja realizētos mērķis par Latviju bez bērnunamiem. Tomēr vēl mūsu sabiedrībā nav tik daudz audžuģimeņu, kas būtu gatavas uzņemt savā vidū it īpaši pusaudžus ar viņu vēlmi apliecināties un izcelties vienaudžu vidū. Starp piecpadsmit un sešpadsmit gadu veciem arī parastās ģimenēs ir daudz tādu, kam mācīties skolā nepatīk, istabu kārtot negribas, strādāt arī visai negribas. Taču, piemēram, uzpīpēt gan, arī veidot attiecības ar pretējo dzimumu. Naudu vajag. Pie mums nonāk normāli izlaisti bērni, kurus vecāki nav audzinājuši. Lai ar viņiem strādātu, tu nevari nākt uz darbu pēc pulksteņa, piesakot: “Rīt man ir brīvdiena un tādēļ man nezvani.” Šāds darbs ir īpašs. Cilvēkiem, kas nevēlas bērnu adoptēt vai kļūt audžuvecāki, iespējamas arī citas sadarbības formas. Vismaz pāris reizes mēnesī ar bērniem tiekas organizācijas “Go Beyond” dalībnieki, kas pārsvarā ir studenti. Savukārt pieaugušie, kas grib nodot savas prasmes un pieredzi, aicināti sadarbības programmā “ Latvia Mentor”.
Manuprāt, valstī vajadzētu būt stingrākai varai pret tiem, kas negrib savus bērnus audzināt. Tiem soda nav nekāda, bet vajadzētu būt tā: negribi bērnus audzināt, ej kaut mežu cērt! 

Sociālās aprūpes centri diez vai ātri pazudīs
Arī sociālās aprūpes centros tur ievietotajiem bērniem meklē audžuvecākus. Vai katrā pašvaldībā ir kāds noteikts bērnu skaits, kuru vecākiem aptur vai pat noņem aprūpes tiesības, un tāds sociālās aprūpes centrs vismaz pagaidām ir nepieciešams. Arī mūsu sociālās aprūpes centrā vieni bērni aiziet, bet otri atnāk, un tas kopskaits septiņus astoņus gadus nemainās. Protams, ģimenē ir daudz labāk nekā pie mums. Arī tad, ja audzinātāji mainās, bērniem ir grūtāk. Katram ir savas prasības, un mēs cits pie cita pierodam. Piemēram, ar mani viņi zina, ka pulksten 22 televizors tiks izslēgts un ka pirms gulētiešanas ir jāmazgājas, vismaz kājas zēniem obligāti. Tāpat ir skaidrs, ka pēc ēšanas jānomazgā trauki. Ir bijis tā, ka pusaudzis kolēģēm pēc ēdienreizes pasaka: “Priekš kam es traukus mazgāšu? Pati to dari!” Es saprotu, ka kādreiz pēc mazajiem bērniem vajag traukus pārmazgāt. Bet pēc lielajiem to nevajadzētu.
Man dažas kolēģes paņēma bērnus uz savām mājām. Vienai otrai tas izdevās, vienai otrai – nē. 
Aužubērnam nedosi to, ko savam. Dzīvokli viņam nenopirksi. Valsts gan iedos, taču nevis īpašumā, bet īrē. Bet katrs bērns jau grib kaut ko savu. Pazīstu audžuvecākus, kuri, cepuri nost, visu naudu, ko viņiem valsts dod kā audžuģimenei, uzkrāj, lai to atdotu bērnam, kad viņš kļūs pilngadīgs. Bērna ikdienas vajadzības viņi sedz no saviem līdzekļiem.
Esmu novērojis, ka grūti ir atrast audžuvecākus bērniem ar fiziskās un garīgās veselības problēmām. Tādus visbiežāk adoptē uz valstīm, kur šādām ģimenēm tiek piešķirts ievērojams atbalsts. Ļoti problemātiski ir ar bērniem, kas bijuši audžuģimenēs un pēc tam, kad izrādās, ka tās netiek galā, sociālās aprūpes centrā nonākuši atpakaļ. Tāpēc audžuvecākiem ir vajadzīga nopietna apmācība.


Foto: Raitis Puriņš.

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Pievieno komentāru

Komentāri 9

Ja

visa šī audžuģimeņošana nav tikai un vienīgi pabalstu naudas un bezmaksas darbaspēka jautājums audžuģimeņiem-businessmeņiem un ar to saitītajiem ierēdņiem, kāpēc šie tik ļoti bērniņus alkstošie neadoptē viņus?

pirms 7 mēnešiem, 2018.01.03 11:03

Kārlis

Tāpēc ka tas ne vienmēr ir iespējams!!! Ja bērniem ir dzīvi vecāki, kuri gadus 2 plosto uz nebēdu, bet tad nokodējās saņēmās: patēlo vecākus kādu pusgadu un atkal laižas uzdzīvē. Vēcāki, tos bērnus nav tik viegli adoptēt.

pirms 7 mēnešiem, 2018.01.05 09:01

Andris

Visi taču nerunā par haosu! Vajadzēja savlaicīgi gatavoties, jo par to brīdināja.

pirms 7 mēnešiem, 2018.01.03 11:32

netraucē

Ja tā nauda, kas tagad tiek tērēta šādu bērnu uzturēšanai bērnu namos, tiktu sadalīta audžuģimenēm, tad problēmu vairs nebūtu. Cik tur bija 1500 eiro? Nu smuka nauda. Darbs protams arī ar šādu bērnu ir 24 stundas un 7 dienas nedēļā. Iespējams daudziem bērniem arī labākā rehabilitācija ir tieši ģimenes sajūta, ko bērnu nams nespēj sniegt (lai vai cik tur labi un centīgi cilvēki strādātu)

pirms 7 mēnešiem, 2018.01.03 12:39

adoptēt gribētājs

'' Audžuģimeņu kustībai traucē sabiedrības aizspriedumi par bērnu sliktajiem gēniem ''. Vai tas ir pozitīvas emocijas izraisošs avīzes virsraksts? Vajag ar galvu padomāt!

pirms 7 mēnešiem, 2018.01.03 14:13

Propaganda

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

pirms 7 mēnešiem, 2018.01.03 14:23

Ierindnieks

Tu gribētu adoptēt bērniņu kas ir alko/narko tvanā ieņemts???

pirms 7 mēnešiem, 2018.01.03 20:16

Verka

Marutiņas maizītei bieza,bieza garoziņa.

pirms 7 mēnešiem, 2018.01.03 19:10

tims

Pavirši skatoties, kādēļ, nē, vairojam audžuģimenes, un izformējam bērnu namus. Tomēr tik rožaini viss laikam nav. Manuprāt sabiedrībai vai Labklājības ministrijai ir vienreiz skaidri jāpaska, kas īsti ir audžuģimene. Vai tā ir darbs, jeb ģimenes uzņēmums, kurš apņēmies sniegt pakalpojumu - noteiktu laiku nodrošināt bērniem ģimenes imitāciju, vai nesavtīgs, altruistisks projekts, kurā iesaistās cilvēki, nedomājot par naudu.
Ja pirmais, tad skaidrs, iepirkums, skaidra samaksa, kas, protams, nav nabagu pabalsts, bet stipri pietuvināta izmakām par viena bērna uzturēšanos bērnu namā. Līgumā precīzi nosaka ko drīkst, ko ne, un viss notiek. Bāriņtiesa kontrolē līguma izpildi, un ja viss ok, audžuģimene saņem samaksu. Ja atklājas, ka kaut kas nav tā, audžuģimenei anulē licenci, kuru atgūt vairs nevar. Skaidri spēles noteikumi, nauda un prasības.
Otrs variants - visādu jūtu vadīts pasākums. Vēlaties palīdzēt nabaga sērdieņiem, lūdzu, ņemat šos, no valsts saņemat tik daudz, cik saņem visparastākās ģimenes un uz priekšu. Mīliet, ģērbjiet, barojiet, skolojiet, varbūt kāds pateiks paldies, varbūt pasūtīs....
Manuprāt tieši šīs neskaidrības dēļ nav šo audžuģimeņu.
Es gan esmu pirmā risinājuma piekritējs, jo tad vismaz ir iemesls prasīt no audžuģimenes kvalitāti. Ja to dara "aiz cilvēkmīlestības" vai par simbolisku pabakstu, naivi būtu cerēt, ka viss būs tik skaisti kā šajā rakstā.

pirms 6 mēnešiem, 2018.01.23 00:15

Jelgavas novadā