Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kontroliere, kas nebaidās ticēt

Valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu cilvēki apbrīno, vērīgi ieklausās viņas teiktajā. Dažādās aptaujās viņa tikusi atzīta par Latvijā ietekmīgāko sievieti, kura visu cenšas paveikt tā, lai nekad nebūtu jākaunas par savu rīcību. Augumā trauslo, bet raksturā ārkārtīgi stipro sievieti nekad nav biedējuši jauni izaicinājumi. Viņa ir liela laukuma spēlētāja.

Dienā, kad ciemojamies pie valsts kontrolieres viņas darba kabinetā, aiz tā plašajiem logiem pamatīgi puteņo, bet uz palodzes zied orhideja, krāšņumā sacenšoties ar sarkanu rožu klēpi vāzē, kas gaumīgi un pārdomāti iekārtotajam kabinetam piešķir romantiku. «Ir jau vēl vīrieši, kas sievietēm dāvina ziedus,» saka Inguna, ļaujot lūpu kaktiņos iezagties smaidam. Valsts kontrolieres darba diena saplānota ne tikai pa stundām, bet pat pa minūtēm, tāpēc uz ovālā tumšbrūnā apspriežu galda stāv papīra lapa ar jautājumiem, kas gaida atbildes. – Ne reizi vien esat sacījusi, ka Latvijas valdībai nav tālredzīga nākotnes redzējuma. Mēs nedomājam ilgtermiņā. Negribam, varbūt neprotam?Te saskatu vairākas problēmas. Viena – cik daudz cilvēki ar vārdu sabiedrībā ir piemēroti savam amatam. Kādā mērogā viņi spējīgi domāt, kā saprot savu misiju, kādas ir viņu funkcijas, atbildība, sēžot noteiktā krēslā. Otra būtiska problēma – diemžēl cilvēki vairāk orientēti uz savu «es». Viņiem ir ļoti maz intereses par to, kas kopumā notiek valstī, kas ar to notiks pēc dažiem mēnešiem un gadiem. Domāt par valsti var, tikai domājot ilgtermiņā.– Kas, jūsuprāt, būtu jādara, lai samazinātu bezdarbu un lai latvieši nebrauktu prom?Latvija ir pazaudējusi tādu vērtību kā ģimeniskums. Tas jāieaudzina no mazām dienām, uzsverot,  ka ģimene ir pirmā vērtība, ka tās prasmes un iemaņas, ko cilvēks iemācās ģimenē, vēlāk noder,  veidojot un attīstot ģimenes uzņēmumus. To apzinoties, Latvijā vairāk veidotos nelieli ģimenes uzņēmumi, cilvēkiem nezustu saikne ar savu valsti, prasmes tiktu nodotas no vienas paaudzes otrā. Šīs ir Latvijai ļoti vajadzīgas vērtības. Cilvēki nebrauktu projām, ja viņiem būtu saknes, kas viņus šeit tur un ļauj arī pilnvērtīgi dzīvot. Ja viņi varētu nodrošināt saviem bērniem kvalitatīvu izglītību, zinot, ka tai ir milzīga vērtība. Ir būtiski, kādas vērtības mēs kultivējam. Diemžēl jau daudzus gadus tās ir tikai karjera, nauda, bet ne pats cilvēks, viņa prasmes, spējas. Ja ir tā, tad pasaulē daudz kas sagriežas ar kājām gaisā.     Cilvēki krita kārdinājumā iegūt to, kas varbūt viņiem dzīvē nemaz nav vajadzīgs. Atdeva pēdējo naudu, aizņēmās, lai tikai būtu iespēja parādīt turīga cilvēka statusu, savas materiālās vērtības. Tā viņi kļuva paši sev par ienaidniekiem. Daļa tāpēc ir spiesti aizbraukt no valsts, jo nespēj tikt galā ar savām kredītsaistībām. Mums jāmaina sava vērtību sistēma, jāiemācās dzīvot ar to, kas mums ir. Saprotu, ka biznesa attīstībai ir vajadzīgi aizņemti līdzekļi, tikai jāpadomā, ko vēlamies, – nopelnīt vai radīt kaut ko labāku. Tajā brīdī, kad cilvēkam ir tikai viens mērķis: iegūt vairāk, viņš pazaudē pat to minimumu, kas viņam ir bijis. – Šajā gadā pilnvaru termiņš beigsies virknei valsts amatpersonu, tostarp arī jums. Ko uzskatāt par savu lielāko veiksmi, strādājot valsts kontrolieres amatā?Man tā ir liela Dieva dāvana, ka varēju būt šajā amatā. Tikai iedodot sarežģītas lietas un dzīves situācijas, cilvēkam ir iespēja augt, ļoti daudz iemācīties un uzzināt. Tas ir tas, ko esmu varējusi izdarīt šajā amatā, lai cik tas arī būtu grūts. No institūcijas, kas bija ne īpaši cienīta, ne īpaši augstu vērtēta, man ir izdevies izveidot institūciju, ar kuru varu lepoties. Varu lepoties ar cilvēkiem, kas šeit strādā, to uzskatot par augstu godu, jo tikai visi kopā mēs varējām un varam parādīt, ka var būt valsts institūcijas, kas orientētas uz rezultātu, kas ir efektīvas, kas strādā godīgi. Man nav jākaunas absolūti ne par vienu lēmumu, kas ir pieņemts. Par lielāko vērtību savā dzīvē uzskatu iespēju satikties ar interesantiem, gudriem, profesionāliem cilvēkiem. Apvāršņi man ir ļoti paplašinājušies. Ļoti daudz kur pasaulē tagad ir cilvēki, kurus varu saukt par saviem draugiem, kuri ir kolēģi citās līdzīgās institūcijās.  – Par dažādiem jautājumiem mums katram vairāk vai mazāk ir savs viedoklis. Kā jūs sadzīvojat ar citu cilvēku uzskatiem? Vai mēdzat kļūdīties?Kļūdos katru dienu, jo ir dažādas situācijas, bet vienmēr vispirms uzdodu jautājumu, ko esmu izdarījusi nepareizi: neesmu pietiekami kaut ko izskaidrojusi, neesmu novērtējusi to, ka cilvēkam ir par maz informācijas, lai viņš izdarītu darbu ar tādu rezultātu, kādu es to biju gaidījusi. Vienmēr ir labāk pašiem uzreiz labot savas kļūdas. Es ļoti ieklausos viedokļos. Daudz runāju ar cilvēkiem, jo tas paplašina redzesloku un dod papildu argumentus un apsvērumus. Tas ir normāli, ka sarunājoties mums būs dažādi uzskati. Svarīgi, ka cilvēks prot argumentēt savu viedokli. – Ko jūs nekad nepiedotu? Es vienmēr piedodu. Sevī nenēsāju ļaunumu, jo nepiedošana ir kā vēzis. Tas arī medicīniski ir viens no iemesliem, kas izraisa šo slimību. Arī Latvijā nepiedošana ir problēma, kas velkas gadu desmitiem ilgi. Ar to ir jātiek galā. Nav jādzīvo pārmetumos, jo tā mēs aizslēdzam durvis jebkādai attīstībai. Esam sasaistīti. Ir jāatbrīvojas no tā, kas neļauj iet uz priekšu. Ja ir cilvēki, kuru vērtības man nav pieņemamas, izvairos no kontaktiem ar šiem cilvēkiem. Man nav jādzīvo ar viņu problēmām. Mums nevienam nav tiesību otru nosodīt un tiesāt. Ir augstāki spēki, kas noteiks, kāds liktenis katram cilvēkam ir lemts. Es noteikti ticu augstākiem spēkiem, tikai mums jāmāk tajos ieklausīties.  – Jūs salīdzina ar «dzelzs lēdiju», jo cilvēkiem šķiet, ka esat stipra un neievainojama. Vai pieņemat šādu salīdzinājumu?Man dzīvē ir savi ideāli, kuriem uzticos, principi, kurus cenšos ievērot. Man ir augstas prasības pašai pret sevi. Reizēm apzinos, ka varbūt pārāk augstas prasības izvirzu citiem, kas ne vienmēr ir vajadzīgs un ne vienmēr ir pamatoti. Es prasu augstu darba kvalitāti. Cilvēki, kuri nonāk mūsu kolektīvā, saprot, cik liela nozīme tam, ka tu skaidri zini, ko no tevis sagaida. Reizēm kādam to grūti pieņemt. Kāds arī neiztur, bet ir jāsaprot, ka dzīvē nekas nenāk par velti. Pamatā ir godīgs un pamatīgs darbs. Esmu drosmīgs cilvēks, tāpēc nebaidos paust savu viedokli, atzīt savas kļūdas. Iespējams, ka no tiem, kuriem nav sava skeleta skapī, kuri nav ietekmējami, vairāk baidās un uzskata viņus par drosmīgiem. Es vienā un tajā pašā situācijā nekad nerīkošos duāli. Kaut kādā veidā es ticu arī brīnumiem, jo vienmēr sagaidu kaut ko skaistu uz priekšu. Esmu no cilvēkiem, kuri nekad neskatās atpakaļ, jo situāciju izvērtēju ātri, lai virzītos uz priekšu. Nekad nedzīvoju pagātnē. – Vai izjūtat to, ka galvaspilsētā un laukos dzīvo it kā pilnīgi atšķirīgas sabiedrības?Bērnību un skolas laiku esmu pavadījusi mazpilsētā Gulbenē. Uzskatu, ka mazpilsēta un lauki cilvēkus izaudzina par lielākām personībām nekā lielpilsētas, jo mūs kopš bērnības uztver kā personības, ar mums runā individuālāk. Arī vide ir ģimeniskāka, atbalstošāka un cilvēcīgāka. Tā veido racionālākus un reālākus cilvēkus, kas lietas apsver noteiktāk. Mēs visu darām daudz pamatīgāk nekā tie, kas izauguši uz asfalta. Ir labi, ka lielai daļai to cilvēku, kuri dzīvo lielajās pilsētās, ir iespēja aizbraukt uz laukiem. – Vai atrodat laiku aizbraukt uz Gulbeni, kur joprojām dzīvo jūsu vecāki?Diemžēl pārāk reti. Es ļoti lepojos ar savu Gulbenes 1.vidusskolu, jo arvien vairāk redzu, kādu izglītību ieguvuši jaunieši, kas skolas beidz tagad. Viņiem būtu jāapskauž mūs par to, kādi bija pedagogi, kā viņi mūs audzināja, jo iegūtās vērtības – būt patstāvīgai, analītiskai, spējīgai spriest, mācīties – nav atsveramas. Diemžēl šodien daudzos jauniešos redzu, ka viņi mācīti atbilstoši standartam, ir maz lasījuši, neprot vairs rakstīt. Savā veidā viņus ir sabojājuši datori. Ja es no viena otra nevaru sagaidīt pareizi strukturētu viedokli, tad aizliedzu rakstīšanai izmantot datoru, bet iedodu papīra lapu. Tikai tad cilvēks sāk domāt, ja viņš raksta ar pildspalvu. – Kas, jūsuprāt, ir vērtīgākais, ko esat mantojusi no saviem vecākiem – Gulbenē ļoti godātiem cilvēkiem?Viņi mani ir motivējuši vienmēr atbildēt par savu rīcību. Jau kopš bērnības man neviens nav gājis pa priekšu un visu izdarījis. Ne tikai es, bet arī mans brālis Jānis tikām audzināti tā, ka mums pašiem jāatbild par savu dzīvi. Bērnībā tas nav pārāk viegli, bet to es spēju novērtēt tagad.– Nav noslēpums, ka jums piemīt ļoti sievišķīgs vaļasprieks.Izšuju gleznas, jo cilvēkam ir vajadzīga harmonija. Man ir svarīgi, lai apkārt būtu lietas, kas man dod pozitīvu enerģiju. Gleznās, ko izšuju, ir ļoti daudz manas enerģijas. Kabinetā ir pašas izšūta glezna, kas ceļo līdzi no vienas darbavietas uz otru. Mājās man ir vairāk nekā desmit izšuvumu gobelēna tehnikā. Gleznas top lēni, jo daudzums nav pašmērķis. Man ir svarīgi kaut kādā noteiktā laikā radīt kaut ko jaunu. Tā ir sava veida uzlādēšanās. Pati nezīmēju, bet jau gatavus zīmējumus pārnesu uz audekla. Pacietības man ir daudz – lielākie darbi top gada laikā, ir arī tādi, kas tapuši divos gados. – Vai mēdzat arī sevi palutināt? Man ir svarīgi, lai būtu brīži, kad apkārt ir  klusums. To sev cenšos nodrošināt. Pozitīvi uzlādējos, klausoties klasisko mūziku labā izpildījumā, jo tas nav mazsvarīgi, un lasot labas grāmatas. Cik iespējams, apmeklēju klasiskās mūzikas koncertus. Redzēt, kā Mariss Jansons diriģē labu orķestri, tā ir fantastika. Tas rada īpašu emocionālu pacilātību. Apmeklēju izstādes, jo arī tās spēj dot pozitīvas emocijas. Ja gleznu autors ir pozitīvs cilvēks, šis pozitīvisms staro no viņa darbiem. Tāpat ir ar mūziku. Ja koncertā redzu, ka mākslinieks nav gatavs uzstāties vai arī viņš to dara formāli, zinu, ka nekad uz šāda mākslinieka koncertiem neiešu, jo viņš mani ir pievīlis un halturējis.

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas