Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Rabarbers – ar raksturu

Gandrīz katrā dārzā ir pa kādam rabarberam, kurš pavasarī tiek celts godā, bet vēlāk lielākoties aug savā nodabā, kā nu spēj. Dažkārt gadās, ka, dārza nomalē palicis pavisam bez uzmanības, rabarbers sāk nīkuļot. Lielu ņemšanos šis augs tiešām neprasa, bet, lai tas ražotu ilgi un stādījumi laikus tiktu atjaunoti, dažas lietas ir jāielāgo. Tāpēc der ieklausīties speciālistes – Pūres Dārzkopības pētījumu centra vadošās pētnieces Līgas Lepses – padomos.

Vērtīgs un ar senu vēsturiRabarberi pie mums atceļojuši tikai 19. gadsimtā, bet Ķīnā tie ir pazīstami jau piectūkstoš gadu. Sensenos laikos tos gan izmantoja nevis ēšanai, bet ārstniecībai, turklāt par vērtīgajām bija atzītas vielas, ko satur šā auga saknes. Pārtikā rabarberus sāka lietot tikai tad, kad atklāja, ka kāti satur vērtīgas vielas. Rabarberi ir bagāti ar ābolskābi un citronskābi, kas tiem dod skābeno garšu, kā arī veicina gremošanas orgānu un nieru darbību, uzlabo asins sastāvu. Tie ir nozīmīgs P vitamīna, kā arī minerālvielu – kālija, fosfora, magnija – avots. Tā kā rabarbers mūs iepriecina pavasarī, kad citu svaigu dārzeņu dobēs vēl nav, tas ir jo īpaši vērtīgs. Tiesa, rabarberos ir arī cilvēka organismam nevēlamas vielas – skābeņskābe un daži antrahinona savienojumi, taču galvenokārt tos satur saknes un lapas, kātos tie uzkrājas ļoti nedaudz un galvenokārt vasaras otrajā pusē. Nav gluži tā, ka līdz Jāņiem rabarberu maizi var cept, bet vēlāk vairs ne, taču augustā gan vairs nevajadzētu rabarberus ēst lielos daudzumos, piemēram, vārīt ievārījumu, īpaši no tiem kātiem, kas auguši jau no pavasara. Dažādi un «ar savu galvu» Gandrīz vai katrai saimniecei aug mazliet citāds rabarbers. Kā skaidro Līga Lepse, tas tāpēc, ka dārzos ir iestādīti dažādi rabarberu kloni. Lielākoties tie ir līdzīgi, tomēr gluži vienādi nav, un reti kurš precīzi atbilst kādai no Latvijā reģistrētajām šķirnēm (tādas ir divas – ‘Tukuma 5’ un ‘Ogres 13’). Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, no vecvecmāmiņu laikiem daudzviet dārzos aug sen ievestas šķirnes, otrkārt, rabarbers ir svešapputes augs, un, no sēklām to ieaudzējot, katrs stādiņš sanāk tāds kā nezināmu vecāku bērns. Treškārt, arī no viena sakneņa pavairoti augi katrā zemītes pleķītī var citādi uzvesties un izskatīties. Tāds nu tas rabarbers ir – katrs ar savu raksturu. Pat tad, ja augam nodrošina it kā visām prasībām atbilstošus apstākļus, dažreiz var gadīties, ka šim kaut kas tomēr lāgā nepatīk un tas nīkuļo, bet citviet tas uz kādu ne tik labvēlīgu apstākli gatavs «pievērt acis» un raženi kuplo no pavasara līdz rudenim.Kas rabarberam patīkKaut arī šis augs vienā vietā var augt pat 10 – 15 gadu un tiek uzskatīts par samērā pieticīgu, tas noteikti neiesakņosies jebkurā zemē. Rabarberam patīk auglīga, barības vielām bagāta – vislabāk smilšmāla vai labi iekopta māla – augsne. Tai jābūt skābai (ar skābuma reakciju pH 5,5 – 6,5). Ja augsne tāda nav, tad rabarberu var aplaistīt ar lietusūdeni vai ik gadu apbērt ar kūdru, kas nav neitralizēta. Pats labākais šim dārzenim ir organiskais mēslojums, tāpēc pavasarī ap rabarberu vajadzētu ierušināt sadalījušos kūtsmēslus. Vasarā, kad tiek novākta raža, tam patiks arī palaistīšana ar atšķaidītu vircu vai minerālmēslojumu (piemēram, ar 20 gramiem uz kvadrātmetru kalcija nitrāta vai kompleksā mēslojuma, kurā vairāk slāpekļa). Tas jādara līdz jūnija beigām, lai pietiktu spēka ataudzēt jaunas lapas. Tā kā augam ir dziļas saknes, tam nederēs zeme, kur ir augsts gruntsūdens līmenis (ne augstāks par 1,2 – 1,5 metriem). Jāņem arī vērā, ka rabarberam nepatīk bezvējaina, noēnota vieta. To nevajag atstāt arī zālēs ieaugušu vai piestādīt tam tuvu citus dārza kaimiņus, jo tad augs nīks un var kļūt par gliemežu paradīzi.Dēstu stādīšanaKad rabarbers vienā vietā audzis jau gadus desmit vai vēl ilgāk, no sakneņa vēlams atdalīt jaunus dēstus, lai nepiedzīvotu brīdi, kad augs sāk nīkt. Piemērotākais laiks stādīšanai ir augusta beigās vai arī pavasarī – maija sākumā. No pamatīga sakneņa varēs atdalīt līdz pieciem dēstiem. Katram jābūt pietiekami lielam un ar vairākiem pumpuriem. Dēstu ar asu lāpstu atcērt un stāda jaunā iepriekš sagatavotā vietā. Ieteicams, lai tā nebūtu tuvāk par diviem trim metriem iepriekšējai rabarbera augšanas vietai, bet, ja mātesaugam manītas pleķainas lapas, kas liecina par slimību, tad labāk jaunos dēstus stādīt 30 – 40 metru attālumā. Stādam izrok aptuveni 40 centimetru dziļu bedrīti, tajā līdz pusei ieber sadalījušos kūtsmēslus un sajauc ar augsni. Ja tā nav auglīga, papildus vēl var iebērt 20 – 30 gramu komplekso minerālmēslu. Dēstam vajadzētu nogriezt lielāko daļu lapu, atstājot divas līdz četras – atkarībā no to lieluma. Citādi spēcīgais lapojums patērēs barības vielas, kas nepieciešamas pumpuru un sakņu attīstībai. Pumpuri nedrīkst atrasties zem augsnes dziļāk par centimetru. Ieplānojot attālumu starp augiem, jārēķinās, ka katram rabarberam vajadzēs vismaz pusotra kvadrātmetra, kur augt un izplesties. Pirmajā gadā īpaši jāseko, lai stāds neieaug nezālēs un lai zeme nav par sausu. Kātus no tā varēs raut ne agrāk kā otrajā gadā, bet tā kārtīgāk augs sāks ražot trešajā sezonā. Visražīgākie parasti ir piecus gadu veci rabarberi.

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas