Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Sagaidot Leģendu nakti Jelgavas pusē, savus stāstus stāsta arī Aspazija, Leonīds Zariņš un Inta Čakste

Sestdien Latvijā trīsdesmit muižās un pilīs, turklāt astoņās Jelgavas novadā vien, notiks Leģendu nakts pasākumi, ko pirms pieciem gadiem iedibināja Latvijas Piļu un muižu asociācija. Taču, domājot par to, kas mūsu dzīvē ir zīmīgs un pat leģendārs, domas raisās ne tikai par smalko un savulaik augsti godāto muižas sabiedrību. Tāpēc šoreiz par leģendām, kas atrodas citviet – uz lauku ceļa, mazā ieliņā vai upes spogulī.

Pilnmēness vakarā vai naktī visos ūdeņos, arī Lielupē un Driksā, var redzēt Zemes vienīgā pavadoņa atspīdumu, kas projicējas kā mirdzoša josla, ko romantiski sauc par mēness tiltu. Lielupes un Driksas mēness tilts izceļas ar to, ka ir tautas dzejnieces Aspazijas apdzejots. Jau mūža otrajā pusē autobiogrāfiskajā apcerē «Mana dzīve» dzejniece, atceroties jaunību, 1891. un 1892. gadu, ko pavadīja, dzīvojot kopā ar vecākiem Jelgavā un strādājot par mājskolotāju Jaunsvirlaukas pagastā, rakstīja: «Bez gabaliņa maizes, bez jautra brītiņa jaunai sirdij vēl vajadzīga mīla. Lai dzīve cik grūta, lai rokas asiņo no grūta darba, bet mīlas uguns jaunās sirdīs nekad neapdziest. Tā tas bija arī ar mani. Šinī grūtajā laikmetā uzliesmoja arī mana pirmā mīla. Tā bija pret jaunu virsnieku Kucevalovu. Kucevalovs pēc dzimuma bija pustatārs, pusmazkrievs, tumšmatis, dienvidnieka tips. Viņš par mani ļoti jūsmoja. Kad nedziedāja, tad sēdēja pie kājām un lasīja kaut ko priekšā.»

Foto: Raitis Puriņš. Visu rakstu lasiet 27. oktobra–2. novembra «Zemgales Ziņās»


Pievieno komentāru

Vietējās ziņas