Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Trakie amerikāņi

Jaunā režisora Viestura Sīļa debija uz Nacionālā teātra Lielās skatuves ir veiksmīga. Viņa iestudētā Treisija Letsa luga «Osedžas zeme» piesaistījusi kritiķu uzmanību un raisījusi neviennozīmīgu skatītāju attieksmi.

Izrādei ir slavas pilna priekšvēsture. Tā iestudēta vairāk nekā 30 pasaules lielākajos teātros, tostarp Vīnes Burgteātrī, kur režisors bija Alvis Hermanis. Taču šo faktu nezināšana nav traucēklis uz Nacionālā teātra skatuves redzamo varoņu izjūtu līdzdzīvošanai. Arī es gāju uz izrādi kā uz ko nezināmu. Nedaudz samulsināja programmiņas pieteikums – Sāpīgi smieklīga drāma. Pirmajā cēlienā, smieklīgumu gaidot, bija grūti uztvert sižeta pavedienu. Toties pēc starpbrīža otrais un pēcāk arī trešais cēliens bija patiess kaislību izvirdums, ļaujot notiekošo izbaudīt pilnā emociju gammā. Izgaist vienaldzības izjūta, rodas ieinteresētība, arvien vairāk piesaista aktierspēle, kā arī sižetā ietvertā intriga – ar ko tas viss beigsies. Kad pēc teju trīs ar pusi stundām priekškars aizveras, uzbango vēlme skatīties vēl. Nav viegli pārvarēt maldinošās norādes, ka šī luga ir par trakajiem amerikāņiem. Darbībai ritot uz priekšu, arvien biežāk sevi pieķeru pie atziņas, ka tas viss var notikt pie mums, ar jebkuru no mums. Varoņu izjūtas, negaidītās atklāsmes un pārdzīvojumi pēkšņi iebliež kā ar mazu, bet sāpīgu ledus cirtnīti, vaicājot, vai tu arī kādreiz neesi tā rīkojies, kaut ko tādu izjutis. Tā ir jebkura laba mākslas darba pievienotā vērtība – personisko asociāciju modināšana. Režisoru var uzteikt par uzdrīkstēšanos uz lielās skatuves iestudēt tieši šo daudzslāņaino, sarežģīto literāro darbu. Ir epizodes, arī tēli, ar kuriem viņš nav spējis tikt galā. Savu vietu izrādē neizdodas atrast indiāņu meitenei Džoannai, kuru atveido jaunā aktrise Anete Saulīte. Daudzkrāsaināks un izvērstāks varēja būt Mārča Maņjakova šerifs. Arī Uldis Dumpis pirmajā cēlienā līdz galam savu varoņa vēstījumu publikai nenodod. Toties ar talantu uz skatuves uguņo Lolita Cauka mātes, kā arī Zane Jančevska Barbaras lomā. Gan abu dialogos, gan atziņu monologos aktrišu tēlojums publiku uzrunā teju perfekti. Profesionālo meistarību uz skatuves apliecina Uldis Anže, spilgta raksturlomā ir Lāsma Kugrēna. Pēc izrādes pa īstam aptver, ka šķietami smieklīgā drāma izvērtusies spilgtā, emocionālā, pārdomas rosinošā pārdzīvojumā.

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas