Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

“Tu jau nezini, kas guļ ātrās palīdzības mašīnā…” 2

Šoziem apritēs desmit gadu, kopš Jelgavas slimnīcas Intensīvās terapijas un anestezioloģijas nodaļā sāka strādāt medmāsa Marta Magarita. Patiesībā Jelgavas slimnīcas durvis viņa vērusi jau bērnībā. Te Martas ģimene strādā jau trešajā paaudzē. Proti, vēl vecajā slimnīcā (tagad Pulkveža Oskara Kalpaka ielā) strādāja viņas vecmāmiņa Austra un vectēvs Jānis Šķilti. Vecmāmiņa bija saimniecības māsa, bet vectēvs – galdnieks. Jelgavas slimnīcā vēl aizvien strādā Martas mamma Aelita Magarita. Tagad abas ar meitu viņas ir reanimācijas nodaļas māsas. 

Pievelk stresa izaicinājums 


Marta atceras, ka, pabeidzot Jelgavas 2. vidusskolu, nav īsti zinājusi, kurp iet mācīties tālāk. Un tad mamma klusi teikusi: “Iesim abas uz Bulduriem!” Tur atrodas Latvijas Universitātes Paula Stradiņa Medicīnas koledža, kur mācās medmāsas, ārsta palīgi un citi aprūpes speciālisti. Turklāt dažās programmās ir iespēja apvienot studijas ar darbu. Tas bija svarīgi mammai, kas tajā laikā strādāja slimnīcā par sanitāri. Marta teic, ka Medicīnas koledžā ātri vien sapratusi, ka tieši šī ir viņas īstā profesija. Mediķe atzīst, ka šajā sajūtā sava nozīme ir tam, ka slimnīca viņai ir pazīstama kopš bērnības. Mātes un vecvecāku darbavietā taču pavadītas stundu stundas. Pirms gadiem divdesmit pieciem, kad risinājās vecās slimnīcas pārcelšana uz jauno ēku Pārlielupē, Brīvības bulvārī 6, notikusi svinīga sapulce, kurā viņa vienīgā no visiem raudājusi – žēl bijis aiziet no ierastās vietas. Medmāsas darbā Martu piesaista izaicinājumi, cīņa par pacienta dzīvību. “Tas ir dīvaini, ka es no tā psiholoģiski barojos,” par sevi pasmaida Marta. Viņa piebilst, ka vispilnvērtīgākā jūtas brīžos, kad pēkšņi tiek paziņots, ka slimnīcā ievests pacients, kas ir bezsamaņā, neelpo. Tajā mirklī, kad gatavojamies viņu saņemt, jūtos visvairāk vajadzīga,” stāsta medmāsa. Viņa paskaidro, ka reanimācijas nodaļā mediķi cenšas pacientu glābt ne tikai ar medikamentiem, bet arī noskaņojot, ka viss izdosies, kaut dia­gnoze vienmēr ļoti nopietna un smaga. “Gadās, ka mēs cenšamies pacientu mierināt un dot cerības, kaut pašas nezinām, kā būs. Taču bieži vien iznākums arī ir labs,” teic Marta Magarita.      

Visu rakstu lasiet 3.oktobra “Zemgales Ziņās”

Foto: Ruslans Antropovs

Pievieno komentāru

Komentāri 2

Zinātājs

Marta ir sieviete,kurai pašai lieki noderētu ārsta palīdzība. Psiholoģiski baroties no citu nelaimēm, būtu ar ko lepoties.

pirms 10 dienām, 2019.10.06 14:45

Mincene

Zinātāj,tikai cilvēks ar garīgās attīstības traucējumiem var uzrakstīt šādi, kā Tu to esi izdarījis
!

pirms 8 dienām, 2019.10.08 08:47

Vietējās ziņas