Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

«Zemgales Ziņām» – 20! 16

1994. gada 27. oktobrī iznāca pirmais «Zemgales Ziņu» numurs, un nemanāmi ir paskrējuši jau 20 gadi. Atzīmējot šo jubileju, esam arī atskatījušies uz līdz šim paveikto un piedzīvoto.

Žurnāliste Maija Laizāne: «Kas to būtu domājis, ka notiks viss, lūk, tā...» par pārmaiņu brīnumiem dziedāja «Bet bet» un Zigfrīds Muktupāvels. Deviņdesmitajos gados patiesi daudzas līdz rutīnai ierastas lietas, notikumi un, jā, arī cilvēku prāti mainījās pārsteidzošā tempā. 1993. gadā atnācu strādāt «Zemgales Avīzē» un, kas to būtu domājis, gadu vēlāk kopā ar jauniegūtajiem kolēģiem jau bijām «Zemgales Ziņās». Ar vēlmi pēc savstarpējas uzticēšanās, kopīgiem mērķiem, līdzīgu izpratni par rajona avīzes uzdevumiem un atbildību lasītāju priekšā, no šodienas skatpunkta, šķiet, arī visai idealizētu priekšstatu par jaundibināta preses izdevuma pastāvēšanas un attīstības ekonomiskajiem priekšnoteikumiem – tādi mēs veidojām sava lolojuma pirmos numurus. Entuziasma pilni un, protams, kas pats galvenais, – daudzu jo daudzu jelgavnieku atbalstīti. 

Kopā ar «Zemgales Ziņām» ir piedzīvoti gan finansiāli trūcīgie laiki, kad vakariņu ēdienkartē abiem ar kolliju viena un tā pati putra vai maizes šķēle, gan profesionāli bagātinošie ar vērtīgiem kursiem un semināriem tepat Jelgavā vai Rīgā, pieredzes gūšanas iespējām Māstrihtā, Briselē, Stokholmā vai Bernē. Bet tās īstākās atmiņas glabājas kopā ar kolēģiem, aprakstu varoņiem, notikumu personāžiem un mūsu izdevuma lasītājiem izdzīvotajās emocijās, par kurām esmu pateicīga visiem tiem interesantajiem, draudzīgajiem un atsaucīgajiem cilvēkiem, kas sastapti Jelgavā un Ozolniekos, Cenās un Tetelē, Salgalē un Svētē, Elejā un Glūdā, Jaunsvirlaukā un Kalnciemā, Lielplatonē un Platonē, Līvbērzē un Sesavā, Valgundē un Vilcē, Vircavā, Zaļeniekos un visur citur, kur vedušas manas žurnālistes gaitas. 

Žurnāliste Lāsma Antoneviča: «Viss kārtībā – ņemam tevi darbā!» Kas to būtu domājis, ka šie pieci vārdi gaidītā «būt vai nebūt» īsziņā 2006. gada augustā pa ceļam mājās no Augstajiem Tatriem tā izmainīs manu dzīvi, ieraujot spraigu notikumu virpulī, kur katra diena kā piedzīvojums un vienlaikus skarba skola, kur kļūdas un cilvēcisku vājumu īpaši nepiedod. Tomēr noteikti bijis to vērts! Kur vēl var iemācīties ātri saprast aprakstāmo jomu «laukumu», sadzirdēt «tautas balsi», censties izkāst caur jēgpilnības sietu amatpersonu bieži frāžaino atrakstīšanos, uztaustīt taisnības stīgu, kuras pavediens meklējams vien vairāku viedokļu sadursmē, nepievilt «avotus» un nesabojāt attiecības!  

Žurnāliste Agnese Leiburga: Cilvēki ir tas dzinulis, kas liek strādāt avīzē. Vairākus gadus redakcijā nestrādāju, tāpēc zinu to pavisam droši. Nav jau tā, ka man nepatiktu citi darbi, gluži otrādi – ir dažas lietas, kuras patīk gandrīz tikpat ļoti. Piemēram, ēdienu gatavošana. Tomēr nekas nevar līdzināties iespējai satikt un iepazīt kolosālus cilvēkus tepat mūsu Latvijā, īpaši laukos. Atkal un atkal pārliecināties, ka visapkārt dzīvo cilvēki, kas spēj nenogurstoši strādāt, mīlēt, aizrauties un iedvesmot, radīt no nekā kaut ko pilnīgi jaunu, saimniekot pat tad, kad nolaižas rokas, un ne mirkli nezaudēt labdabīgu attieksmi pret citiem.

Žurnālists Gaitis Grūtups: Kaut arī Sanktpēterburgas (tolaik Ļeņingradas) universitātes Žurnālistikas fakultāti beidzu 1982. gadā 23 gadu gadu vecumā, tā pa īstam žurnālistikā sāku strādāt, kad bija atgūta valsts neatkarība un pašam bija krietni pāri trīsdesmit. Darbs redakcijā man ir prasījis ne tikai izglītību, bet arī saprašanu par dzīvi, apziņu un ticību, ka žurnālista darbam ir liela vērtība sabiedrībā. Jūtos īpaši pagodināts, ka varu kalpot sava tēva un vectēva Jelgavai un tās apkārtnes lauku ļaudīm.   

Žurnālists Uldis Veilands: Mirkļi, kuros mana klātbūtne bijusi iespējama, vienīgi pateicoties «Zemgales Ziņām». Tā ir Mežaparka Lielā estrāde brīdī, kad korim «Spīgo» pasniedz Lielo balvu, un tu esi iejucis līksmojošā pūlī uz pašas skatuves. Vai futbola klubs «Jelgava» izcīna Latvijas kausu, un arī tad tu esi tikai dažu metru attālumā. Vispār vieni vienīgi svētki, jo gandrīz vai nejauši (tāpat kā mana nokļūšana laikrakstā) iznācis darboties kultūras un sporta lauciņā, kur šādu brīžu netrūkst. Un iespēja sarunāties aci pret aci ar tādiem cilvēkiem kā Raimonds Pauls jau vien ir vērtība.

Žurnāliste Santa Logina: Mūsmājās «Zemgales Ziņām» vienmēr bijusi īpaša vieta. Citi laikraksti pastkastītē gūluši periodiski, bet «Ziņas» tajā atradušās vienmēr. Avīze man ir mīļa kopš bērnības, un tā nu ir sanācis, ka no lasītājas esmu kļuvusi par vienu no tās veidotājiem. Man ir gods strādāt kopā ar dzīvesgudriem un kompetentiem kolēģiem. Divreiz mūžā pateikusi «nē» žurnālistikai, man pat prātā nenāca, ka strādāšu kopā ar, piemēram, sirsnīgo Lāsmu Antoneviču, kuras rakstīto vienmēr izlasīju pirmo. Par šādu iespēju man jāsaka liels paldies redaktoram, kurš man noticēja vairāk nekā es pati sev. Darbs «Ziņās» sniedz neskaitāmas iespējas tikties ar cilvēkiem, kuru dzīves gaitas ne reizi vien ir iedvesmojušas strādāt tālāk. 

Administratore Vita Romanovska: Salīdzinot ar citiem kolēģiem, «Ziņās» strādāju nesen, bet esmu paspējusi iemācīties daudz jauna. Ir iegūta lielāka pieredze, strādājot ar dažādiem cilvēkiem.  Mūsu kolektīvs ir kā viena liela ģimene, kurā viens ir par visiem un visi par vienu. Kolēģi vienmēr ir laipni, jauki un atsaucīgi. Novēlējums mums visiem – nekad nepadoties un tiekties uz saviem sapņiem!

Reklāmas projektu vadītāja Jana Romanovska: «Zemgales Ziņas» – tās man ir kā mājas, kurās jūtos patiesi labi. Man patīk šis darbs, kolektīvs un viss, kas ap to grozās! Šeit nekad neko nevar zināt, kā izvērtīsies diena un kā tā beigsies. Katra stunda, minūte, sekunde nes jaunus pārsteigumus. Cilvēki ir dažādi, un tas ir tik interesanti. «Ziņās» nekad nav bijis garlaicīgi, jo te virmo emocijas, sprakšķ domas, dzimst idejas, kuras iespēju robežās cenšamies arī realizēt.

Maketētājs, portāla administrators Ernests Treijs: Kas to lai tagad zina, tieši kurā no šīs ēras pirmajiem gadiem pieteicos strādāt laikrakstā. Savu motivāciju potenciālajiem darba devējiem toreiz raksturoju kā vēlmi turēt roku uz pulsa. Kopš tā laika šī vēlme nav mainījusies, un esmu pārliecināts, ka «Zemgales Ziņām» tas kopumā arī ir izdevies.

Maketētājs Endijs Zariņš: Darbs «Zemgales Ziņās» ir interesants, un neviena diena nav garlaicīga. Ja diena arī iesākusies nedaudz drūmi, kāds vienmēr atradīsies to uzlabot. Kā maketētājs ne brīdi nevaru atslābt, jo tehnoloģijas strauji attīstās, bet radošā atmosfēra līdzās dara šo procesu patīkamu. Darbā tiešām var justies kā mājās.

Literārā redaktore, korektore Inta Grickus: Kārtība ir vajadzīga it visā, arī uzrakstītajā, un jau kādus desmit gadus cenšos būt burta kalps «Zemgales Ziņās», tas ir, kolēģu prāta un gara izvirdumos pielabot kādu negludumu, ielikt kādu paklīdušu pieturzīmi, kaut gan laikraksta saspringtajā darba ritmā šis tas arī paslīd garām nepamanīts. Ir laimīgs tas, kurš nāk uz darbu kā pie draugiem, un «Zemgales Ziņās» ir tieši tā. Kopā piedzīvoti mirkļi, kas spēcina un arī nosēdina, mirkļi, kas liek piepūst vaigus un buras. 

Redaktors Guntars Gūte: Būt par ietekmīga reģionālā laikraksta redaktoru nav nekāda vieglā dzīve, kā varētu šķist no malas. Jo šeit viss ir uz delnas. Un šeit ir daudz spēcīgāka konkurence nekā centrālo avīžu tirgū. Jo valsts līmeņa un starptautiskās ziņas mūsu lasītājs uzzina no televīzijas vai centrālajiem laikrakstiem un ziņu portāliem, bet vietējās ir jāprot atrast, aprakstīt un pasniegt lasītājam interesanti. Taču galvenais – objektīvi, kritizējot vietējo varu un jebkuru citu, kurš rīkojas nepareizi. Bet vienlaikus arī paslavējot, ja paveikts kas labs un paliekošs. Tā ir žurnālistikas galvenā nianse – spēt saglabāt objektivitāti jebkurā situācijā, nenoliekties neviena priekšā. Tas ir grūti, taču ir tā vērts.

Nu jau gandrīz un vienlaikus tikai pieci pie «Ziņu» stūres pavadītie mēneši man iemācījuši daudz vērtīga – apzināties nepieciešamību meklēt un atrast. Spēt saglabāt labas attiecības ar visiem un vienlaikus nebaidīties pateikt ko skarbu par tiem, kuri to pelnījuši. Un pati būtiskākā atziņa – avīzes redakcija ir viena no tām vietām, kurās strādā ļoti dažādi cilvēki. Mēs «Ziņās» katrs esam ar saviem plusiem un mīnusiem. Un tieši tādēļ mūsu un jūsu laikraksts ir tik dažāds un turpinās tāds būt vēl ilgi. Es ļoti augstu novērtēju iespēju strādāt ar saviem kolēģiem «Ziņās», jo viņi visi ir personības. 

Paldies jums, lasītāji, ka joprojām esat ar mums! Ka kritizējat, paslavējat un novērtējat to, ko cenšamies paveikt pēc labākās sirdsapziņas.


Pievieno komentāru

Komentāri 16

xx

Dabaduhs. Ar žulti var aizrīties un nomirt!

pirms 3 gadiem, 2014.10.29 16:27

Artis

Apsveicu ar panākumiem biznesā, vēlu radošu un patstāvīgu domu, kas šajos laikos kļūst arvien lielāks retums. Godīgi sakot, man žēl, ka jau 17 gadus Jelgavas pusē nav savas avīzes, vien "Dienas" atvasinājums. "Vietējā" mūsmājās abonēta vēl padomju laikos, ir ar ko salīdzināt. Kādreiz plauktā krājās avīžraksti-PĒTĪJUMI par kultūras pieminekļiem, ievērojamiem cilvēkiem, kultūrvēsturiskie pielikumi, tagad no tā ne vēsts. Kaut vai šodienas raksts par Naudīti - savulaik kāds haltūrists Dobeles novada mājas lapā sagramstījis "1918. gada beigās un 1919. gada sākumā Naudītē noritēja sīvas cīņas par padomju varu. 1918. gada 26. decembrī Jaunsesavas pagastā tika likti pamati padomju varai". "ZZ" bez kādas aiztures copy-paste un raksts gatavs...Skumji.

pirms 3 gadiem, 2014.10.28 19:08

"lasītājs"

Kādi panākumi? Smiekli nāk!

pirms 3 gadiem, 2014.10.29 16:08

Lauris

Sveicu!!!
No laikiem, kas kopā ar Jums pavadīti, ir saglabājušās tik pozitīvas atmiņas! Jūs joprojām esat manā dzīvē jaukākais un mīļākais darba kolektīvs!

pirms 3 gadiem, 2014.10.29 03:42

Sieramuižas muižnieki

Apsveicu! un paldies Jums visiem!

pirms 3 gadiem, 2014.10.29 11:39

mzgd

Avīze ir palikusi citādāka, labāks, bet trūkst pipariņa. Vajadzētu arī līdzīgu E.Kupčam žurnālistu, kurš nebaidītos no lielajiem dūžiem. Taču paldies laikraksta veidotājiem u radošas veiksmes arī turpmāk!

pirms 3 gadiem, 2014.10.29 12:15

Ne tikai Kupčs

Visi žurnālisti, kas nebaidījās no lielajiem dūžiem, no redakcijas sen kā izkvēpināti!

pirms 3 gadiem, 2014.10.29 15:43

Panākums -

2014.gada 24.01. stāstiņš "TERĒTS UZ NEBĒDU" ar Ivara Diržiņa zīmējumu (par zagli Zīverti).

pirms 3 gadiem, 2014.10.29 16:22

Smieklīgi,

izlasot pēdējos 2 teikumus. Jo visi komentāri, kuros izteikta kritika, tiek dzēsti. Paldies, ZZ, par jūsu sirdsapziņu....

pirms 3 gadiem, 2014.10.29 20:16

Guntars Gūte

Labvakar!

Es personīgi esmu izdzēsis divus komentārus pie šā raksta, jo tie saturēja nekorektus, personiskus un tendenciozus apvainojumus cilvēkiem, kā arī rupjības. Visi pārējie komentāri ir saglabāti, līdz ar to Jūsu replikai par sirdsapziņu nevaru piekrist.

pirms 3 gadiem, 2014.10.30 01:22

Janīna

Paldies ZZ kolektīvam,īpaši jaunajam redaktoram(Guntaram Gūtem),par kolektīva saliedēšanu,prieks lasīt un tikties,galvas augšā un neklaisīties riešanā!!!Mums jau darītāji nav cieņā,kolektīvam vēlu izturību !!!

pirms 3 gadiem, 2014.10.30 22:21

Vietējās ziņas