Ar dimanta vērtu spēju pieņemt otru cilvēku

Aprīlī sešdesmit gadu kāzu jubileja apritēja jelgavniekiem Mirdzai un Gunāram Vīndedžiem. Šajos pandēmijas ap­stākļos izpalika lielāka svinēšana un viņu laulības dzīve mierīgi rit tālāk – nu jau ieguvusi dimanta vārdu.  
“Es 1957. gadā atbraucu no Sibīrijas, sāku strādāt, brīvajā laikā apmeklēju teātrus. Reiz mana paziņa nokārtoja tā, ka Augusta Deglava “Rīgas” iestudējumā toreizējā Drāmas (tagad Nacionālajā) teātrī tiku nosēdināts tieši blakus savai nākamajai sievai,” mīlas stāsta sākumu atklāj jelgavnieks Gunārs Vīndedzis. Draudzēšanās ar skaisto rīdzinieci Mirdzu ilgusi nepilnu gadu, kad abi nolēmuši precēties. Bet tolaik tas nav bijis tik vienkārši – laulību reģistrēšanā dzimtsarakstu birojā Rīgā, Slokas ielā, jaunajiem pāriem bijis jāpierakstās vairāk nekā pusgadu garā rindā. 
“Sacīju biroja sekretārei, ka mēs tā muļķīgi gaidīt negribam. Un tad sekretāre piepeši ieteica: “Ja jūs esat ar mieru laulāties joku dienā, 1. aprīlī, kad neviens nav pieteicies, tad rindā nebūs jāgaida.” Mēs ar Mirdzu taču nebijām māņticīgi un piekritām,” turpina Gunārs. Mirdza piebilst, ka kāzu diena 1961. gada 1. aprīlis bijusi saulaina. Kāzās sanākuši paši tuvākie, dzīvokļa šaurības dēļ dejošanai pietrūcis vietas. Taču sešdesmit laulības dzīves gadi pagājuši labi, kā saka Gunārs: “Bez lielām problēmām.” “Jāpielāgojas vienam pie otra, jāsaprotas ar cilvēku tāds, kāds viņš ir. Pārtaisīt nevienu nevar,” savu dzīves gudrību atklāj Mirdza.
“Runājot par noslēpumu, kā vecvecāki ir spējuši laimīgi laulībā nodzīvot sešdesmit gadu, mēs, mazmeitas, domājam šādi: tas nav stāsts par rožainu čubināšanos vienam ap un ar otru (saprotams, kādreiz jaunībā tāda bija). Šis ir stāsts par mīlestību kā mūžību – mūžīgu un mainīgu procesu, nevis faktu, ka tā neapšaubāmi pastāv. Šī mīlestība brīžiem arī ir akla – savstarpēji un apkārtējiem neizprotama. Omes un opja stāsts ir par saderību un vienam otra pieņemšanu jebkuros un jebkādos apstākļos, tas ir stāsts par darbu pie laulības kā savienības, lai tā patiešām pastāvētu. Un tad nāk bērni un mazbērni, un mazmazbērni, kas spieto apkārt un tik griež visu uz riņķi, un stiprina šo kopābūšanu,” rakstīts mazmeitu Baibas, Kristas un Zaigas vēstulē redakcijai. 

Visu rakstu lasiet 15.aprīļa “Zemgales Ziņās”

Foto: no personīgā arhīva

Pievieno komentāru

Dzīvesstils