Cepure, slapjš palags un tēja – karstuma pārvarēšanas paņēmieni

Turpinoties karstumam, zz.lv aptaujāja vairākus pieredzējušus cilvēkus par to, kāda ir viņu pieredze karstuma pārvarēšanā.

Agrākais Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdis un ārsts Pauli Rēvelis atzīst, ka viņa ģimenei ir palaimējies dzīvot mājā ar biezām sienām, kas tik ātri neuzkarst. Viņš jūt līdzi tiem, kam nākas dzīvot padomju laiku daudzdzīvokļu mājās, kas tika būvētas vienkāršoti un ar nepietiekamu temperatūras izolāciju. P. Rēvelis piebilst, glābjoties no karstuma, var lietot pēckara laika “zāles” – proti, gulēt ejot, ietīties slapjā palagā. Tas jūtami atvēsina. Drīz vien karstajā istabā palags izžūst, bet pa to laiku cilvēks var paspēt mierīgi aizmigt. “Tūlīt pēc kara, kad trūka zāļu, ar slapjiem palagiem dažkārt “nosita temperatūru” arī slimību gadījumos,” piebilst P. Rēvelis.

Vairākkārtēja Aglonas svētceļojumu dalībniece Anna stāsta, ka viņai ir ļoti svarīgi, lai karstā laikā, ejot ārā, galvā būtu lakats vai cepure. “Dažkārt karstā laikā svētceļnieki aplejas ar aukstu ūdeni, taču tad svarīgi, lai slapjā drēbe soļojot nenorīvē kājas,” piebilst svētceļniece. Vēl karstā laikā man svarīgs ir viegls, dzesējošs vējiņš. Tādu vislabāk saņemt braucot ar velosipēdu,” teic Anna.

Jelgavnieks Viktors Šatravins, kas ir dzimis un audzis Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku, kur vasarās bieži vien gaisa temperatūra pārsniedz trīsdesmit un pat četrdesmit grādus, uzsver, ka Austrumos ir tradīcija karstā laikā bieži dzert tēju. “Tējkannā to uzlej, pagaida minūtes septiņas līdz ievelkas un tad karstu arī lieto. Pa glāzei apmēram pusotrā, bet ne retāk kā divās stundās,” piezīmē V.Šatravins. “Tēju tur vāra un dzer gan birojos, gan rūpnīcās. Ja darba vietā tēja tomēr nebija nodrošināta, tad darbinieks parasti ņēma līdzi termosu no mājām,” atceras jelgavnieks.

Pēteris Baranovskis no Mežciema atzīst, ka autovadītājiem, viņaprāt, ļoti efektīgs mundruma uzturēšanas paņēmiens ir sēšanās pie stūres ar basām kājām. Savukārt agrākais autosportists un šoferis Andris Batars stāsta, ka 1968. gadā ceļojumā no Krasnovodskas līdz Alma - Atai viņam ir nācies braukt ar motociklu “Java” pa tuksnesi, kur uzkarsušajās smiltīs ar basām kājām nostāvēt var tikai īsu brīdi. Mototūristi pat sacentušies, kurš nostāvēs ilgāk. Vietējie teikuši, ka tur var pat olas cept. Kopš tā laika A.Batars vairs neizjūt to, ka dzimtenē varētu būt ļoti karsts. Karstā laikā viņš iesaka braukt agri no rīta, vēlu vakarā vai naktī, kad tomēr karstums ir mazāks.

Ar domām par priekšgājējiem karstumā noskaņoties lūko industriālā kultūras mantojuma eksperts Toms Altbergs. “Mani stiprina ir atmiņas no tvaika lokomotīvju kurināšanas kursiem Nīderlandē. Kādu dienu tie norisinājās lielā krastumā. Man bija trīs stundas jākurina tvaika katls, turklāt tas jādara, dalot apmēram divu kvadrātmetru lielo lokomotīves kabīni ar mašīnistu. Jākurina pastāvīgi, bet ar prātu, atbilstoši ceļa pacēlumiem un kritumiem, kā arī samazinot jaudu stacijās. Izturēju, un iedomājos, ka savulaik Latvijā apmēram pusotram tūkstotim tvaika lokomotīvju mašīnistu un viņu palīgu tā taču bija darba ikdiena,” spriež T.Altbergs. Viņš piebilst, ka temperatūra tvaika lokomotīves kabīnē var sasniegt pat 45 grādus.


Foto: no arhīva

Pievieno komentāru

Dzīvesstils