Kā palīdzēt izolēšanās nomāktajiem?

Kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Baiba Blomniece-Jurāne stāsta, ka arvien biežāk pie viņas nonāk pusaudži, kuriem parādās trauksme būt sabiedrībā, bailes aiziet uz veikalu, bailes pieslēgties “Zoom” stundai, kas tiek attaisnotas ar “nebija interneta vai saplīsa mikrofons”, bailes, ka ar viņu kaut kas notiks. Šie bērni, mācoties un apmeklējot skolu klātienē, ir bijuši adekvāti, bet simptomi – trauksme un panika –, kā secina psihoterapeite, radušies izolēšanās ietekmē (kā zināms, gandrīz visu pagājušo mācību gadu Latvijā skolēni pavadīja, mācoties attālināti). To vecāku, kuri savām atvasēm neprasīja ievērot stingru izolāciju, bet gan ļāva brīvāku režīmu, bērni ir emocionāli un sociālpsiholoģiski veselāki, secina B.Blomniece-Jurāne.
Viņa norāda, ka nav runa par niekiem, bet par jauniešiem ar dia­gnozēm, kuri lieto medikamentus. Diagnozes ir visdažādākās – pašnāvības tendences, pašievainošanās, depresija, veģetatīvā distonija, obsesīvi kompulsīvie traucējumi, kas izpaužas kā uzmācīgas domas un darbības.
“Šie traucējumi grūti padodas terapijai un ārstēšanai. “Man ir sevi jāsavaino, jāiegriež,” domā jaunieši, un šīs domas nevar tā vienkārši aizdzīt prom, aizmirst vai pārslēgt, tās ietekmē emocionālo sfēru, un cilvēks sāk darīt atkārtotas darbības – piemēram, visu laiku mazgāt rokas. Un es savā praksē esmu redzējusi bērnus, kuriem rokas nomazgātas līdz jēlumiem. Tā, ka jāsūta pie dermatologa,” uzsver B.Blomniece-Jurāne. Tāpat cilvēks, dodoties uz veikalu, var piecas līdz desmit reizes iet atpakaļ, lai pārbaudītu, vai ir aizslēdzis durvis, un tā arī uz veikalu neaiziet... Diagnoze nozīmē, ka šie cilvēki nespēj funkcionēt sabiedrībā. “Bērna psihe ir kas vairāk par sāpošu galvu vai pušumu. To nevar izārstēt, tas ir uz mūžu,” viņa piebilst. Kā bērniem un jauniešiem palīdzēt?

Visu rakstu lasiet 9. septembra “Zemgales Ziņās”

Foto: Andra Ozola un Baiba Blomniece - Jurāne

Pievieno komentāru

Dzīvesstils