Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Lai uz kuru pusi brauktu 1

Latvija ir viena no skaistākajām valstīm. Lai uz kuru pusi brauktu, lai ko vēlētos skatīt, visur būs brīnišķīgas ainavas, smaržīgi ziedi, bagāts kultūras mantojums un atsaucīgi cilvēki. Šoreiz neliels loks tepat uz Līvbērzes pusi.

Dodoties ārā no Jelgavas pa Dobeles šoseju, šķērsojam Svētes upi, kura sākas Lietuvā, Šauļu rajonā un divu kilometru garā posmā pie Žagares ir Latvijas un Lietuvas robežupe. Svētes lielākās pietekas ir Tērvete, Auce, Bērze un Vilce. Katru reizi, vai ziema vai vasara, arī šodien, Svētes krastā makšķernieku ka biezs. Runā, ka te labi ķeroties vimbas un arī līdakas. Nav laika pārbaudīt, braucam tik tālāk. Knapi paspējam galvu pagriezt uz kreiso pusi, lai saskatītu interesantu celtni.

Savs stikla ceplis

Svētes krastā atrodas sena, apaļa ēka – hercogistes laika Grīvas stikla ceplis, kurā tika izgatavotas stikla krelles, logu rūtis, krāsainais stikls, spoguļu stikls un kristālstikls. Kurzemes un Zemgales hercogistē stikla cepļi bijuši Jelgavas Grīvā, Baldonē, Biržos, Rendā, Kuldīgā, Tomē, Grenčos, Slokā, Skrundā, Saikavā, Vircavā, Ventspilī un Kandavā. Ap 1705. gadu karadarbības rezultātā tika iznīcinātas praktiski visas stikla ražotnes hercogistē. Prieks, ka ēka saglabājusies līdz mūsdienās un varam kaut ko ieraudzīt no slavenā Jēkaba laika.

Izbraucot no Jelgavas, pie apļa cēli, nedaudz ar kokiem aizsegusies, slejas Aizupes pamatskola. Tā ir viena no jaunākajām izglītības iestādēm Jelgavas novadā – skolas vēsture aizsākās 1928. gadā, kad apkārtējo māju saimnieki Millers, Anševics, Bārs un Pētersons Svētes pagasta valdei rosināja celt skolu pagasta vistālākajā apgabalā – aiz Svētes upes pie Tušķiem. Jau gadu vēlāk tika izstrādāts skolas ēkas projekts un vēl pēc gada – 1930. gadā – pārziņa Friča Jorniņa vadībā skolā mācības uzsāka 1. un 2. klase ar 22 bērniem. Pēc Friča Jorniņa ilggadēja skolas direktore bija Vanda Kipere, kurai darbs okupācijas gados nebija viegls. Pateicoties viņas gribasspēkam un entuziasmam, skolai izdevās izdzīvot. Vēlākajos gados skolā tika atvērtas nākamās klases, bet, lai realizētu obligāto astoņgadīgo izglītību, 1961. gadā nolēma vecās skolas telpas pārbūvēt. Jaunās skolas atklāšanas svētki tiek svinēti 1963. gada decembrī.

Nemanot jau esam pie citas upes, pie Bērzes, Svētes kreisās pietekas, kura sākas Lielauces paugurainē. Augšpus Bikstiem Bērzē ietek Zušupīte, kas novada Zebrus ezera ūdeņus. Pie Anneniekiem ir mazā HES ūdenskrātuve. Līdz 19. gadsimtam Bērze ietecēja pa tiešo Lielupē pie Kalnciema (tagadējā Vecbērze). 19. gadsimta sākumā izraka kanālu uz Svēti. Lielākās pietekas ir Bikstupe, Sesava, Ālave, Līčupe un Gardene.

Līvbērze – no Līves muižas

No Bērzes upes arī Līvbērze jau vairs nav tālu. Šī ciemata vārds saistās ar Līvbērzes muižu, Līves muižu jeb Līvesmuižu. “Līdzās Vidzemes Ungurmuižai Līvbērze bija spilgts piemērs tai netveramajai robežai, kur baroka arhitektūras modernisms 18. gadsimtā bija apvienojies ar tautas celtniecības mūžsenajām tradīcijām” – tā Imants Lancmanis raksturojis Līvbērzes muižu. 18. gadsimtā pils paplašināta, tai ticis piebūvēts garais koka korpuss, šķērskorpusa pārējā daļa turpinājusi veco mūru apjomus, tā radot simetrisku ēkas plānu T burta izskatā. Augstais mansarda jumts un atsevišķas dekoratīvas detaļas atšķīra pieticīgo kungu namu no saimniecības ēkām. 1774. gadā pabeidza vārtu torni ar pulksteni, kas kļuva par Līvbērzes muižas pazīšanas zīmi. Tornī atradās divi zvani, ko darinājis Jelgavas zvanu lējējs Ernsts Fridrihs Fehters. Tornis padomju laikos nojaukts, lai pagalmā varētu iebraukt kolhoza kravas mašīnas. Ēka šai laikā stipri pārbūvēta. Tagad tā pamazām sagrūst.

Iebraucot Līvbērzē, uzreiz labajā pusē redzama pamesta ēka diezgan bēdīgā stāvoklī. Tā ir bijusī Upes muiža, viena no lielākajām Līvbērzes muižas pusmuižām. Pirmā pasaules kara laikā tajā bija apmetusies vācu ložmetējkomanda. Saimniecības ēkas tad tika nopostītas. Latvijas vēsturē tā vairāk pazīstama kā ģenerāļa Jāņa Baloža jaunsaimniecība, ko viņš 1920. gadā ar Satversmes sēdes lēmumu saņēma kā balvu par nopelniem dzimtenes labā. 1940. gadā to nacionalizēja, ģenerāli Balodi izsūtīja uz Sibīriju. Tagad tā ir Līvbērzes pašvaldības īpašums. Pie dzīvojamās ēkas redzama plāksnes vieta. Tur 1989. gada 11. novembrī sadarbībā ar agrofirmu “Jelgava” un ģenerāļa krustmeitu Maiju Riekstiņu tika atklāta piemiņas plāksne ar tekstu “Šī māja 1921. gadā piešķirta I pakāpes Lāčplēša ordeņa kavalierim ģenerālim Jānim Balodim par izciliem nopelniem cīņās par neatkarīgu un brīvu Latviju”. Šodien plāksnes tur vairs nav. Nav arī zināms, kad un kas to noņēmis. 1787. gadā Upes muižā, netālu no Līvbērzes muižas, tika uzcelts Līvenu dzimtas mauzolejs – greznākā kapličas būve 18. gadsimtā Latvijā. To projektējis Kurzemes hercoga arhitekts Severīns Jensens. Kapliču sašāva Otrā pasaules kara laikā, taču mūri vēl stāvēja. 1949. gadā to nojauca, jo traucēja sarkanarmiešu kapu kurgāna labiekārtošanai.

Ulmaņa dāvināts zvans

Izbraucam cauri Līvbērzei un pie norādes uz Bērzi griežam pa kreisi. Nelielā ciematiņa sirdi veido divi objekti – Bērzes baznīca un Bērzes kapi. Bērzes luterāņu baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Tā celta kā koka baznīca 1743. gadā un pārbūvēta 1820. gadā. Baznīcā atrodas 18. gadsimta būvētais harmonijs un 1939. gadā prezidenta Kārļa Ulmaņa dāvinātais zvans ar veltījumu baznīcai, kurā viņš kristīts un iesvētīts. Otrā pasaules kara laikā dievnams tika daļēji sagrauts, īpaši cieta tornis. Bērzes iedzīvotāji izglāba zvanu, kurš šobrīd atkal uzstādīts atjaunotās baznīcas tornī. Ja iepriekš piezvana un sarunā, tad ir iespēja arī apskatīt dievnama interjeru un uzkāpt tornī.

Vienmēr, esot Bērzē, apciemojam arī Kārļa Ulmaņa dzimtu Bērzes kapos. Vecajā kapsētā pie baznīcas ir apbedīti Kārļa Ulmaņa vecāki, viņa audžuvecāki un citi dzimtas locekļi. Bērzes kapos vēlējās atdusēties arī prezidents pats. “Jo tā ir mana negrozāmā griba un vēlēšanās, lai es tiktu paglabāts dzimtā kapsētā, lai es tiktu paglabāts še no mūsu pašu vecās baznīcas – mūsu pašu kapsētā blakus tēvam un mātei,” Kārlis Ulmanis bija izteicis vēlēšanos 1939. gadā. Diemžēl viņam uz visiem laikiem bija jāpaliek svešumā. Tā kā prezidenta kapavieta palika neatrasta, 90. gadu sākumā Bērzes kapsētā viņam uzstādīja piemiņas zīmi. Tā ir vieta, kuru mūža atdusai esot noskatījis Kārlis Ulmanis pats. Ironiski, ka aiz šīs kapsētas atrodas padomju karavīru kapi.

Pa nelielu ceļu gar kapu kreiso pusi, skatoties no baznīcas, pabraucot uz priekšu, redzam zīmi – Bērzes dzirnavas. Braucot pa šauru celiņu, nokļūstam plašā pagalmā. Labajā pusē dzirnavas, tieši priekšā – zemnieku saimniecība “Saliņas”, kur sezonas laikā var iegādāties gardumgardus tomātus un ne tikai. Bērzes dzirnavas ir celtas 1863. gadā, vēlāk vairākkārt pārbūvētas. Bērzes ūdensdzirnavu komplekss ar derivācijas kanālu un aizsprostu ir vienīgais darbojošais Latvijā, kurā ar ūdens spēku tiek veikta graudu pārstrāde. Orvils Heniņš sava vectēva īpašumu atguva 1991. gadā. Pagāja vairāki gadi smagā darbā, remontējot ēku, sakārtojot dzirnavu iekārtas darbam un rekonstruējot aizsprostu – novadbūvi. Pašlaik tās ir vienas no retajām dzirnavām Latvijā, kas vēl darbojas. Te tiek malti graudi, izgatavoti putraimi un grūbas. Vēl ir saglabājušās vecās iekārtas. Par padomju laikiem, kad te atradās arī galdniecība, atgādina vecie plakāti. Turpat dzirnavās darbojas arī mazā hidroelektrostacija. Ar saimnieka laipnu atļauju var aiziet līdz aizsprostam uz Bērzes upes.

Izciemojušies, parunājušies braucam atpakaļ uz lielo šoseju un šķērsojam to, lai piebrauktu apskatīt Līvbērzes stacijas ēku, kas celta 1904. gadā, kad izbūvēja dzelzceļa līniju Rīga–Ventspils, un ir viena no nedaudzajām koka stacijas ēkām Latvijā.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Līvbērzes katoļu baznīcu, kas celta 1684. gadā no baļķiem, 19. gadsimtā apšūta ar dēļiem. Līdz 1729. gadam tā bijusi luterāņu baznīca, bet par katoļu dievnamu kļuvusi pēc Līvbērzes muižas barona Līvena kāzām ar poļu grāfieni, kad barons pieņēmis katoļticību. Baznīcā ir apskatāmi valsts nozīmes mākslas pieminekļi – altāris, kancele, gleznojums uz dzegas un torņa smailes noslēgums. Līdz mūsdienām saglabājies meistara G. Meijera 1683. gadā atlietais baznīcas zvans. Šis ir vienīgais koka dievnams Jelgavas novadā.

Saldajam ēdienam esam atstājuši braucienu uz Kārļa Ulmaņa dzimtajām mājām. “Pikšas” ir Zemgales vecsaimniecība, kurā 1877. gada 4. septembrī Lizetes un Indriķa Ulmaņu ģimenē piedzima trešais dēls – Kārlis, kurš vēlāk kļuva par slavenu valstsvīru, bet tieši šeit uzsāka savas skolas gaitas un vēlāk “Pikšu” saimniecībā izmēģināja projektus, ko bija noskatījis, studējot ASV, un pēc tam realizēja Latvijā. Šejienes tīrumos pārbaudīta arī tolaik modernākā lauksaimniecības tehnika. “Pikšas” nevar izstāstīt, tās ir jāredz un jāizjūt. Senā sēta, ekspozīcijas, bet, galvenais, Zemgales lauku plašumi. Jā, šeit ir vējam kur ieskrieties!

FOTO: Signe Lūsiņa

Pievieno komentāru

Komentāri 1

@

Jā, ir skaistas vietas. Bet, es vēlētos uzzināt, kā pārziņā atrodas skaistais, savulaik īpašnieku lolotais nams, kas atrodas krietni aiz Ozolniekiem, pie dzelzceļa pārbrauktuves un atbrīvošanas cīņās kritušo piemiņas zīmes Jelgava- Rīga šosejas malā. Izskatās tik necienīgi un nožēlojami, ka nevienam atbildīgajam nav ienācis prātā vismaz aizvērt logus, kas sitas atvērti un lietus dara savu! Bet, namam noteikti ir kāds īpašnieks. Kauns diendienā braucot garām,redzēt vienaldzību un prasto attieksmi pret īstajām vērtībām.

pirms 12 dienām, 2020.06.20 22:33

Dzīvesstils