Mums viņi ir savi

Ģimenes dienas pasākumā, kas svētdien krāšņi risinājās Rīgā, jelgavnieku Paulušenko saime tika nominēta drosmīgākās ģimenes kārtā.

«Mēs nekad neesam uztvēruši to par kaut ko īpašu, jo ir ģimenes, kas audzina vairāk nekā piecus bērnus,» teic mamma Santa, kad dodamies izzināt viņu stāstu.

Verot viesmīlīgā nama vārtus, mūs sagaida namamāte un divas mazas, draudzīgas «čiepiņas», kas stumj leļļu ratiņus. Pirms tam bijām vienojušies, ka tiksimies laikā, kad teju četrus gadus vecajai mammas vārda māsai Santai un divgadīgajai māsiņai Signei jārosās svaigā gaisā, jo pēc tam sekos pusdienas un diendusa. Viss sakārtots pa stundai - kā jau ģimenē ar maziem bērniem pienākas.

Bet ir arī trīs lielāki bērni. Aija - sešpadsmit, Zane - četrpadsmit, Emīls - trīspadsmit gadu veci. Viņi ir skolā un lēnām raisa spārnus pretī patstāvībai. Vēlāk mamma atklāj, kas tas bijis viens no iemesliem, lai savas mājas un sirds durvis atvērtu vēl kādam dzīves pabērnam - tāpat kā iepriekš vēl diviem. Santa ar vīru Dzintaru, kas sarunas laikā ir darbā, bērnus uzskata par lielu bagātību un nešķirojot sauc par saviem. Lielie zina, kā savulaik bijis, bet norunājam to neiztirzāt, lai neradītu pamatu iespējamiem ievainojumiem.

Ārā tajā dienā ir drēgns, tāpēc jādodas vectēva celtajā un plašajā namā, kur katram bērnam sava istaba. Mazās meitene sajūsminātas cienā ar cepumiem. «Tie vēl no pakas, ko Rīgā uzdāvināja. Saldumus bērni dabū tikai pa svētkiem, jo cenšamies ēst veselīgu pārtiku. Man ir diabēts, tāpēc par to šo to zinu,» teic mamma, bet man aizvien vairāk kļūst skaidrs, kāpēc jārunā par drosmi.

Plašāk par Paulušenko ģimeni lasiet sestdienas «Zemgales Ziņās».

Pievieno komentāru

Citas ziņas