Īsti smiekli un asaras (FOTO)

Piecas “Lielā Kristapa” nominācijas un balvu labākā grima mākslinieka kategorijā saņēmušās Latvijas simtgades filmas “Baltu ciltis. Eiropas pēdējie pagāni” radošā komanda dažādos pasākumos viesojās Jelgavā, lai kopā ar jelgavniekiem noskatītos filmu un pastāstītu par tās tapšanas aizkulisēm.

Ne tikai zemnieku tauta


Filma “Baltu ciltis. Eiropas pēdējie pagāni” atspoguļo 13. gadsimta nežēlīgos centienus pievērst kristietībai tagadējo Latvijas teritoriju apdzīvojušos pagānus. Faktos balstītais filmas stāsts risināts, tās galvenajam varonim dāņu spiegam tirgotājam Larsam (aktieris Kaspars Aniņš) nonākot seno baltu cilšu zemēs.  


“Mūsu ambīcijas bija lielas – izstāstīt pēc iespējas patiesāku stāstu par senajām baltu maztautām. Ar visu iesaistīto pašaizliedzīgo darbu tas ir izdevies,” vērtē filmas režisors Lauris Ābele, atklājot, ka 13. gadsimtā dzīve bija ļoti nežēlīga, taču, piemēram, cilvēka un dabas līdzāspastāvēšana tolaik ritējusi daudz harmoniskāk. 

 
Radošās grupas pamatsastāvu veido trīs brāļi Ābeles – režisori Raitis un Lauris un operators Mārcis, kurš strādāja kopā ar otru filmas operatoru Jāni Indriku.  “Baltu ciltis” ir viena no sešpadsmit Latvijas simtgades filmām.


Latvijas un Polijas kopražojuma filma uzņemta ilgāk nekā divus gadus gan tepat Latvijā, gan Lietuvā, Igaunijā un Polijā. Filmēšanas vietas piemeklētas atbilstoši vizuālajai līdzībai, nevis vēsturiskajam reģionam, jo teritorijas ir ļoti mainījušās. Piemēram, senā Galindija filmēta Kazu gravā Vidzemē, Āraiši pārtapuši par Prūsiju, bet Ādažu poligons kļuvis par Saules kaujas vietu. Filmēšanā piedalījušies aktieri no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas.

Ķer mirkļus


Jelgavas 4. vidusskolā viesojās filmas kostīmu māksliniece Līga Krāsone un skolas absolvents J.Indriks, kurš kopā ar kolēģi M.Ābeli tika nominēti “Lielā Kristapa” balvai kā labākie dokumentālās filmas operatori. Jānis atklāja, ka filmā piedalījušies ap pieciem simtiem aktieru un tikai daži bija profesionāļi. “Daudzi bija no restaurācijas klubiem, parasti ļaudis vai bērni, un liela daļa kadru uzņemti, viņiem nezinot. Ja neprofesionālam aktierim pasaka – uzmanību, filmēsim! –, visi sāk tēlot, un rezultāts iznāk mākslīgs. Tāpēc ar otru operatoru mēģinājām ķert mirkļus, kur aktieri smejas vai mamma ir tikko nobārusi bērnu un viņam sāk birt asaras. Tas ir pa īstam un filmā ļoti labi iederas,” stāsta Jānis. 


Viņš atklāj vēl kādu paņēmienu, kā panākt patiesumu. Filmas sākumā redzamais laivu brauciens ir uzņemts pēc tam, kad aktieri jau divas stundas bija airējuši. “Ja aktieris nāk no siltuma un iekāpj laivā, viņš ir apmierināts un priecīgs. Bet, ja viņš jau divas stundas pavadījis aukstumā airējot, sākas kurnēšana, nepatikas izrādīšana, un tad filmēšanas grupa sāk savu darbu.” Galvenās lomas atveidotājs pirms filmēšanas pat pavadījis nakti mežā.

Strīdi par kapucēm un vīzēm


Tērpu mākslinieces Līgas Krāsones galvenais uzdevums šoreiz bija ne tik daudz izpausties radoši, cik iespēju robežās rekonstruēt vēsturisko patiesību. Viņai šī ir pirmā pieredze ar vēsturiskiem apģērbiem. Līdz šim arī nav uzņemta neviena līdzīga šī žanra filma. Tā kā nav pieejama izsmeļoša informācija par tā laika cilvēku apģērbu, filmā ņemti vērā praktiski apsvērumi. 

“Vairāki rekonstruktori mums pārmeta, ka tajā laikā kapuces nevalkāja. Taču, filmējot jūrā, visas kapuces, kas mums bija līdzi, tika izķertas – loģiski, ka aukstumā un vējā cilvēkam gribas apsegt kaklu. Ja tā laika attēlos redzams, ka Eiropā kapuces ir valkātas, kāpēc lai Latvijā nebūtu?” viņa jautā. 


Citi pārmetuši, ka 13. gadsimtā vīrieši nestaigājuši neapsegtu galvu. “Tad es oponēju – ja priekšstatus par 19. un 20. gadsimta apģērbu veidotu pēc kapu apbedījumiem, tad varētu teikt, ka visi vīrieši iepriekšējos divos gadsimtos staigāja kaklasaitē. Priekšstats radies pēc pilnas komplektācijas svētku apģērba, bet kāpēc lai ikdienā nestaigātu kailām galvām?” Līdzīgi pārmetumi bijuši par vīzēm, kas ziemā neslīd kā āda un kurās var pārvietoties pa sniegu un ledu. Tās atrastas apbedījumos 2000 gadu pirms mūsu ēras un arī 20. gadsimta sākumā valkātas Sibīrijā, tādēļ varētu būt bijušas pazīstamas arī 13. gadsimtā šodienas Latvijas teritorijā.


Visi apģērbi filmai gatavoti no lina, vilnas vai ādas, maksimāli izmantojot autentiskus materiālus un ieguldot roku darbu. Liels atspaids bija restaurācijas klubi, kas ieradās savā apģērbā, ar saviem ieročiem. Citādi ar filmas budžetu apģērbt pustūkstoti aktieru nebūtu iespējams. Protams, katra aktiera ietērps pirms laišanas kadrā izvērtēts.

Filma kā mācību līdzeklis


Lai arī filmēšanas mēdza ilgt pat 24 stundas, kostīmu māksliniece no tām atgriezusies pozitīvi uzlādēta. Abi ar Jāni atminas arī pa kādam kuriozam. Oktobrī filmējot pie alām Valmierā, visu dienu lijis spēcīgs lietus. Savukārt tās pašas dienas vakarā, kad filmēšana bija paredzēta Āraišu ezerpilī un pēc scenārija būtu vajadzējis līt, laiks noskaidrojies. Turpat Āraišos, vēl meklējot filmēšanas vietas, radošā komanda nopriecājusies par piemēroto aizaugušo apkārtni un veco laipu, bet vietējie to uztvēruši pavisam citādi – ja reiz pie mums brauc filmēt, jānopļauj zāle un jāuzliek jauna laipa. 


Kopā ar jauniešiem filmu noskatījās 4. vidusskolas direktora vietniece Sanita Baltiņa un vēstures skolotāja Kristīne Romanovska. Abas ir vienisprātis, ka to varētu iekļaut stundās mācību vielas apguvei dažādos priekšmetos. K.Romanovska spriež, ka filmā ietvertās atsauces uz hronikām varētu mudināt tās iepazīt tuvāk. Savukārt pamatskolas klasēm varētu patikt filmā balstīta spēle, kuras ideja skolotājai jau galvā. 


Foto: Ruslans Antropovs

Pievieno komentāru

Kultūra un izklaide