Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Labo ļaužu pusē

Daiga Granāte ir režisore un kultūras dzīves organizatore. Viņa ir gandarīta strādāt ar Jelgavas novada ļaudīm un par dzīves galveno vērtību uzskata labas attiecības starp cilvēkiem.

– Kāds ir jūsu ceļš līdz Līvbērzes kultūras darba vadītājas vietai?
Līvbērzē esmu pavisam nesena ienācēja, sāku strādāt šeit  pirms sešiem ar pusi gadiem. Tādēļ Inas Lastoveckas grāmata “Labo ļaužu pusē”, kurā stāstīts par Līvbērzes pagasta vēsturi, ir man pirmā rokasgrāmata. Mums ir 12 aktīvi pašdarbnieku kolektīvi, uz kuriem pa kādam dalībniekam brauc arī no kaimiņiem – Bērzes, Jaunbērzes un Jelgavas. Cilvēki  ir sirsnīgi un darboties griboši, un tas rada prieku.
Arī es pati braucu šurp no Auces, kur ir mana dzīves vieta. Braukāšana nesagādā nekādas problēmas, jo ceļš uz darbu un mājām ir ļoti vērtīgs- nepilnas stundas laikā es varu sakārtot domas un padomāt, kā darīt labāk. 
Profesionālās darba gaitas sāku  Auces kultūras namā kā mākslinieciskā darba vadītāja, sekoja darbs Lauktehnikas arodbiedrības klubā līdz Lauktehnikas likvidācijai, tad sešpadsmit gadus strādāju Bēnes kultūras namā . Dzīve sagriezās, un man  radās darba iespējas Francijā, kur es aizbraucu strādāt par saimniecības daļas vadītāju. Tā bija fantastiska pieredze, iespēja redzēt pasauli, kas iedeva citu skatījumu uz dzīvi. Kad atgriezos Latvijā, Dzintra Zimaiša piedāvāja darbu šajā kultūras namā, kur sāku kā mākslinieciskās daļas vadītāja. 

– Kā cilvēks no kultūras vides Latvijā kļūst par saimniecības daļas vadītāju Francijā?
Radās tāda iespēja, un es to izmantoju. Trīs gadus es strādāju pie vācu miljonāres. Viņai bija māja kalnā  ar lielu dārzu netālu no  Saint Maximas, mēs lidojām uz Nicu un braucām uz Saint Tropēzu.  Viņai ļoti patika Latvija un latvieši – inteliģenti, čakli un uzticami-, taču tur strādāja arī francūzis, polis un marokānis. Man bija interesanti redzēt citas tautības un saprast  viņu domas. 
Karolina bija vācu ebrejiete, ļoti gudra, un  mūsu satiksme bija  interesanta. Es varu teikt lielu paldies par  sarunām, kas mums bijušas. Viņa mācēja deviņas valodas, jo reiz vecmamma bija teikusi tā : “ Meitiņ, mācies valodas, tā ir tava dzīves bagātība!” Arī mēs viena otru mācījām – es viņai krievu,  bet viņa man vācu valodu. 

Vairāk lasiet 21.maija “Zemgales Ziņās”

Foto: Eva Pričiņa

Pievieno komentāru

Kultūra un izklaide