Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama

Visi, kas pazīst Antriņu (Antru Freibergu), zina, ka gandrīz katrā kopā sanākšanā agrāk vai vēlāk sāksies dziesmas. Viņa būs tā, kas to uzsāks, tik priecīgi un pārliecinoši, ka pārējiem gribot negribot būs jāvelk līdzi. 

– Kā vadāt savas dienas ārkārtas situācijas laikā?
Mēs dzīvojam to pašu ikdienu, ko iepriekš, tikai, protams, ir vairāk roku mazgāšanas, dezinficēšanas. Nedaudz trauksme jau ir, bet cenšamies īpaši uz to neieciklēties. Nedēļas nogalēs baudām pirti, tur mums ir pozitīvas sarunas un labas emocijas. Ar meitiņu ļoti daudz darbojamies svaigā gaisā, man vispirms ir jāizdomā viņai darbiņš, tad varu darīt pati savu. Ejam arī garākās pastaigās līdz mežam. Kad sākās ārkārtas situācija, pirmajā dienā teicu – Baibiņ, aiziesim šodien līdz mežam! Viņa uzreiz ņem spaiņus. Es jautāju – kam tev spaiņi? Viņa atbild – lasīsim sēnes!

– Baibiņa jums ir īpašs bērniņš. 
Jā, viņa mums visu mūžu paliks kā mazākais bērniņš. Citiem visi bērni izaug un aiziet no vecāku ligzdas, bet mums viņa paliks vienmēr. Tas ir sāpīgs temats, bet mēs sakām Dievam paldies par to, ka viņš ir mūs izvēlējies kā visstiprākos vecākus, kas ar šo problēmu spēj tikt galā. Un ir daudz cilvēku, kas palīdzējuši, lai viņa varētu attīstīties. Baibiņa nu jau spēj ļoti daudzas lietas izdarīt, kas kādreiz likās neiespējama misija. Braucam arī uz teātriem, koncertiem un dažādiem pasākumiem. Pašlaik mums tā visa pietrūkst, tāpēc ieslēdzam mūzikas centru un abas dziedam, gan iekšā, gan ārā svaigā gaisā.  

– Kas jums dod spēku tikt ar to galā?
Viņa ir ļoti smaidīga, saulaina, priecīga, tas laikam arī iedvesmo mūs. Piemēram, pa dienu viņa neskaitāmas reizes pasaka man, ka esmu pati labākā, mīļākā un foršākā. Sirds gavilē! Kad vakarā pa logu ierauga, ka tētis iebrauc pagalmā, viņa iet pretim un saka – tu vispār zini, ka esi vismīļākais tētis pasaulē? Un neviens to nav mācījis un stāstījis, tas vienkārši nāk no sirsniņas. Tad tētis ienāk ar tādu platu smaidu, un liekas, ka vakars jau ir izdevies. Tas ļoti sasilda. 
Prieks, ka lielie bērni arī ir pieņēmuši māsiņu tādu, kāda viņa ir, un vienmēr spējuši sadzīvot. Ar lielu mīlestību pret dzīvi un bērniem visam var tikt pāri. Baibiņa pati nesen teica – nav ko čīkstēt, tāda dzīve jādzīvo! Domāju – bez komentāriem.
Es pati savu dziedniecību esmu atradusi teātra spēlēšanā, dejošanā un dziedāšanā, spēlēju arī volejbolu. Kad tu dari to, kas tev patīk, tad tas arī ārstē.

Visu rakstu lasiet 2.aprīļa "Zemgales Ziņās"

Foto: Facebook, Whats App

 

Pievieno komentāru

Kultūra un izklaide