Mākslas darbi. Liegtie un cildinātie

Brīvdabas koncertzāles “Mītava” sezonas noslēgumā sestdien, 26. septembrī, pulksten 18 ar programmu “Mākslas darbi” jelgavniekus un pilsētas viesus priecēs viena no latviešu rokmūzikas leģendām – grupa “Pērkons”. Savulaik skandalozākā rokgrupa Latvijā, kuru sava dumpinieciskuma dēļ pagājušā gadsimta 80. gados vairākkārt aizliedza. Tagad tā ir vistitulētākā grupa Latvijā, kuras dalībnieki apbalvoti ar barikāžu piemiņas medaļām, trīs no viņiem ir Jūrmalas goda pilsoņi, bet Draudzīgā aicinājuma medaļas laureāte Ieva Akuratere ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece. 
Dažas dienas pirms koncerta “Ziņām” bija tas gods tikties ar grupas “Pērkons” izveidotāju un līderi, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku un Līvānu goda pilsoni komponistu Juri Kulakovu.

– Kā atceros no saviem un “Pērkona” jaunības gadiem, tad, izsakoties dzejnieka Māra Melgalva vārdiem, “Mākslas darbi rodas mokās”?
“Mākslas darbi rodas mokās” bija pats pirmais grupas “Pērkons” albums. Bet programma, kuru sestdien atskaņosim Jelgavā, saucas “Mākslas darbi”. Tas skan kā joks, bet jokā bieži vien ir liela daļa patiesības – visa “Pērkona” daiļrade būtībā ir mākslas darbi. Varu pat atļauties teikt, ka nepazīstu tādus, kuri tā neuzskata. Gaumes gan var atšķirties.
Šoruden dosimies nelielā tūrē pa lielākajām Latvijas vietām ar programmu, kas sauksies “Cilvēk, Tu esi”. Piesaiste ir tāda, ka Mārim Čaklajam šogad apritēja 80 gadu, tāpēc tajā skanēs tikai viņa dzeja.
No šīs programmas Jelgavas koncertā spēlēsim pirmo daļu – rok­oratoriju “Kā jūra, kā zeme, kā debess”. Vēsture ir šāda. Pēc mūsu pirmā aizlieguma bijām ierakstījuši albumus “Mākslas darbi rodas mokās” un “Zibens pa dibenu”, bet gribējām atgriezties koncertdzīvē. Lai varētu koncertēt, padomju laikos bija jāpiedalās pašdarbības kolektīvu skatēs, un mums vajadzēja atbilstošu programmu. Devāmies pie komponista Imanta Kalniņa ar nodomu pārtraukt klusēšanu. No plaukta tika izvilkts Māra Čaklā krājums “Kurzemes klade”, Imants to atšķīra un teica: rakstām kopā!

– Nav gan dzirdēts, ka Imants Kalniņš savā radošajā darbībā bieži sadarbotos ar citiem komponistiem.
Tas, manuprāt, ir vienīgais gadījums. Komponisti jau parasti sēž un domā individuāli. Tā ir viņa mūzika, un uz to galu galā attiecas arī autortiesības. Nav tā, kā nereti mēdz būt rokmūzikā, – grupa sanāk kopā, un viens ierunājas, ka “esmu izdomājis šādus tādus akordiņus”. Tad tiek piemeklēts teksts un pa visiem kopā kaut kas sakompilēts. Īsti par komponēšanu to nevarētu saukt, bet kāds skaņdarbs jau beigu galā rodas.

Visu interviju lasiet 24.septembra "Zemgales Ziņās"

Foto: publicitātes

Pievieno komentāru

Kultūra un izklaide