Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Normunds Šnē: “Nozīme ir pieredzei, nevis atmiņām par kaut kādiem varoņdarbiem” 1

Jau izpārdots grupas “Dagamba” un kamerorķestra “Sinfonietta Riga” koncerts 20. augustā brīvdabas koncertzālē “Mītava”, kas atbilstoši tagadējiem epidemioloģiskajiem apstākļiem diemžēl spēj pieņemt trīskārt ierobežotu klausītāju skaitu. Taču kamerorķestra “Simfonietta Riga” diriģents Normunds Šnē labprāt piekrita sarunai ar “Ziņām”. Sarunas temats gan nav tik daudz par gaidāmo koncertu kā par Jelgavu, kas ir Normunda dzimtā un jaunības pilsēta (līdz 90. gadu sākumam) un kuras mūzikas skolai nākamgad apritēs simt gadu.

Kāda loma ir Jelgavas mūzikas skolai tavā dzīvē?

Uz Jelgavas mūzikas skolu, kur strādāja mani vecāki (mūzikas teorijas pasniedzēja Felicita Šnē un vijoļu spēles pedagogs Romāns Šnē – red.), es gāju kā pilnīgs sīkais – jau no trīs četru gadu vecuma, vēl pirms iestājos bērnu skolā. Nereti gadījās tā, ka vecākiem mājās mani nebija kur likt, un tā pieskatīšanai tiku ņemts uz viņu darbavietu. Es mūzikas skolā zināju katras durvis, skolotājus, arī tantiņas, kas dežurēja garderobē. Tās man bija otrās mājas.

Bērnu skolā tik gludi tev negāja. Esot bijušas domas par citām nodarbēm un profesijām. Pirms gadiem sešiem intervijā Latvijas Radio “Klasikai” Felicita Šnē minēja, ka bērnībā esi spītīgi vēlējies kļūt par leļļu teātra aktieri vai direktoru. Un sākumā pat nelīdzējušas mātes atrunas, ka tev nav talanta tajā jomā.

Leļļu teātris bija pavisam bērnībā. Tolaik sacerēju un iestudēju ludziņas. Vēlāk pusaudža gados man jau bija domas par kinooperatora profesiju. Tomēr mūziku nekad tā īsti neesmu metis pie malas. Ar to vijoli gan nākotnes domas nesaistījās. Kurš bērnībā grib sēdēt un “zāģēt”! Un vēl mācīties vecāku vadībā, kur tu esi zem lupas! Bet tad pēc 7. klases man “ausīs iekrita oboja”, ko pamēģināju. Un laimīgā kārtā pedagoga Jāņa Kanajeva vadībā viss aizgāja. Viņš bija Latvijas Nacionālās operas oboju grupas koncertmeistars un vēl joprojām ļoti cienījamā vecumā strādā operas nošu bibliotēkā. 70. gados Jānis Kanajevs strādāja arī par obojas spēles skolotāju Jelgavas mūzikas skolā. Viņš kā pedagogs bija ārkārtīgi smalkjūtīgs un pacietīgs, bija patīkami ar viņu būt kopā. Arī profesionāli Jānim Kanajevam bija ļoti daudz ko teikt.

Pēc pamatskolas pabeigšanas iestājies mūzikas vidusskolā?

Ko vispār pusaudzis 8. klasē (tolaik pēc pamatskolas beigšanas – red.) var izlemt par savu nākotni! Tajā laikā viņu interesē viss, bet viņš ir pilnīgs nejēga, lai izšķirtos par kaut ko konkrētu. Tā bija tāda sevis meklēšana. Negribējās turpināt mācīties 1. vidusskolā, kur man bija forša klase, kas vēl tagad tiekas salidojumos. Bet ne par to ir runa! Man nepatika vidusskolas “liekie priekšmeti”. Matemātika mani neinteresēja, bet fizika ar radiotehniku gan. Arī ķīmija nez kāpēc labi padevās. Nu tas tāds jaunības periods…

Foto: Gaitis Grūtups. Visu interviju var lasīt 13.augusta “Zemgales Ziņās”

Pievieno komentāru

Komentāri 1

nu,

un vēl Normundam bigbendā ''Gamma'' labi padevās ģitāras improvizācijas.Bijām gandarīti.

pirms mēneša, 2020.08.14 09:45

Kultūra un izklaide