Pavasara saulē ieaustie likteņi

Pašā aprīļa sākumā vēl neliels atskats uz marta nozīmīgajiem jubilāriem. Marts ir mēnesis, kad saule atkal pie mums atgriezusies, dienas kļūst garākas, prāts priecīgāks. Un arī jubilāru birums krietni liels. 
Viens no marta jubilāriem ir Vilhelms Kristiāns Pantēnijs, arī Pantēniuss – Kurzemes guberņas vācbaltiešu luterāņu mācītājs un žurnālists. Dzimis Zaļeniekos 1806. gada 7. martā draudzes mācītāja ģimenē. Studējis teoloģiju Tērbatas Universitātē, pēc tam strādājis par mājskolotāju, no 1834. gada rediģējis kalendāru “Veca un jauna laika grāmata”, bijis arī vairāku latviešu grāmatu korektors. 1835. gadā Pantēnijs pieņemts darbā par mācītāju Jelgavas Sv.Annas baznīcas latviešu draudzē un tajā pašā gadā kļuvis par “Latviešu Avīžu” redaktoru. Publicējies arī Rīgas laikrakstā “Tas Latviešu Draugs”. 1836. gadā viņš noorganizēja Jelgavas Latviešu lasīšanas biedrību, no 1839. gada bija Latviešu literārās biedrības Kurzemes direktors. 
Teodora Zeiferta “Latviešu rakstniecības vēsturē” par Pantēniju lasām: “Viņš ir starp vācu dzimuma rakstniekiem vislabākais prozaists. Ar sirdi un dvēseli viņš nodevās savas draudzes kopšanai, tai visās grūtībās pašaizliedzīgi palīdzēdams. Jelgavas apgabalu viņa laikā piemeklēja plūdu briesmas (1837. g.), bads (1845. un 1846. g.), holeras sērga (I848. g.). Pantēniuss līdzēja, kur varēja. Viņš savā draudzē nodibināja sešas skolas un lūgšanas namu (Kalnciemā). Pantēniuss mācīja un rakstīja ar sirsnību un aizgrābtību. No 1835. gada līdz sava mūža beigām viņš vadīja “Latviešu Avīzes”. Viņš nomira pārpūlējies, ar nervu drudzi. “Latviešu Avīzēs” viņš rakstīja par daždažādiem jautājumiem. Daži no avīžu rakstiem iznākuši grāmatās: “Pirmais solis uz laimi” (1838. g.), “Otrais solis uz laimi” (1840. g.). Lai daba laikā modinātu paļaušanos uz Dievu, viņš laida klajā “Pirmo Nieku grāmatiņu, kur nav nieki iekšā” (1846. g.). Tanī viņš ar humoru tēlo nezūdošos zvirbuli, viņa uzturu, apģērbu, skolu, stāsta par īstu mātes mīlestību un salīdzina ar to Dieva mīlestību.” 

Skolas priekšnieks Astrahaņā


Bija laiks, kad Jelgava varēja lepoties ar priekšzīmīgu kurlmēmo skolu. Lieli nopelni skolas veidošanā bija tās vadītājam Paulam Bendrupam. Dzimis Pauls Bendrups 1887. gada 30. martā Līvbērzes pagasta Mežsargos. Pirmo izglītību guvis Līvbērzes pamatskolā, bet tālāk mācījies tirdzniecības zinātnes pie V.Gotharda Jelgavā. Par piedalīšanos 1905. gada nemieros viņam bija jāatstāj Latvija. 
Ar citu uzvārdu Bendrups pārcēlās uz Pēterpili un sāka gatavoties skolotāju tiesību iegūšanai. Skolotāja tiesības viņš ieguva 1908. gadā un dabūja vietu vācu draudzes skolā. Tur strādādams, Pauls Bendrups iepazinās ar mācību pasniegšanu kurlmēmo skolā un sāka apmeklēt ķeizarienes Marijas kurlmēmo skolotāju kursus, kurus beidza 1910. gadā, saņemdams tiesības atvērt un vadīt kurlmēmo skolu. Kādu laiku strādāja Astrahaņā par kurlmēmo skolas priekšnieku, bet 1919. gadā ieguva arī vācu valodas skolotāja tiesības. Astrahaņā Bendrups izveidoja latviešu bēgļu apgādāšanas komiteju. Kad pienāca lielinieku laiki, radās jautājums par latviešu bēgļu atgriešanos dzimtenē, uz ko, brīdinot no lielinieku sērgas, viņš dedzīgi aicināja tautiešus kādā sapulcē, kurā piedalījās aptuveni 400 latviešu bēgļu. 

Visu rakstu lasiet 1.aprīļa “Zemgales Ziņās”

Foto: no arhīva

Pievieno komentāru

Kultūra un izklaide