Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Rūķu saime – ar un bez cepurēm

Kurš tad nepazīst allaž dzīvespriecīgos un darbīgos Tērvetes rūķus? Šogad parka apmeklētājus viņi sagaida Rūķu sētas vasaras mājā, kur, ievērojot drošības nosacījumus, darbojas sētas otrā pusē. Kādā saulainā priekšpusdienā pirms negaisa satikām rūķu saimi, lai iztaujātu par viņu divām dzīvēm.

AR RŪĶU CEPURĒM

– Vai jūs zināt, no kurienes Latvijā rūķi radušies? Rūķu mamma: Visi rūķi nākuši no Skandināvijas, kur tie dzīvo dažnedažādi. Tāpat kā cilvēki, arī viņi mēdz būt gan labsirdīgi un labestīgi, gan šerpi un viens otrs pat dikti negants. Vienreiz tie labie nevarēja izturēt un atnāca uz Latviju, un tā nu te joprojām dzīvo pozitīvie rūķi. Pie mums ir vairākas vietas, kur labie rūķi dzīvo, tādēļ Latvija pasaules kartē ir kā nabiņa, svarīgākā vietiņa. 
Es te esmu no 2006. gada, kad vēl nebija izveidota Rūķu sēta. Tad tik pamāju cilvēkiem ar roku, ar cepures pušķi, rādīju bērniem rūķu sveicienu ar deguntiņiem. Taču rūķis malkas nesējs mežā dzīvo jau no 1971. gada. Saulē, vējā, salā, sniegā nes tik savu malku, jo kas tad ir rūķis – darba tikuma simbols! Čakls kā rūķis, mēs sakām. Viss, kas labs, tas ir Latvijas rūķis. Viņš jau būtu stāvējis vēl ilgi, bet tas sveiciens! Bērniem mācu, ka ar pirkstiņu jāliek pie sava deguntiņa un tad pie rūķu deguntiņa, bet cits jau grib pacienāt rūķi ar maizīti ar. Un tad putniņi uzlaižas uz bārdas un knābā rūķa degunu, tā nu viņam noknābāja degunu no sveicināšanās. 2011. gadā rūķi atjaunoja, sākumā viņš bija tāds šķelmīgs, bet nu jau viņam ir sirsniņa. 

Visu rakstu lasiet 9.jūlija “Zemgales Ziņās”

Foto: Iveta Pavziniuka

Pievieno komentāru

Kultūra un izklaide