Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Teātrī trešajā paaudzē

Draudzīga un jautra ģimene, kas priecē ne tikai cits citu, bet arī teātramīļus. Viņi uz teātra skatuves darbojas jau trešajā paaudzē. Paši uzskata, ka tā nav viņu ģimenes tradīcija, bet gan veids, kā būt pašam sev.

Krimūnas ir tik mazs ciemats, kas lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju nemaz nav zināms. Kā nokļuvāt līdz dzīvošanai šeit? Un uz teātra skatuves?
Broņislava: 1978. gada augustā sāku strādāt Krimūnu astoņgadīgajā skolā, kur nostrādāju divus gadus. Šī gada augustā paliks 42 gadi, kopš dzīvoju šeit. Bet teātri sāku spēlēt 1979. gada 12. aprīlī, kad mēģinājumā iepazinos ar savu vīru Aivaru Stepiņu. Tajā gadā mani paaicināja kā suflieri, jo viņiem tāda nebija. Tā arī sāku teātrī darboties.
Liene: Es arī esmu pastāvīga Krimūnu iedzīvotāja, var teikt, ka visu savu mūžu. Septiņus gadus gan pabiju prom no Krimūnām, jo izdomāju padzīvot Rīgā, tomēr atgriezos atpakaļ mājās. Bet, runājot par teātri, visu laiku no malas skatījos uz aktieriem – līdz apnika skatīties un gribējās pamēģināt pašai. Meita jau bija paaugusies, tāpēc radās iespēja izbrīvēt brīvus vakarus, lai dotos uz mēģinājumiem. Manuprāt, esot divu aktieru meitai, būtu grēks nepamēģināt kādreiz paspēlēt teātrī. (Smejas.) Tad nu šī reize pagājušajā gadā arī pienāca. “Ar būdu uz baznīcu” ir mana pirmā izrāde. Neviens nav teicis, ka man slikti sanāktu, tad nu es pieņemu, ka viss ir normāli. Tā nu es arī rosos pa skatuvi.

Nākotnē plānojat palikt Krimūnās vai kāds no jums domā padzīvot kaut kur citur?
Līga: Nē, paliksim Krimūnās. Mēs šeit jau esam iecementējušies.
Broņislava: Krimūnās man ļoti patīk. Piesaista kultūras un sabiedriskā dzīve. Tagad, protams, ierobežojumu dēļ viss ir apstājies, bet tas nav tikai Krimūnās. Mums ir estrāde, Iepazīšanās dārzs, skolas parks un bērnudārzs, arī pilsēta tuvu. Ir laba satiksme uz Dobeli vai Jelgavu… tas arī notur cilvēkus.
Mārcis: Es gan nedomāju šeit palikt visu dzīvi.
Liene: Mārcis pagaidām šeit piespiedu kārtā dzīvo.
Mārcis: Pagaidām, jā! (Smejas.)

Uz teātra skatuves esat jau trešajā paaudzē! Kā jums tas sanāk – tradīcija vai vienkārši sakritība?
Broņislava: Viss sākās ar mani un vīru, tad turpinājās ar meitām, un tagad jau mazbērni arī iesaistījušies, bet par tradīciju es to nesauktu. Katru rudeni, kad sākas jauna teātra sezona, tiek meklēti aktieri, tad arī visi piesakās.
Mārcis: Manā gadījumā, piemēram, nāca uz skolu meklēt jaunus aktierus.
Broņislava: Jā, Anita (Krimūnu teātra režisore Anita Riekstiņa – red.) pati arī meklē aktierus, ja tas ir nepieciešams. Atrada Līgu, Lieni un arī Mārci. Iepriekš Mārcis spēlēja bērnu amatieru teātrī, bet tagad ir pieskaitīts pie jauniešu amatieru teātra. Mazā Paula jau arī ir sākusi spēlēt. Kaut kā tas ir paaudzēs aizgājis.


Foto: no ģimenes personīgā albuma

Pievieno komentāru

Kultūra un izklaide