Ilgas pēc iemauktiem

Latvijas sabiedrību, jāpieļauj, kļuvis itin grūti pārsteigt.

Nešaubos, ka lielāko daļu iedzīvotāju nepārsteidza kapitulācija, ko piedzīvoja taisnīguma dievietes Temīdas tēls ar augstu pacelto zobenu un aizsietajām acīm, piekāpjoties allaž mundrajam ostas pilsētas mēram kādā pārāk baltiem diegiem šūtā lietā.

Tomēr zināmu pārsteigumu sagādāja viena no Latvijas drošības iestādēm - varenā Drošības policija. Gadiem ilgi tās darbinieki par varītēm iztikuši bez asiem pasākumiem pret bļaustīgiem radikāļiem, taču nu sadūšojušies un ķērušies pie «lieliem darbiem», apciemojot politiskajām aprindām tuvu stāvošu pensionāri, kas zināmās iestādēs jau ievērota kā regulāra vēstuļu sūtītāja.

Neko valstiski bīstamu un teroristisku jau kundze nav sastrādājusi, vien cilvēciski emocionālā tiešumā izlikusi uz vēstuļpapīra visu, ko domā par valdības vadītāju un pieņēmumu formā nodevusies minējumiem par viņa intelekta līmeni, vizuālo daiļumu un iespējamu atkarību no vietējiem un citzemju dižvīriem.

Tomēr tas drošībniekiem netraucēja apmeklēt teju diversanta veidolā izmālēto vēstules autori un draudoši pakratīt ar pirkstu, vienlaikus auklējot ambīcijas aiz matiem pievilkt klāt savdabīgas apsūdzības premjera cieņas graušanā.

«Preses brīvība nenozīmē visatļautību,» šo skanīgo frāzi ar nepārprotamu mājienu burtiski dažas minūtes pēc ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā izteica Valdis Zatlers. Velkot paralēles starp šiem izteikumiem un Drošības palīdzības aktivitātēm augstāk minētās pensionāres apciemošanā, tā vien gribas pajautāt - vai kāds valsts augšgalā nav mazliet tā kā noilgojies padarboties ar padomju laikiem raksturīgiem cenzūras iemauktiem?

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti