Saeimas deputāti par finansējumu onkoloģijai

Latvijā no ļaundabīgiem audzējiem mirst vairāk cilvēku nekā no Covid-19, paralēli tam pastāv iespēja saslimt ar “nepareizo vēzi”, kas nozīmē, ka valsts ārstēšanu nemaksā. Nacionālais veselības dienests (NVD) ir aprēķinājis, ka nepieciešamā finansējuma nodrošināšanai medikamentiem onkoloģijas pacientu ārstēšanai – 2022.gadā ir nepieciešami 28 miljoni eiro, 2023.gadā – 44 miljoni eiro un 2024.gadā – 55 miljoni eiro. Papildu finansējums ir nepieciešams arī vēža diagnostikai, vēža reģistra izveidei, pacienta ceļa definēšanai un sakārtošanai, skrīningam un profilaksei, papildus medicīnas personāla ieviešanai un  atalgojumam.

Vai onkoloģijai būs papildus finansējums jautājām Saeimas deputātiem Ilmāram Dūrītim, Andai Čakšai un Mārtiņam Bondaram.

Paužot atšķirīgas domas un vērtējumus atbilstoši savām zināšanām veselības aprūpē Saeimas deputāti – Ilmārs Dūrītis, Anda Čakša un Mārtiņš Bondars – tomēr līdzīgi atzina, ka nepieņemama ir pašreizējās sistēmas nepilnība, kurā dažiem onkoloģisko saslimšanu pacientiem netiek finansētas pilnīgi nekādas zāles, lai gan tādas eksistē, tikai tāpēc, ka šie pacienti ir tāda vēža paveida vai stadijas situācijā, ka viņu vajadzībām valsts finansējums nav paredzēts. 

Visus trīs minētos Saeimas deputātus, kuri saistīti ar veselības un finanšu jomu, lūdzām komentēt situāciju veselības aprūpē un tās finansējumā, ņemot vērā Veselības ministrijas sagatavoto Veselības aprūpes pakalpojumu onkoloģijas jomā uzlabošanas plānu 2022.–2024.gadam jeb onkoloģijas plānu.

 

Sabiedrība noveco, cilvēki dzīvo ilgāk un tas nozīmē arī hronisko slimību izplatību, tostarp pieaugs arī onkoloģijas slimnieku skaits. Vai to risinot, jūsuprāt, Finanšu ministrija, finansisti sapratīs, ka finansējuma palielināšana onkoloģijai ir arī investīcija, nevis tērēšana? Ka tā ir arī ekonomiska izaugsme, jo daudzi cilvēki atkal kļūst darbspējīgi, mazāk ir slimības lapu.

 

Ilmārs Dūrītis: Investīcijas veselībā kopumā ir uzskatāmas par ilgtermiņa investīcijām mūsu kopējā labklājībā. Pēc VM aprēķiniem, tieši sirds asinsvadu un onkoloģiskās slimības rada vislielāko zaudēto mūža gadu summu. It īpaši, ja runājam par darbaspējīgā vecuma zaudētajiem gadiem, tam nenoliedzami ir milzīga ekonomiska ietekme. Ir, protams, saprotams, ka FM, plānojot ikgadējo valsts budžetu, tas jāsaplāno ar attiecīgi lielāku vai mazāku, bet adekvātu deficītu, taču jāsaprot prioritātes. Jāsaprot, ka investīcijas veselības uzlabošanā noteikti atmaksāsies. 

 

Anda Čakša: Protams, ka novecošana dod klāt jaunus pacientus, līdz ar to mums parādās tās onkoloģiskās formas, kas, iespējams, nav bijušas, tāpēc, ka tās parādās lielākā vecumā. Šai ziņā kļūst pamatots stāsts par finanšu ietekmi perspektīvā, jo mums ir jāizglīto cilvēki. Finanšu ministrijā uz to tiešām skatās kā uz skaitļiem, kamēr Veselības ministrija uz to skatās kā uz pacientiem, kas saņems ārstēšanu un kuriem tad nevajadzēs kaut ko vēl citu. Tos gadījumus ir jāmāk parādīt kā investīciju. Ja mēs rēķinām tikai to, kas mums ir jāiedod klāt, bet neizrēķinām visu, kas notiks – kas tiks ietaupīts, kas tiks atmaksāts, kas tiks iegūts, tad ir ļoti grūti to saprast. Man liekas, ka sapratne jau mainās, par ko liecina tas, ka veselības budžeta kopējais pieaugums ir ļoti būtisks - četru gadu laikā ir 600 miljoni nākuši klāt. Tagad būtu jābūt ļoti skaidram, kā nauda sadalās un kāds ir ieguvums. Es arī Saeimas komisijā esmu lūgusi, lai Veselības ministrija parāda šos ieguvumus.

 

Mārtiņš Bondars: Veselības aprūpe ir daļa no tautsaimniecības veiksmes - jebkurā valstī, ieskaitot Latviju. Vienā pusē tās ir investīcijas, bet otrā pusē ir jāsaprot, ka tas ir gluži kā sporta medicīnā: mums ir pēc iespējas ātrāk jādabū cilvēks ierindā. Un te ir, kā mēdz teikt, zobens, kurš griež uz abām pusēm.

 

Jaunajā onkoloģijas plānā ir aptvertas vairākas aktuālas prioritātes. Vai atbalstāt neatliekamu finansējuma nepieciešamību vēža reģistram, kas ļauj ne vien statistiski uzskaitīt pacientus, bet funkcionēt kā analītisks rīks onkoloģijas jomas plānošanai un nodrošināt Latvijas spēju būt līdzdalīgai Eiropas datu telpā pētniecības jomā, tādējādi palielinot arī Latvijas pētnieku iespējas sniegt savu ieguldījumu vēža pētniecībā, ieskaitot ģenētiskos datus?

 

Ilmārs Dūrītis: Manuprāt, būtiskākais jaunajā plānā ir paredzēt sistēmu, kas nodrošina efektīvu vēža profilakses un skrīninga pasākumu apjomu, kas patiešām aptver lielu iedzīvotāju daļu riska grupās, un ir efektīvs mehānisms agrīnai vēža atklāšanai un profilaksei, lai mēs mazāk slimotu ar to. Protams arī jauno ārstēšanas metožu ieviešana un pieejamība, piemēram, inovatīvās zāles. Jā! Vēža reģistra pilnveide ir nepieciešama gan efektīvam skrīningam gan arī ārstēšanas kontrolei.

 

Anda Čakša: Es to uzlūkoju un vērtēju citādi. Kad mēs skatāmies uz valsts budžetu, mums ir konkrētas prioritātes, kurām ir obligāti jāiedod finansējums, jo tas ir saistīts ar to, kā mēs dzīvosim. Ja mēs runājam par vēža reģistru, tā ir ļoti nozīmīga sastāvdaļa. Ja mēs vadām automašīnu vai lidmašīnu bez instrumentālā paneļa, kas mums rāda, kādā augstumā mēs esam, cik tālu vēl ir mērķis, tad ir ļoti grūti kaut ko aprēķināt un plānot. Bet, ja mēs gribam visu izdarīt, tas vienkārši fiziski nav iespējams. Ja mēs runājam par medikamentiem, tad arī - visi inovatīvie medikamenti, protams, ka ir dārgi, bet ir jāsaprot, kuri uzreiz palīdzēs iegūt cilvēku gadus, labāku dzīvildzi, ātrāku atveseļošanos. Katrs tas jautājums vienkārši prasa tādu produktīvu sakārtojumu un mērķtiecīgu izpildi, un tā man šobrīd ļoti pietrūkst. Mums pat infrastruktūra onkoloģijas centrā šobrīd ir briesmīga, cilvēki reģionos nevar saņemt ķīmijterapiju joprojām. Mēs runājam, teiksim, par gēnu sekvenēšanu, bet vienlaikus cilvēks netiek desmit dienās uz savu pirmo izmeklējumu. Valda pārāk liela asimetrija.

 

Vai atbalstāt apjomīga papildu finansējuma nepieciešamību medikamentiem - īpaši Latvijā izplatītāko vēžu (plaušu vēzim, krūts vēzim, prostatas vēzim u.c.) ārstēšanai?

NGS - nākamās paaudzes sekvenēšana jeb vēža ģenētisko izmaiņu analīze, ko izmanto audzēja biomarķieru identifikācijai izvirzās priekšplānā. Vai atbalstāt ekspertu aicinājumu ieviest vēža biomarķieru diagnostiku paneļu veidā, aptverot visas iespējamās mutācijas ar vienu analīzi?

Ilmārs Dūrītis: Pašreiz mēs izskatāmies sliktāk nekā pārējās valstis mūsu reģionā.  Mums ļoti pietrūkst finansējuma jaunajiem medikamentiem. Bet te atkal jāpiemin laicīga/agrīna diagnostika. Šādu vēža formu ārstēšana ir ne tikai efektīvāka, bet arī daudz lētāka. Finansējums vairāku desmitu miljonu apmērā būtu jāpiešķir gan esošo medikamentu kompensācijām, kur veidojas iztrūkums, gan jaunu kompensēšanai. VM ik gadu pieprasa un arī 2022. gada budžetā pieprasīs nepieciešamo finansējumu.

Domāju, ka mums būtu jāseko visām jaunākajām tehnoloģijām, kuras dod vairāk informācijas ar mazākiem resursiem. Ja viena analīze dod atbildes uz 10 jautājumiem, tad kāpēc to neizmantot, tā vietā, lai prasītu analīzes 10 reizes. Mēs virzāmies šajā virzienā, it īpaši plaušu vēža diagnostikā, kur mutāciju ir ļoti bieži un daudz. Un šādas analīzes, cerams, tuvākajā laikā ne tikai plaušu vēža pacientiem tiks apmaksātas arī no valsts.

 

Anda Čakša: Es tam pilnībā piekrītu un es atbalstu medikamentu pieejamību, un arī tāpēc ir jāpievērš uzmanība arī tam, kā mēs sadalām tās naudas summas, kas jau ir pieejamas, lai efektīvi izmantotu, un tie medikamenti būtu. Cik ilgi mēs ieviešam kaut vai to pašu ķīmijterapijas jaucējrobotu? Kur ir ietaupījums? Tālāk - centralizēta zāļu iegāde... Cik tas ilgi mums paņēma? Tur atkal bija 13 miljonu ietaupījums. Ir vēl risinājumi, kur var iegūt, bet tas arī nenozīmē, ka nebūtu jāpapildina no valsts puses. Kopīgā budžeta procents veselības aprūpei, manā skatījumā, ir neadekvāts, un, ja mēs visu laiku runājām par 12%, 13%, tomēr būtu jāsasniedz kādi 15%. Tas skaidri parādītu, kas no visām sfērām patiešām ir prioritāte. Skaitlis, nevis apgalvojumi, parāda prioritāti. Izglītībā, ja mēs salīdzinām pret OECD, pret Eiropas vidējo, finansējums mums ir virs vidējā. Veselība - zem vidējā. Veselībā pēdējā laikā nauda ir ienākusi, un ir jāseko, lai tā aiziet pēc jēgas, lai pacientam ir ieguvums. Runājot par onkoloģijas plānu, mēs varam uzzīmēt fantastisku plānu, bet ja tam pretī nebūs finansējuma un ja tas būs uzzīmēts tā, ka tas ir skaists, bet nav izpildāms, tad cilvēkiem vienkārši zūd uzticēšanās. Nu kāda jēga no plāniem, ja tos nevar piepildīt? Ja runājam par medikamentiem, es absolūti uzskatu, ka medikamentiem ir par maz naudas, bet mēs pazaudējam arī piegādēs un citur, būtu jāmeklē radošāki risinājumi. Mums ir ļoti sarežģīti ar individuālajiem risinājumiem, jo, pēc vadlīnijām, pirmā līmeņa medikaments tiek apmaksāts, bet nākamā līmeņa - nē, un ko darīt, ja ir dažādi šie ģenētiskie tipi, kur pēkšņi tā pirmā līnija vispār nestrādā un vajadzīgs ir otrais, un tad ir ielikti kaut kādi birokrātiski kalambūri, kur cilvēks cieš tikai tāpēc, ka tur nevietā komats vai ne tā vārds ir formulēts.

 

Mārtiņš Bondars: Tas ir profesionāļu jautājums, un mūsu pārējo izvēle ir - vai nu mēs atbalstām profesionāļus un esam uz vienas lapaspuses ar profesionāļiem vai mēs, kā teikt, dragājam savu spēli. Es esmu par to, ka mums ir jāieklausās profesionāļos un mums ir jāpieņem lēmumi atbilstoši profesionāļu ieteikumiem. Svarīgā lieta ir arī tas, ka ir jāatrod tāds kā balanss starp to, ko mēs gribam un ko varam. Tas ir politiķu uzdevums - gribēšana un varēšana.

 

Kāpēc būtu svarīgi nodrošināt finansējumu medikamentiem visās terapijas līnijās?  1. un arī 2. līnijas - krūts vēzim, plaušu vēzim, piemēram.

 

Ilmārs Dūrītis: Dažādām vēža stadijām nepieciešama atšķirīga terapija, un tai būtu jābūt kompensētai no valsts. Tas, kura līnija ir jāizmanto konkrētajā gadījumā, ir ārsta jautājums.

 

Anda Čakša: Ja mēs runājam par vienādām iespējām, tad ne es, ne kāds cits nevar paredzēt, kurš konkrētais audzēja veids būs, un, protams, ka, plānojot finansējumu, ir svarīgi, ka ir pierādījumos balstīta terapija, kas nāk no vadlīnijām, kuras sadala terapijas līnijās, bet tajās vadlīnijās nevar atrunāt pilnīgi visu līdz niansēm, un tagad mums ir pacients, kuram, piemēram, ir ģenētiski cits tips, kuram nestrādā šis pirmās līnijas medikaments, un mēs vairs nevaram viņam neko piedāvāt. Šis pacients tātad nav saņēmis neko, un viņam uzreiz ir pašam jāmeklē finansējums. Un man liekas, ka, šos risinājumus meklējot, visu laiku ir jādomā par to, kā palīdzēt cilvēkiem, nevis kā uzrakstīt papīru, lai tas pasargātu citu papīru. Manā skatījumā tas nav orientēts uz pacientu. Tas ir grūti, tas prasa vairāk laka, bet, es domāju, Ministru Kabineta noteikumus var uzrakstīt tā, lai tas būtu nevis kā šķērslis, bet gan kā instruments, kas palīdz atrast veidu, kā labāk palīdzēt cilvēkiem. Es domāju, ka šobrīd ir ļoti daudz tādu situāciju, kur formāli tāpēc kāds netiek pie ārstēšanas.

 

Mārtiņš Bondars: Pirmkārt, veselības aprūpe, ieskaitot onkoloģiju, ir daļa no Latvijas tautsaimniecības. Otrkārt, šie ir profesionāļu jautājumi. Ja jūs man uzdodat šo jautājumu, tad tas nozīmē, ka kaut kas nav riktīgi, vai ne. Ja tas nonāk politiķu dienaskārtībā, tad tas nozīmē, ka kaut kas ir sagājis šķērsām ar profesionāļu lemšanu.

 

NVD ir ziņojis, ka onkoloģijas medikamentiem papildus nepieciešami šogad 28 miljoni eiro, nākamgad - vēl 45, trešajā gadā - vēl 55 miljoni eiro. Ņemot vērā, ka ir runa par finansējuma pieaugumu onkoloģijai vairāku desmitu miljonu apjomā, no kurienes to ņemt? Kādā veidā izdalīt papildu finansējumu?

 

Ilmārs Dūrītis: Plānojot gadskārtējo valsts budžetu, rūpīgi būtu jāanalizē visu resoru budžeta tēriņi. Tas nozīmē, ka tā nav tikai VM, bet visas valsts un tātad arī citu ministriju problēma. Budžeta tēriņi visos resoros jāpārskata pēc būtības. Vēl viens avots - kaitīgo un slimības izraisošo preču aplikšana ar augstākiem nodokļiem.

 

Anda Čakša: Tikai no caurumu aiztaisīšanas vai vājo vietu atrisināšanas, protams, visu nepieciešamo finansējumu nevar iegūt, jauno medikamentu ienākšana dārgi maksā pilnīgi visām valstīm, te noteikti ir jāturpina runāt par centralizēto Eiropas pieeju- tāda bloķēšanās kopā valstīm palīdz risināt šo cenu jautājumu. Valstij ir arī jāspēj skaidri definēt, ko mēs tiešām nodrošinām un kur mēs šobrīd nevaram- varam atļauties to un to, bet ne to. Bet tad robežas un līmenis ir visās diagnožu grupās vienāds. Tas nedrīkst būt tā, ka es saslimu ar "nepareizo vēzi", tāpēc man nepienākas nekas. Ir tāds zīmējums par pārprasto godīgumu, ka - visiem iedod vienādu kastīti, uz kuras pakāpties, lai redzētu pāri žogam, bet mums taču atšķiras augumi, lai redzētu pāri. Ir svarīgi, ka mēs atbalstām to, kas konkrētam cilvēkam ir vajadzīgs. Tad mēs nosakām to robežu, ko valsts šobrīd var atļauties, un tad, pakāpeniski augot ekonomikai, aizvien vairāk un vairāk. Manuprāt, svarīgi ir saprast, ka onkoloģija mūsdienās ir hroniska slimība, kura ir savlaicīgi jāatklāj un pēc tam jāārstē, un tā vairs nav fatāla diagnoze kā kādreiz. Protams, agrīni diagnosticējot un uzsākot visu vajadzīgo.

 

Mārtiņš Bondars: Mums kā sabiedrībai un kā sabiedrības lēmējiem, ir jāpieņem tādi lēmumi, lai būtu ekonomiskais pieaugums, no kurienes to naudu ņemt. Ja mēs skatāmies iepriekšējo trīs gadu budžetus, tad redzams, ka lēmēji ir būtiski palielinājuši finansējumu veselības aprūpei. Tas ir darīts konsekventi. Es domāju, ka nākamais gads un aiznākamais gads nebūs izņēmumi, un sabiedrība arī redz tās nepieciešamības, kuras ir bijušas veselības aprūpes sistēmā šajā laikā. Kā tos miljonus dalīt, tas ir profesionāļu jautājums. Būs kaut kāds kopējais katls, un tai kopējā katlā tad onkoloģijai - tik, sirds-asinsvadiem - tik, neatliekamai palīdzībai - tik, mātes un bērna veselībai - tik. Tas ir tas sarežģītais jautājums, kas ir NVD kopā ar VM jāizlemj.

 

Vai piekrītat apgalvojumam, ka onkoloģijas budžeta meklēšana no vēlēšanām uz vēlēšanām būtībā ir daudzu vēlētāju dzīvību pakļaušana politikai?

 

Ilmārs Dūrītis: Tas ir loģiski, ka naudas trūkuma gadījumā tiek meklēti avoti. Jautājums ir par to, cik konkrēto, valdības koalīciju veidojošo, politiķu rīcība ir vērsta par labu veselības aprūpei kā tādai. Un jāsasaka, ka ledus ir sakustējies tikai pēdējos gados - kad izveidojam zaļo koridoru, paaugstinājām algas mediķiem. Tagad jāsper nākamie soļi.

 

Anda Čakša: Es domāju, ka skaidra finansējuma neiezīmēšana veselības aprūpei un tai skaitā arī izglītībai ir manipulācija ar vēlētāju. Tās ir tādas divas jomas, kam bāzē ir jābūt nodrošinātām, lai mēs justos droši savā sabiedrībā. Tam seko vēl drošība, ekonomika. Protams, tas "ievelk" otrā jautājumā par nodokļu maksāšanu. Iespējams, mums tomēr bija vajadzīga reforma veselības aprūpei, kas sasaistās ar kaut kādu pilsoņa līdzdalību, kas ļauj to izjust un pretī arī redzēt, cik izmaksā veselības aprūpe. Ka jūs uzzinat pilnu atskaiti un rēķinu, nevis izejat no slimnīcas ar līdzmaksājumu, maldīgi to uztverot par maksājumu, jo redzat tikai to, kas ir maza daļiņa, neredzot valsts nodrošināto daļu. Viens ir no jebkuras sfēras iestartēt politikā un pateikt, ka tūlīt būs veselībā nauda, bet otrs ir saprast, kā tas funkcionē. To cilvēki mācās gadiem.

 

Mārtiņš Bondars: Es vispār esmu viens no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka naudu nemeklē un neatrod. Naudu valsts budžetā un pašvaldību budžetā pārdala - no vienas sfēras otrā. Un tad tas lielais jautājums ir, kam un ko par labu. Ja līdz šim tā pārdale ir bijusi apejot onkoloģiju, tad līdz šim šī politika ir bijusi tuvredzīga. Bet detalizētāk šie ir jautājumi, kuros jāiesaistās profesionāļiem, un tur nav vietas Mārtiņa Bondara personīgām simpātijām vai antipātijām.

 

Vai tas ir adekvāti, ka pacientiem ir jāvāc ziedojumi (piemēram, "ziedot.lv") medikamentu nodrošināšanai?

 

Ilmārs Dūrītis: Labāk būtu, ja visu varētu nodrošināt valsts, bet tā diez vai kādreiz būs. Tāpēc ziedojumu kustība ir cēla rīcība gan no organizatoru gan ziedotāju puses. Paldies viņiem par to.

 

Anda Čakša: Ja mēs runājam par ziedojumiem vispār, es domāju, ka ziedojumiem ir sava loma. Un visā pasaulē ir fondi, kas palīdz vākt līdzekļus tehnoloģijām, īpašām slimnīcu lietām. Piemēram, bērnu slimnīcai ir ļoti spēcīgs atbalsta fonds, kas palīdz attīstīt tās lietas, kas nav saistītas tiešā veidā ar veselības aprūpi. Bet, ja man jautā, vai tas, ko ir apsolījusies valsts, būtu jāvāc ziedojumos, es domāju, ka nē. Bet, ja mēs pasakām, ka šo mēs šobrīd nevaram, tad, protams ziedotāji ir tas atbalsts, kas palīdz to nodrošināt.

 

Mārtiņš Bondars: Tas, ka veselības aprūpes budžets valstī salīdzinoši pret nacionālo kopproduktu ir ļoti maziņš, tas ir fakts. Un tāpēc šajos trijos, kā es minēju, tiek būtiski palielināts finansējums veselības aprūpei. Tas arī rada šīs nepieciešamības vākt līdzekļus tādu slimību gadījumos, kuros parasti finansējumu nodrošina valstis. Kāpēc līdz šim likumdevējs, lēmumu pieņēmējs vai izpildvara nav spējusi nodrošināt adekvātu finansējumu veselības aprūpei, tad ir jāurķējas pagātnē un jāmeklē citas atbildes. Es jau gribētu tikai atgādināt, ka veselības aprūpes sistēmā lielākoties pēc neatkarības atgūšanas pie stūres ir bijuši paši mediķi.

 

Vienlaikus vecu trūkumu un jaunu izaicinājumu vai jaunu iespēju apstākļos - kādas ir Jūsu domas, kā panākt, lai līdzekļi onkoloģijai medicīnas budžetā būtu mazāk atkarīgi no politikas, lai tas būtu stabils mehānisms tam, kā līdzekļi medikamentu kompensācijai vai arī jaunu tehnoloģiju ieviešanai tiek iezīmēti savlaicīgi? Īpaši gadījumos, kad trūkst finansējuma pilnā apmērā, bet tas palielināms pakāpeniski?

 

Ilmārs Dūrītis: Jaunu līdzekļu piešķīrums tomēr vienmēr būs politiķu ziņā. Tā funkcionē demokrātiska valsts. Taču, lai sistēma būtu prognozējamāka, var izvēlēties ari dažādus kritērijus - piemēram, procentus no IKP utt.

 

Anda Čakša: Es domāju, ka tas ir sasiets ļoti skaidri ar veselības aprūpes pamatnostādnēm, ar onkoloģijas plānu. Ja šis plāns ir sastādīts racionāli, ja tas ir kopīgā bildē ar visu, kas notiek veselības nozarē, tad jau tas arī strādātu. Un naudas plūsmai ir jābūt saliktai precīzi jau uz priekšu, nevis ka to katru reizi pārskata. Protams ir jaunas iespējas, jauni medikamenti, bet iekšēji jau ir skaidrs, kur pacientu plūsma seko līdzi, cik pacientu, ko vajag. Tāpat ir jāsaprot, ko grib ar to sasniegt. Tā nav vienkārši naudas pārdale, bet izpilde, ko grib ar to sasniegt - vairāk pacientu izārstēt, ātrāk izārstēt, kur izārstēt, kādā veidā izārstēt - tas viss ir jāsaprot, bet patlaban bieži mēs "maucam" uz aklo. Tas vienkārši nedod rezultātu.

 

Mārtiņš Bondars: Tas ir tas pats sarunas sākuma jautājums par lēmumu pieņēmēju izpratni par situāciju, un tur ir gan īstermiņa jautājumi, gan ilgtermiņa jautājumi. Un tur Latvijai ir jāspēj mobilizēties.

 

Veselības aprūpe ir ikvienas partijas programmā. Ko Jūs vai Jūsu frakcija varētu šogad paveikt, lai nodrošinātu onkoloģijas pacientiem medikamentu pieejamību?

 

Ilmārs Dūrītis: Frakcijas "Attīstībai/Par" ministrs vada veselības nozari. Darbi rit visdažādākajās jomās, taču, kā jau minēju, tieši finansējuma trūkums ir galvenais kavēklis. Taču, runājot par onkoloģiju, tieši jaunais onkoloģijas plāns būs galvenais ceļvedis virzībai uz priekšu, protams, ar noteikumu, ja koalīcija spēs vienoties par nepieciešamo finansējumu plāna realizācijai. Taču mūsu galvenie virzieni onkoloģijā tāpat ir un paliek - profilakse, agrīna diagnostika, un inovatīva ārstēšana. Esam daudz darījuši alkohola, cigarešu un neveselīgas pārtikas ierobežošanas jomās. Jāpalielina vēža skrīninga efektivitāte, tieši kāpinot skrīninga aptveri. Jāturpina ieviest jaunas diagnostikas un ārstniecības metodes, gan uzlabojot slimnīcu infrastruktūru, gan paplašinot kompensējamo medikamentu klāstu.

 

Anda Čakša: Tas ir stāsts par veselības aprūpes budžetu, kāds tas būs. Un mēs tomēr skatāmies uz to, lai nauda tiktu pēc būtības izmantota. Mēs arī komisijā esam prasījuši, budžetam gatavojoties, šīs sadaļas savlaicīgi nest un rādīt, kādi ir plāni un sekot tam līdzi. Mums jau šobrīd komisijā notiek diezgan aktīvas diskusijas par to, kā tas būs onkoloģijai. Bet man arī stāv prātā bērni, kas nav saņēmuši joprojām ļoti daudz lietu, lai gan mums skaitās, ka bērniem esot pilnīgi viss nepieciešamais, kardiovaskulārās saslimšanas, tagad visas Covid sekas un saslimšanas, pacienti ar paliatīvo aprūpi. Problēmu klāsts ir ļoti liels - rehabilitācija, alkoholisms, operāciju nepieejamība... Ir svarīgi saprast, kādu soli mēs nākamajā gadā gribam veikt. Ko mēs gribam sasniegt katrā no šīm jomām, un tas ir VM galvenais uzdevums, ko viņi šajās vadlīnījās un plānos ir salikuši, un Saeimā mēs raugāmies, lai tas tiek izdarīts.

 

Mārtiņš Bondars: Kā Nacionālais Veselības dienests un Veselības ministrija teiks, tā būs.

 

Aktuāli

Vairāk nekā desmit dažādu onkoloģijas ārstu un pacientu organizāciju nosūtījušas kopīgu vēstuli Latvijas Valsts prezidentam Egilam Levitam, Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, Saeimas komisiju vadītājiem, ministriem, kā arī tiesībsargam Jurim Jansonam un citiem, kurā aicina kārtējo reizi neatlikt finansējumu onkoloģijai un iesaistīties lemšanā par nepieciešamā finansējuma nodrošināšanu onkoloģijas pacientu diagnostikai un ārstēšanai.

http://www.onkologi.lv/aktualitate/aicina-prezidentu-saeimu-un-valdibu-finansiali-nodrosinat-onkologijas-pacientu-arstesanu/

 Foto: publicitātes

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti